Valmieras teātra pirmizrāde Alvinga kundze ir pazīstamās Henrika Ibsena lugas Spoki iestudējums jaunā tulkojuma redakcijā (Madara Rutkēviča). Šis dramaturga darbs patiesi ir plaši pazīstams. Interesanti, ka tieši Spoki bijusi arī pirmā latviski tulkotā un 1898. gadā Liepājas laikrakstā Latvietis iespiestā Ibsena luga, un zīmīgi, ka Spoki līdzās lugai Leļļu nams kļuvuši par vienu no visvairāk izrādītajām autora lugām Latvijā. To intensīvi uzveda padomju laikā, izmantojot lugu kā buržuāziskās iekārtas atmaskojumu. Šajā kontekstā tā tikusi iestudēta arī Valmieras Drāmas teātrī 1955. gadā. Mainītais darba nosaukums, proti, Alvingas kundze, labi atbilst lugas būtībai, jo autors turpina Leļļu namā aizsākto tēmu – sievietes liktenis mūsdienu pasaulē.
Galvenā Leļļu nama varone Nora pēc vairākiem mokošiem laulības dzīves gadiem rod sevī spēku aiziet no ģimenes. Alvinga kundze, pēc vecāku gribas apprecējusies ar nemīlamo, bet bagāto Alvinga kungu, jau pirmajā abu kopdzīves gadā atklāj lauleņa izvirtību un drīz vien no vīra aizbēg, bet mācītājs Manderss uzstāj, lai viņa atgriežas baznīcas svētītajā laulībā. Alvinga kundze paklausa, un tā, slēpjot ģimenes dzīvi no kauna un negoda, viņas ikdiena kļūst par melu ķēdi. Dēlu Osvaldu viņa agri aizsūta prom no ģimenes, taču jaunekļa slimība ir tēva netiklās dzīves mantojums. Pēc sasprindzinātās iekšējās cīņas Alvinga kundze nonāk pie atziņas, ka pār viņas dzīvi valdījušas vienīgi dogmas un melīgi aizspriedumi. Ibsens tādējādi pārliecina, ka pret apstākļiem, kas traucē brīvu personības attīstību, nepieciešams bezkompromisa cīniņš.
Pelēcīguma smeldze
Skatoties režisores Māras Ķimeles iestudēto izrādi Alvinga kundze, neviļus domāju par to, ka savā ziņā luga ir bīstama, jo tai viegli uzspiest zīmogu – novecojusi. Izvirtis vīrs, ārlaulībā dzimuši bērni, jo īpaši baznīcas sludinātie baušļi, – šodien viss notiek atklāti, katram pašam šīs problēmas risinot pēc saviem ieskatiem un pārliecības. Mūsdienās Alvinga kundze būtu varējusi aiziet kopā ar savu dēlu Osvaldu, arī viņam nebūtu bijis jādzīvo tik ilgus gadus ārpus ģimenes. Citāds varētu veidoties arī ārlaulības meitas Regīnes un viņas patēva liktenis. Būtībā ieinteresētību šajā lugā šodien pilnībā nosaka režisora akcentējums.
Tieši tā man pietrūka Valmieras teātra iestudējumā. Jā, Madara Rutkēviča piedāvā pareizu izvēli, jaunajā tulkojumā lugu nosaukdama par Alvinga kundzi, jo saīsinātais lugas variants akcentē tās kontekstu. Varone mīlestības vārdā dzīvo tādu dzīvi, kādu to aprakstījis Ibsens. Tieši mīlestība ir pārliecinājusi Alvingu palikt kopā ar vīru, proti, tā darīt viņai licis mīļotais cilvēks. Lai cik skaistas būtu Alvingas jūtas, mācītājs Henriks Manderss nespēj tām atsaukties. Viņa mīlestība un padevība Dievam liek mīļotajai sievietei atgriezties vīra mājās tāpēc, ka jāpacieš, ja reiz salaulāti baznīcā. Mīlestības un pacietības tēma izvijas cauri visai lugai, taču izrādē tā diemžēl gandrīz nekur nesasniedz režijas atklāsmes spēku, kas būtu bijis ļoti svarīgi, jo, spriežot pēc teksta, scenogrāfijas un kostīmiem, darbība risinās tieši mūsdienās.
Viss nodots aktieru ziņā, bet viņiem nav viegli. Kaut vai tikai tāpēc, ka darboties, tas ir, spēlēt, nākas ļoti neomulīgā atmosfērā, ko varētu dēvēt par dzīves haosu. Lai gan, protams, iedzīvoties tēlos šī scenogrāfija palīdz. Mārtiņš Vilkārsis būtībā radījis drūmu vidi. Mēs redzam apdzīvotu telpu, konkrēti Osvalda darbnīcu, kurā, tāpat kā paša Osvalda dvēselē, nav ne mazākā mājīguma. Vienā nostūrī pieslietas nerealizētas gleznas, citā sakrauti dēļi, ēvelsols un vientuļš atpūtas krēsls. Pelēcīguma smeldze. Tāpat kā garie brezenta lietusmēteļi, kas katrreiz jāuzvelk, jo tur, laukā aiz sienas, smilkst nemitīgs lietus (kostīmu māksliniece Marija Ulmane). Kopumā bezcerīgums.
