Ieinteresētam kinoskatītājam Latvijā oktobris ir priecīgi grūts laiks – regulārā kinorepertuāra piedāvājumam, kuru šogad vēl papildina Latvijas filmu rudens maratons, tieši šonedēļ savu putukrējuma kārtiņu pārklājis Rīgas Starptautiskais kinofestivāls Riga IFF, un tur nu vajadzīga īpaša izveicība, lai atlasītu savu vēlamo programmu un visu arī paspētu noskatīties. Labā ziņa ir tā, ka nav pilnīgi viss jāpaspēj tikai šajā vienā nedēļā, – trīs Latvijas filmas, kas nacionālo pirmizrādi svin Riga IFF ietvaros, paliks kinoteātru piedāvājumā, tāpēc šobrīd svarīgi vismaz piefiksēt, ka tādas ir, un tad pamazām ieplānot, kad jau nu paša ikdienas skrējiens to ļaus. Turklāt vēlreiz varam priecīgi konstatēt, ka trīs jaunās Latvijas filmas atkal ir tik dažādas, cik nu vien tas vispār iespējams, – katrā ziņā nekādi nav iespējams sašķirot, kura "labāka" vai "svarīgāka", tāpēc ņemam hronoloģiskā secībā pēc pirmizrādes datumiem.
Mans laulību projekts
Svinīga goda vieta kā Riga IFF atklāšanas filmai šogad ierādīta režisores un mākslinieces Signes Baumanes animācijas mūziklam Mans laulību projekts, kas ilgi gaidīts un jau publiskajā telpā krāšņi slavēts, arī starptautiski jau novērtēts, tātad varētu teikt – "ar garantiju". Jāpiebilst gan, ka Signes Baumanes filmām tādas mārketinga mežģīnes nav izšķirošas un zināmā mērā ir pat nepiederīgas, jo viņas izaicinošie darbi vienmēr, tieši pretēji, apšauba visādus tādus sabiedrības pieņēmumus, kas formālu iemeslu dēļ kaut ko vienu atzīst par labu un kaut ko citu pilnīgi noraida. Tāpēc katru jaunu Signes filmu ir prieks gaidīt kā drosmīgi auksta ūdens spaini tieši ģīmī – tas izskalo dažādu stereotipu aizmiglotas acis.
Tā arī šoreiz pilnmetrāžas filma Mans laulību projekts skarbi analizē daudzās paaudzēs iecementētos priekšstatus par laulības institūciju un sievietes vietu "pasaules kārtībā", ņemot palīgā neparastu triku – reālistiskajiem un daļēji autobiogrāfiskajiem filmas tēliem pievienojot abstrakto Bioloģiju, kas gatava populārzinātniski skaidrot dažādu stereotipisku rīcību iemeslus. Tomēr riskēšu apgalvot, ka blakus diviem citiem ļoti piesātinātiem filmas slāņiem šī Bioloģija, kas gan, protams, ļoti noder publicitātei kā atraktīvs reklāmas elements, tomēr izpaužas diezgan vienveidīgi gan vizuāli, gan verbāli – brutāli sakot, viens un tas pats zaļais spociņš virknē savus svešvārdus, kamēr visi tie oksitocīni, hipotalāmi un dopamīni saplūst vienā neizsekojamā refrēnā.
Daudz spēcīgāks, skaidrāks un iedarbīgāks ir otrais filmas slānis – pašas autores teksts (balss – Laura Čaupale) un sirēnu dziesmas (interesanti daudzveidīgas Kristiana Sensini melodijas, tekstus latviskojis Pēteris Draguns). Jau Signes Baumanes pirmajā pilnmetrāžas filmā Akmeņi manās kabatās (2014) pieredzējām, ka ļoti personiskais aizkadra teksts spēj ne tikai sižetiski dzīt uz priekšu filmas notikumus, bet arī nemitīgi pārsteigt ar precīziem novērojumiem un trāpīgiem formulējumiem, ironiskiem paradoksiem un provokatīviem apgalvojumiem. Nu jau var teikt, ka šāds aizkadra komentārs ir neatņemams un gluži nepieciešams Signes Baumanes rokraksta elements.
Taču pārsteidzošā kārtā šoreiz gadījās pieķert sevi pavisam pārgalvīgā domā – būtu aizraujoši vienreiz šo filmu noskatīties pavisam bez teksta. Te mēs nonākam līdz trešajam, visbagātākajam un brīnumainākajam filmas slānim – līdz attēlam, kurā autores fantāzijai nav robežu un animācijas iespējas izpaužas viskrāšņākajā veidā. Savu burvību tam piešķir netradicionālā tehnoloģija, vienlaikus izmantojot trīsdimensionālus fonus un divās dimensijās zīmētus varoņus (tā paliek prātā arī ar animācijas filmām neparasto fokusa maiņu no priekšplāna uz tālāko plānu). Tomēr svarīgākais ir, ka šis attēls pilnībā reabilitē un pat apgriež kājām gaisā jēdzienu "ilustrēt tekstu" – jo, protams, ja tekstā skan "runāt ar sausu muti" un attēlā mutē mēles vietā izaug kaktuss, tā savā ziņā ir ilustrācija, tomēr neatkārtojami fantastiskā, tieši Signes Baumanes rokrakstā. Arī tas kaķis, par kādu Zelma pārvēršas savas dzīves sarežģītākajās situācijās, daudz labāk par Bioloģiju izskaidro visu, kas cilvēkā tobrīd notiek, – viena no iespaidīgākajām ainām ir kaķa plosīšanās Sergeja dzīvoklī, skrāpējot tapetes un trakās dusmās ārdoties, kamēr pati Zelma stingi sēž uz krēsla un blenž sienā. Un nevaru nepieminēt roņus – tik skaista "ilustrācija" mīlestībai, tik krasā pretstatā stereotipiskajām dūjām, kā tikai Signe Baumane to prot.
