Neapgrūtināšu lasītāju ar lieliskā angļu rakstnieka Oskara Vailda dzīves gājumu un viņa vienīgā romāna Doriana Greja portrets analīzi. Tomēr pieminēšu, ka no saviem sižetiskajiem līdziniekiem, piemēram, pirms divtūkstoš gadiem tapušajām Ovīdija Metamorfozēm (dzejojuma par Narcisu), Onorē Balzaka pirms nepilniem divsimt gadiem sarakstītās Šagrēnādas un XVIII gs. beigās radītā Gētes Fausta, Doriana Greja portrets atšķiras gan ar autora, gan tā galvenā varoņa nepārvaramo tieksmi pēc skaistā, pēc izsmalcinātā, pēc mākslas tās visdažādākajās izpausmēs. Doriana aizraušanās ar mūziku un mūzikas instrumentiem likusi režisorei Laurai Grozai-Ķiberei darbību no XIX gadsimta beigu Londonas aristokrātu saloniem pārcelt uz mūsdienu orķestra bedri. Tas šķiet asprātīgi un atbilstoši. Kādu brīdi. Iecere par high society kā pēc saviem noteikumiem spēlējošu orķestri, kas arī ir ļoti noslēgta vide, kurā baletdejotājām nav vietas, nav viscaur pārliecinoša, un nozīmīgāko lomu tēlotājiem nemitīgā savu instrumentu līdznēsāšana kļūst neveikla. Tomēr visneveiklākās ir "autentiskās" mūzikas izpildīšanas epizodes. Orķestris kā grupa ar kustību mākslinieces Ingas Krasovskas stilizēto kustību palīdzību mūzikas izpildījumu divreiz pārvērš efektīgā priekšnesumā, taču Dorians Grejs ar savu vijoles spēles atdarināšanu diemžēl izskatās muļķīgi. Kamila Sensānsa Nāves deja ir iespaidīgs skaņdarbs, un to grūti sabojāt, tomēr šī epizode ir grūti pārciešama tās ilustratīvisma dēļ.
Par seksu
Pilnībā atzīstot režisores tiesības uz interpretācijas brīvību, tomēr jānopūšas, ka Dailes teātra stāsts par Dorianu Greju sanācis vienkāršāks, plakanāks par oriģinālu. Vailda romānā Grejs un Henrijs ar baudām, kurām nododas ar zinātnisku kaismi, saprot ne tikai daudzpusīgas un intensīvas seksuālās attiecības pamīšus ar alkohola un narkotiku lietošanu – kā tas ir izrādē (un arī Olivera Pārkera 2009. gada dekoratīvajā šausmu filmā). Ne pēdējā vieta šai baudu kolekcijā romānā atvēlēta mākslām un izsmalcinātam hedonismam – Dorians ir pārņemts ar mūziku, literatūru, gobelēniem un citām smalkām lietām, tostarp izciliem dārgakmeņiem, jutekliskiem parfīmiem un labiem ēdieniem savās pieņemšanās. Dorians romānā cer, ka skaistums izglābs – ja ne pasauli, tad vismaz viņu. Bet izrādē Doriana noslēpumainie netikumi atainoti lielākoties ar diviem stāvokļiem – apreibumu un paģirām, kā arī bez iedvesmas veiktu piesūkšanos orķestrantu lūpām un neveiksmīgiem mēģinājumiem dažus no viņiem izģērbt. Vēl Doriana nodošanos grēkpilnai dzīvei ilustrē ritmisks baudu un netikumu uzskaitījums, kuru viņš nodiriģē savam orķestrim un arī skatītāju zālei. Pat kaislīgo monologu par orķestra un diriģenta saplūsmi, kas aizgūts no Fellīni filmas Orķestra mēģinājums, teātris interpretējis kā baudkāru seksuālu aktu, liekot Dorianam teju masturbēt proscēnijā. Atzīšos, ka izrādi skatījos divreiz pēc kārtas, jo pirmizrādes vakarā maz ko sapratu. Mulsinošākais šķita tieši Daiņa Grūbes – galvenajam varonim ideāli piemērota aktiera (kuram ar varoni sakrīt pat iniciāļi) – atveidotais Dorians. Samaitāts, manierīgs un ļauns jau no pirmā uznāciena. Otrajā vakarā viss bija mainījies – Dorians uz pirmo tikšanos ar Bazilu atnāca, manierīgumu nomainījis pret vijīgumu, pārspīlētu gorīšanos – pret grāciju, velnišķu mēles šaudīšanu – pret valdzinošu smaidu. Liktenīgā vēlme, lai Bazila gleznotais portrets noveco Doriana vietā, tiek pateikta viegli, kā garāmejot. Tomēr iegūtais spēles vieglums nenogludina vairākas estētiskas problēmas izrādē.