Kaismes nianses
Dzīvīgumu šeit ievieš aktieru darbs. Viens no pirmajiem ir Aigara Vilima galdnieks Jākobs. Viņš, kā norādīts lugā, stipri pieklibo, it visā paprasts, taču ir iekrājis naudu un tagad grib atklāt tādu kā jūrnieku klubu, citiem vārdiem, kārpās pa dzīvi, kā nu prot. Viņa dvēseli plosa cīņa starp mīlestību un aprēķinātāja garu. Jākobs, kā šķiet, no tiesas žēlo un pat it kā mīl Regīni, kura viņu uzskata par savu tēvu, kaut gan patiesībā tas ir nu jau mirušais Alvinga kungs. Tomēr vienlaikus tas Jākobu netraucē iesaistīt meiteni savā biznesa plānā par jūrnieku pievilinātāju, izklaidētāju. Jo sevišķi interesanti vērot šo aktiera darbu, ja zini lugu. Tad redzi un uztver visas Jākoba emociju un kaismes nianses, kas ļauj izvērtēt šī divdabja daudzšķautņainību.
Regīne Engstranna ar savu tēvu, tas ir, Jākobu, nelepojas. Aktrise Klinta Reinholde spēlē meiteni, kurai gandrīz vai pretīgs tētiņa sadzīviskais raupjums. Ko lai piebilst, viņa droši vien pārmantojusi sava īstā tēva īpašības un alkst pēc Alvinga kundzes pasaules, kurā dzīvo un kurai kalpo. Man patika Klintas Reinholdes darbs. Dzīvs, enerģisks skuķis, kura noteikti ar laiku apgūs dāmas iemaņas, ko centīgi iemēģina, jo sevišķi, kad blakus ir Alvinga kundzes dēls Osvalds, par kura sievu viņa cer kļūt. Šo sociālā augšupceļa tēmu aktrise spēlē organiski, ar labu azarta devu. Diemžēl aina, kad Regīne uzzina savas izcelsmes noslēpumu, tiek atainota daudz vājāk: nav atsegta jaunietes drāma, kurā viņa vienlaikus gan iegūst, gan zaudē kāroto dižciltības oreolu. Kļūstot par Alvinga kunga meitu, viņai tiek liegtas izredzes kļūt par sievu Osvaldam, kuram jau sākusi pieķerties bez izlikšanās.
Vārgi uz šo faktu reaģē arī pats Osvalds Alvings. Varbūt tāpēc, ka slims un līdz galam nemaz netic laulības dzīves iespējai. Nezinu. Tomēr šī loma manā skatījumā ir visvairāk vienveidīga. Pauls Iklāvs tajā itin kā mokās. Varbūt tāpēc, ka viņam ieteikts šurpu turpu šaudīties. Sak, viņš taču mākslinieks, slimības saēsts, nesen atgriezies mājās, kur bez mitas jāšķetina attiecības ar māti, meklē mīlestību, atrod, bet pats cieš. Tomēr visa šī jūtu gamma galvenokārt tiek pausta, liekot lietā ārējās uzvedības stilu, kas nepārliecina. Ir sasteigtas emocijas, nav pārdzīvojuma dziļuma.
Taču māti tas netraucē. Elīna Vāne pretstatā Paulam Iklāvam maz rosās, taču daudz ko nospēlē. Iznākumā radīts ārēji pat mierīgs, bet iekšēji traģisks mūsdienu sievietes tēls. Cilvēks, kas mīlestības dēļ spējis nest upurus. Gudri un smalki tiek nospēlēta pēdējā aina, kurā mums nav dots saprast, vai māte pati iedod Osvaldam nāvējošo morfija devu, atlaizdama dēlu mūžībā. Pacēlusi galvu augšup, viņa noraugās austošās saules gaismā. Labs režisores Māras Ķimeles akcents.
Tikpat netieši, it kā aplinkus tiek risināta arī Helēnes Alvingas un mācītāja Henrika Mandersa attiecību tēma. Krišjānis Salmiņš patiesi spēlē baznīcai piederīgu cilvēku – gan manierēs, gan balss tonī, gan sejas izteiksmē, gan intonācijā, runājot tekstu. Brīžiem viņa acu skatienā ir jaušams koncentrēts dziļums, šķiet, viņš it kā iegremdējies lūgšanā. Brīžiem liekas, ka viņu kā vīrieti mulsina un uztrauc Helēnes tuvums. Taču mācītājs ātri atgūst vajadzīgo stīgu, kas palīdz sliekties uz samierniecisku intonāciju un miermīlīgu pamācību.
Mārai Ķimelei taisnība: Helēne radusi paklausīt mācītājam, tāpēc arī nedrīkst rādīt, ka viņa iedevusi dēlam morfiju. Tikai, raug, nav saprotams, kāpēc mums nav dots redzēt to sauli, par kuru finālā runā dēls ar māti, bet pēc tam Elīnas Vānes Helēne – nu jau viena – ar apbrīnojamu apskaidrību raugās uz sauli kaut kur tur, dziļumā virs mums. Mūsu acu priekšā ir tikai viņas seja. Viss pārējais – tumsa. Vai tas ir režisores brīdinājums mums – saviem laikabiedriem?
Alvinga kundze
Valmieras teātra Mansarda zālē 30., 31.I plkst. 18.30, 1., 2.II plkst. 13, 4., 22.II plkst. 18.30