Neona pavasaris
Par tādu pašu iekšēju plosīšanos, tikai citā paaudzē, stāsta ārkārtīgi produktīvā režisora un producenta Matīsa Kažas spēlfilma Neona pavasaris – jaunās studentes Laines satrauktā "sevis meklēšana", kā to pieņemts formulēt skaistā eifēmismā, kamēr sevi meklējošais tēls parasti nododas dažādiem netikumiem uz krimināli sodāmu darbību robežas. Tas, kas atšķir Laines stāstu no citiem līdzīgiem "pieaugšanas stāstiem" (vēl viena standarta frāzīte), manuprāt, ir režisora un galveno lomu tēlotāju vecums vai, pareizāk būtu teikt, jaunība (Matīss Kaža ir arī filmas scenārija autors kopā ar galvenās lomas tēlotāju Mariju Luīzi Meļķi). Ir tomēr uzskatāma iespaidīga atšķirība starp viena un tā paša vēstījuma pasniegšanas paņēmieniem – viena lieta ir, ja tantes un onkuļi no sociālajiem dienestiem un policijas klārē jauniešiem, ka "narkotikas – tas ir slikti", bet pavisam cita – ja tas skaidri redzams "no iekšpuses" (pat ja vēl līdz galam neapjēgts) kā satricinošajā ainā ar rāpošanu/šļūkšanu pa grīdu.
Viegli psihodēliskā filmas noskaņa pārliecina ar to, ka filmas autori pazīst un, kas svarīgi, bez jebkādas moralizēšanas vēro savu varoņu domāšanu un dažādas mīmikrijas metodes, piemēram, gatavību piebalsot mammai, ka "Maša ļoti slikta meitene!", pazīst vecāku permanento dzīves pozīciju "nu labi, es tagad laidīšos…" (Laines tēva lomā – Jānis Skutelis) un jauniešu dabisko tendenci nesteigties uzņemties atbildību pašiem par savu dzīvi, kur nu vēl par citām. Pārliecina arī Marija Luīze Meļķe – ar to, ka neko nespēlē un drīzāk izdzīvo, nevis tēlo Laini –, vēl arī prieks vērot, kā par ļoti daudzkrāsainu aktieri no filmas filmā pilnveidojas Gerds Lapoška.
Amizanti, ka savulaik simtgades filmā Homo novus pieklājīgā jaunekļa Upenāja lomā debitējušais Igors Šelegovskis šajā sezonā redzams vienlaikus trijās Latvijas filmās un, varētu teikt, divās dažādās lomās – viena no tām ir tramīgi drosmīgais Andrejs savvaļas trillerī Upurga (uz ekrāniem no 3. oktobra), bet otra – tetovējumiem klāts narkotiku tirgonis gan Neona pavasarī, gan trešajā filmā no Riga IFF pirmizrāžu saraksta – režisores Lindas Oltes debijā Māsas.
Māsas
Tātad trešais pilnīgi atšķirīgais Latvijas kinodarbs šonedēļ ir režisores Lindas Oltes debijas spēlfilma Māsas, pamatīgi un klasiski veidots aktierkino ar visām kinematogrāfiskajām kvalitātēm, turklāt sociāli aktuālās tematikas dēļ ļoti svarīgs. Šur tur jau pavīdējuši stāsti par to, ka Linda Olte šo aktuālo tematiku ir rūpīgi pētījusi un uzskata par nozīmīgu vielu pārdomām un debatēm, taču ar tādiem sociāli atbildīgiem paziņojumiem būtu par maz, ja filma tiem netiktu līdzi. Laimīgā kārtā nekādu pretrunu nav, Māsas iedarbojas spēcīgi, raisot līdzpārdzīvojumu vienam cilvēkbērnam tik sarežģītos dzīves apstākļos, kādos pat pieaugušais varbūt apmaldītos, un Emma Skirmante Anastasijas lomā ir vērtīgs atradums. Šai filmai varbūt nav tik spilgtu formas vai satura kūleņu, ar ko izcelties publicitātes okeānā, tomēr tā vēl ilgi nodarbina skatītāja prātu ar jautājumiem, uz kuriem nav vienkāršu un iepriekšparedzamu atbilžu.
Jāpiebilst, ka izceļas arī citi aktierdarbi, īpaši Ivetas Poles izcilā otrā plāna loma – abu māsu mamma Alla –, savukārt par komisku akcentiņu parūpējies filmas operators Aleksandrs Grebņevs, parādoties daudzstāvu nama logā kā rajona dzērājs "maikā" un ar pudeli rokā.
Rezumējot – skatītājiem nav jābaidās no "smagas tēmas" par bērnunama bērniem, ja tā risināta ar sirsnīgu empātiju un kinematogrāfiski delikātu vērību, tāpat kā nav jābaidās no reiva puskriminālās naktsdzīves vai bioloģiskiem skaidrojumiem par vīrieša un sievietes attiecību mehānismiem – Latvijas kinoprofesionāļu darbības spektrs vēršas tematiskā un žanriskā plašumā.