Klauni un rokstāri
Laura Groza-Ķibere līdz ar scenogrāfu Mārtiņu Vilkārsi pārnes Doriana Greja morālo pagrimumu uz visu noslēgto sabiedrību, kurā viņš mīt. Savādais orķestris, kurš pamazām kļūst sagrabējis un atbaidošs, īstenībā pats ir Doriana Greja portrets, kurā atainojas viņa dvēseles deģenerācija. Mūziķi sastaigā (burtiski) Doriana ģīmetni, kura klāj orķestra bedres grīdu, un viņu orģijās saārdītais birstošais grīdas segums sažvīgā Doriana Greja milzīgo, melnbalto seju, kas citādi paliek nemainīga – nav nekādu uzburbušu grumbu un nepatīkamu grimašu kā romānā vai tārpu un pelējuma pleķu kā Pārkera filmā. Tas, protams, nav pirmais iestudējums, kurā glezna patiesībā izrādās fotogrāfija. Piemēram, britu horeogrāfa Metjū Borna baletā Bazils bija glancēto bilžu fotogrāfs, kura jutekliskais pas de deux ar Dorianu notiek fotosesijas laikā. Tāpēc nav saprotama Bazila ilustratīvā ņemšanās ap molbertu – nošu turētāju – izrādes sākumā. Režisore, kā parasti, ir inscenējusi savu realitāti, par kuru skatītāji sen vairs neuzdod jautājumus: "kas tas par laikmetu?", "kur notiek darbība?", jo sadzīviska konkrētība nekad nav viņas mērķis. Arī šoreiz, neraugoties uz mūsdienu subkultūru citātiem tērpos un parūkās, laikmets ir nosacīts – mazliet to ieskicē Vailda laikabiedra Alberta Džozefa Mūra gleznas Sapņotājas milzīgā videoreprodukcija. Videomākslinieka Arta Dzērves versijā Sapņotājas ir zaudējušas zeltainos pasteļtoņus, kļuvušas melnbaltas, un melnbaltas ir arī pelējuma zīmes uz tām. Melnbalts ir arī orķestra videoattēls, kurš sirreāli atgādina Volanda sātaniskās balles grandiozo orķestri Bulgakova romānā Meistars un Margarita. Orķestris, nevis ģīmetne ir galvenā metafora šajā izrādē – tā dalībniekiem pamazām pārvēršoties dzīvos miroņos, par monstru pārvēršas arī Daiņa Grūbes Dorians (to palīdz uzsvērt arī gaismu mākslinieka Jevgeņija Vinogradova meistarīgi virzītās "dēmoniskās" apakšgaismas). Un orķestris arī rada visvairāk grūti atbildamu jautājumu – sava izskata dēļ.
Kostīmu māksliniece Kristīne Pasternaka ir apveltīta ar nevainojamu gaumi. Tātad ir kāds iemesls, kāpēc orķestris – ar dažiem izņēmumiem – izskatās kā uz ballīti saposušos Amsterdamas hipsteru pūlītis, kur tills, spīguļi, krāsaini apavi un raibas drānas papildināti ar iespaidīgām parūkām (vai nedabīgos toņos ietonētiem matiem). Vai kostīmu māksliniece kopā ar režisori meklējusi mūsdienīgu izpausmi Vailda laika dendijiem? Ja jau Vaildu izsmēja par viņa samta žaketēm un puķi pogcaurumā, varbūt ir likumsakarīgi, ka, piemēram, Sarmītes Rubules lēdija Agata savos sudraba zābakos, balerīnsvārkos, spīdīgā rozā jaciņā un ar sprādzienam makaronu fabrikā līdzīgo parūku šķiet komiska. Personāžos ieskicēta līdzība ar popkultūras zvaigznēm (nezinu, vai visas atpazinu), XIX gadsimta Anglijas augstākās aprindas – aristokrātiju – pielīdzinot šodienas augstākajām aprindām – tabloīdu zvaigznēm. Piemēram, trendīgos raibos šortos, pusgarās zaļās zeķēs un tvīda žaketē tērptais gleznotājs Bazils izskatās pēc sasukāta Tormunda no Troņu spēlēm (ar gariem rudiem matiem un tikpat košu bārdu), nevis pēc Intara Rešetina. Savukārt Gintam Andžānam, šķiet, piešķirtas mūziķa Džeka Vaita melnās cirtas un hūte no The White Stripes laikiem (mulsina vienīgi viņa spīguļojošā kleita). Varbūt svarīgs ir radikālais kontrasts starp šo papagailīgi košo kompāniju izrādes sākumā un stīvajiem, bālajiem zombijiem, kas ir Doriana Greja pagrimuma liecinieki? Šī ārišķība novērš uzmanību, jo tā vietā, lai ieklausītos vaildiskajās asprātībās vai tvertu nianses varoņu attiecībās, nākas apcerēt, kāpēc Jura Žagara lordam Henrijam 1. cēlienā ir Roda Stjuarta matu sakārtojums un kāpēc tieši šis rokstārs (vismaz tā šķiet) ir ietekmējis uzvalku modi izrādē. Vai tāpēc, ka Stjuarts ir novecojoša britu rokzvaigzne, bet lords Henrijs par lielāko sāpi uzskata jaunības zaudēšanu? Vai arī tāpēc, ka pagari, glīti izspūruši mati ir viena no diriģentu stila klišejām?
