Pirmizrādē svētdien, 26. septembrī, ar Normundu Vaici pie diriģenta pults Latvijas Nacionālās operas repertuāram piepulcēts vēl viens operas žanra lielmeistara Džuzepes Verdi meistardarbs. Ilgi gaidītais un kovidpandēmijas dēļ veselu gadu aizkavētais Verdi politiskās drāmas Simons Bokanegra pirmiestudējumus ir tapis ar LNO trupas mākslinieku spēkiem, kurus pirmizrādes solistu sastāvā stiprināja tikai viens viessolists – Jakopo Fjesko lomai lieliski piemērotais lietuviešu bass Tads Girininks. Visiem māksliniekiem šī bija debija operā Simons Bokanegra, un šis nu reiz ir tas gadījums, kad kovidkrīze ir devusi jaunas iespējas mūsu dziedātājiem.
Pārbaudījums izturēts
Vēsturiskās patiesības labad gan jāatceras, ka Verdi Simona Bokanegras pirmatklājējs Latvijas publikai bija Siguldas Opermūzikas svētku veidotāja Daiņa Kalna organizētais un Aleksandra Viļumaņa diriģētais koncertuzvedums 2013. gada februārī Lielajā ģildē, kurā titullomu dziedāja itāļu baritons Vitorio Vitelli, savukārt Amēliju Grimaldi/Mariju – latviešu soprāns Maija Kovaļevska, kura tolaik gatavojās izrādēm tā paša gada pavasarī Vīnes Valsts operā, kur viņas partneris titullomā bija Plasido Domingo. Vēlāk Amēlijas lomu iestudējumā Vīnē (2018) un Zalcburgas festivālā (2019; ieraksts pieejams DVD) atveidoja soprāns Marina Rebeka. 2013. gadā Amēliju koncertizpildījumā Vīnes koncertzālē dziedāja soprāns Kristīne Opolais (Simona Bokanegras lomā – Tomass Hempsons; ierakstu izdevusi kompānija Decca Classics).
Attiecībā uz pirmiestudējumu uz Latvijas Nacionālās operas skatuves – kurš gan vairs atminas, kādam zvaigžņu sastāvam bija paredzēts viesoties galvenajās lomas pirmizrādē tobrīd, kad, vēl tikko sākot darbu LNO direktora amatā, Egils Siliņš ieplānoja šo Verdi operu? Būtiski ir tas, ka ir izraudzīts tāds darbs, kura izpildījums ir pilnībā iespējams ar mūsu operas trupas reālajiem vokālajiem resursiem. Citiem vārdiem – nav atkarīgs no viessolistiem. Šajā aspektā Simons Bokanegra ir tieši tāda opera, jo šeit, piemēram, nav nepieciešams nedz dramatiskais soprāns, nedz dramatiskais tenors. Mīlētāju – Amēlijas Grimaldi un Gabriēles Adorno – vokālās partijas ir liriski dramatiskas, un ar tām lieliski tiek galā LNO trupas solisti soprāns Tatjana Trenogina un tenors Mihails Čuļpajevs. Nemaz jau nerunājot par vēl visai neseno trupas jaunpienācēju baritonu Rinaldu Kandalincevu, kurš titullomā pārliecinoši piedzīvoja savu zvaigžņu stundu gan vokālajā, gan aktiermeistarībā.
Stāsta labirints
Simona Bokanegras titulvaroņa mūzika nav no tām daudzfunkcionāli noderīgajām vokālajām partijām, kura ietvertu efektīgas skaistākās ārijas galā koncerta repertuāram. Vēl vairāk, var teikt, ka šādu atsevišķo āriju vispār nav, lai gan tēls ir muzikāli bagātīgs un izrādes gaitā atklājas aizvien lielākā psiholoģiskajā daudzveidībā. Tāpēc vēl jo svarīgākas ir nianses, vokālās krāsas. Verdi mūzikā un Rinalda Kandalinceva atveidojumā redzam jaudīgu raksturu un likteni amplitūdā no skarbi tēsta, brīžiem pretrunīga vadoņa līdz cilvēkam, kuru dziļi skar viņa personiskās problēmas un pārdzīvojumi.
Rinaldam Kandalincevam kā interpretam izdodas atklāt gan sava varoņa vīrišķīgo spēku un harismu, gan ievainojamību un iekšējo trauslumu. Turklāt tas visu laiku notiek dinamiskās attiecībās, arī dramatiskās sadursmēs ar pārējiem varoņiem. Īpaši spilgti uzrunā izvērstie dialogi abos operas cēlienos ar neizdzēšama personiskā naida pārņemto politisko pretinieku, Tada Girininka atveidoto Jakopo Fjesko. Saviļņojošs ir pirmā cēliena duets ar Amēliju, kurā atklājas, ka tēvs saticis ilgus gadus zudušo meitu. Stindzinoši baiss ir pirmā cēliena fināls Padomes sēžu zālē, liekot nodevējam Paolo Albiāni publiski nolādēt pašam sevi. Ticami un bez pārspīlējumiem Rinalds Kandalincevs atveido nāvējošās indes iedarbības skarto, lēni mirstošo dodžu, kurš aiziet no dzīves meitas rokās.
Izrādē, kuras saturā savijas politika, vara, mīlestība, naids, dzīvība, nāve, cildenums, nodevība, patriotisms, prieks un nožēla, arī skatītājam ir nopietni jāstrādā. Ir jābūt tam iekšēji gatavam. Labā ziņa ir tā, ka apjukumu pēc Simona Bokanegras samežģītā libreta izlasīšanas pārliecinoši atceļ Verdi dramaturģiski mērķtiecīgā, emocionāli piesātinātā un iztēli rosinošā mūzika, kuras orķestra partitūrā Verdi gleznojis arī jūras dabas ainavas. Iestudējuma muzikālais vadītājs, krietni sen pie diriģenta pults neredzētais Normunds Vaicis, visu šo dažādību orķestrī ir smalki izstrādājis un pārliecinoši uztur izrādes ritmu un tonusu. Vēl tikai līdz galam jāsabalansē solistu, kora un orķestra kopskaņa piepildītas skatītāju zāles akustikā. Normālos apstākļos to ļautu ģenerālmēģinājums ar publiku.
Spēks un drosme
Visi pirmizrādē iesaistītie solisti viņiem piešķirtajās lomās bija savā īstajā vietā. Amēlija, kas Tatjanai Trenoginai ir pirmā Verdi loma, ir kā trausls zieds, kas uzplaucis kontrastā skarbajai, nežēlīgajai, netīrajai politikas pasaulei. Taču viņai pietiek spēka un drosmes cīnīties par savu mīlestību un sirdij tuvajiem, un tieši Amēlijas mīlestība ir tā, kas spēj viņus samierināt, vienlaikus iestājoties par mieru sadrumstalotajā, iekšējo karu plosītajā viduslaiku Itālijā. Pats galvenais – Tatjanas Trenoginas tēlotajai varonei varam noticēt. Viņas Amēlija ir dzīva un īsta, soprāns ir dzidrs, silts un plastisks. Dziedātāja pat pirmizrādes stresā tomēr atturas no balss forsēšanas, un tas dod telpu tēla vokālajai izaugsmei, kā arī ļauj koncentrēt jaudu spodrajām, garajām augstajām notīm emocionālajās kulminācijās, it īpaši ansamblī izrādes finālā.
Atveidojot dedzīgo, greizsirdīgo mīlētāju Gabriēli Adorno, kurš, nākdams no savas iemīļotās tēva ienaidnieku dzimtas, rada bīstamus samezglojumus izrādes stāstā, Mihails Čuļpajevs, kura stiprā puse karjeras sākumā bija tenoriem netipiskā fiziskā skatuviskā izveicība, pat ieskaitot akrobātiku, tagad priecē ar vokālo izlīdzinātību un tembru, no kura izskausts griezīgais asums. Godkārīgā un nodevīgā intrigu vērpēja un manipulatora Paolo Albiāni lomu visā šī rakstura vokāli un skatuviski pašatmaskojošajā spožumā atklāj bass Rihards Mačanovskis. Lietuviešu bass Tads Girininks, kura spēcīgajai balsij un staltajam stāvam Jakopo Fjesko partija der kā uzlieta, ir vērtīgs atradums tepat kaimiņos, un par šo mākslinieku nevajadzētu aizmirst.
Savas nelielās lomas godprātīgi atveido Rihards Millers, Ilona Bagele un Krišjānis Norvelis, kuram izrādes finālā gan nezin kāpēc ir jāstāv garlaikota vērotāja pozā, gaidot, kad beidzot dodža miršana būs galā.
Kurp dreifē kuģis
Pieredzējušo profesionāļu komandas – britu režisora Stīvena Lolesa, scenogrāfa un kostīmu mākslinieka Leslija Traversa un horeogrāfes Linnas Hoknijas – veidotais iestudējums neizceļas ar spilgtu oriģinalitāti, toties režija netraucē mūzikai, nelauž tās dramaturģiju un tēlu sistēmu. Nepārceļot izrādes darbību no viduslaiku Itālijas uz mūsdienām vai kādu citu konkrētu laiku citā pasaules malā, tā risināta nosacītā vidē, kur par tēmas nepārejošo aktualitāti visos laikos liecina dažādu vēsturisko periodu kostīmi (no stilizētiem renesanses tērpiem un zobena līdz mūsdienu uzvalkiem un revolverim). Tāpat arī eklektiskie elementi (biroja krēsli, dators u. c.) sadzīvo scenogrāfijā, kurā beidzot atkal funkcionāli izmantota skatuves ripa.
Grūti vadāmā kuģa (valsts) simbolu scenogrāfijas karkasā gan nenolasīju, jo tikai pēc izrādes iepazinos ar programmiņā publicēto oriģinālrežijas koncepciju. Skatītājiem ir tiesības redzēt savām, nevis režisora acīm. Tas, ko ieraudzīju, bija ierobežota telpa, kura, dažādi izgaismota, brīžiem var te paplašināties, te sašaurināties, tādējādi gan fiziski (tehniski), gan ar gaismu mākslinieka Oskara Pauliņa un videomākslinieka Uģa Ezerieša palīdzību mainot notikumu personisko un publisko mērogu, vidi un emocionālo gaisotni. Tā mainījās līdz ar balto un melno fonu, jūras ainavu vai zemu iekārto lampu draudīgo šūpošanos.
Ilustratīvā mazās Marijas nolaupīšana un naivi simboliskais, zaļojošais olīvkoks, kas izrādes gaitā izaug, bet finālā jau ir nocirsts un nokaltis, gan ir kā no bērnu teātra. Dažas neveiklās mizanscēnas atstāj līdz galam nepabeigta darba iespaidu un visdrīzāk ir izskaidrojamas ar to, ka režiju nebija iespējams noslīpēt klātienē. Izrādās, arī šo "kuģi" vadīt nav bijis viegli.
Simona Bokanegras iestudējums ir iecerēts kā magnēts publikai, kura vēlas kaut ko jaunu, šeit vēl neredzētu. Līdzšinējās pieredzes kontekstā gan ir pamats šaubīties, cik ilgi šis magnēts saglabās pievilkšanas spēju. Visticamāk, šis nebūs kases gabals, bet tas arī nav nopietnas mākslas galvenais uzdevums.
Simons Bokanegra
LNO 2.X plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 9–65