Tumšs un gluds akacis
Tāpēc par jaudīgāko tēlu izrādē kļūst Mārtiņa Vilkārša iekārtotā skatuve (tā mazliet atsaucas uz mākslinieka ieslīpo spoguļsienu mūziklā Oņegins). Virs spēles laukuma – orķestra bedres – piekārtais trīsuļojošais, melnais ekrāns, kurā skatītāji var redzēt bedrē notiekošo – arī Doriana Greja brīžam apslēpto, brīžam izgaismoto portretu, pa kuru mīdās un plosās galvenais varonis, – ir kā gluda, tumša ūdens virsma, bezgaldziļš gudrona dīķis, kurā mirst visi cēlie nodomi un neviltotās jūtas. Visa izrādes darbība patiesībā norit nāves ēnā – no brīža, kad Dorians iesaistās diriģenta – lorda Henrija – vadītajā orķestra spēlē, atskaņojot Kamila Sensānsa Nāves deju.
Līdzīgi kā vairāk nekā pirms 20 gadiem Jaunajā Rīgas teātrī (JRT) Alvja Hermaņa iestudētajā izrādē, kuras centrālais motīvs bija tiekšanās pēc skaistuma, kas rodams mākslā, arī Dailes izrādē darbības centrā mākslinieku – orķestra – vide, kas izrādās morāli bankrotējusi. Kā aizkustinošāko brīdi JRT izrādē atceros divu baleta vecmeistaru deju – kā mākslas un arī mīlestības nemirstības simbolu.
Dailes teātra izrādē mīlestības nav – ir tikai egocentriska vēlme pašapliecināties, izpausties, iegūt. Jura Žagara atsperīgais, asprātības kā duncīšus mētājošais lords Henrijs apveltīts ar manipulatora azartu – viņam Dorians ir sociāls eksperiments, un viņš pret to kā savu radību izjūt aizgādnieciski tēvišķas jūtas. Henrijam gan sagādā prieku pakacināt Intara Rešetina iemīlējušos Bazilu, taču viņu attiecībās nav nekā homoerotiska. Intara Rešetina Bazila kaislība, ko gluži kā ar sitienu pa pakrūti piesaka viņa un Doriana pirmais dedzīgais skūpsts, drīz vien izčākst nūģīga privātīpašnieciskuma un samiernieciskās intonācijās. Mīlestību neredz arī Doriana un Sibillas attiecībās. Elza Leimane Sibillas lomā tik labi nodejo baleta ainas, ka nespēj sabojāt pat to liktenīgo uzstāšanos, kuru Dorians uztver kā izgāšanos un pēc kuras vīlies tūdaļ pamet mīļoto. Tāpēc priekšnesumu dejotāja padara komisku ar patētiskiem gārdzieniem. Paldies viņai par to, jo citādi asprātīgā romāna pārlikumā uz Dailes teātra skatuves humora nav daudz. Baletdejotāja rada arī no vārās, trauslās Sibillas (kādu to visbiežāk ataino) atšķirīgu tēlu – viņa ir strikta, pašpārliecināta, skeptiska jauna dāma, tāpēc aina, kurā Daiņa Grūbes Dorians viņu burtiski iznīcina, ir viena no spēcīgākajām izrādē.
Kāda laikmeta beigas
Pieminēju Alvi Hermani ne tikai viņa senās izrādes dēļ. Man liekas, abi režisori šosezon izpaudušies savā fin de siècle, proti, eiropeisko vērtību laikmeta beigu sajūtā. Ne velti viņu abu iestudēto darbu – Velbeka Pakļaušanās un Doriana Greja portreta – galvenie varoņi lasa vienu un to pašu autoru – norieta un vilšanās dziesminieku Žorisu Karlu Vismanu, kura dekadentā romāna Otrādi centrālais personāžs ir arī Doriana līdzinieks savā bezcerīgajā mēģinājumā ar baudām aizstāt jēgas meklējumus.
Tomēr Lauras Grozas-Ķiberes gadījumā izrādē atskan brīdinājuma signāli par cita laika posma neizbēgamajām beigām. Proti, režisores stacionārajā komandā (Grūbe, Žagars, Vilkārsis, Krasovska, komponists Auzāns) iestudētās "monstru balles" sāk izskatīties pēc atkārtošanās. Ne velti Dainim Grūbem epizodē, kurā Jura Žagara Henrijs gluži nevainīgi palīdz tam saģērbties, nevilšus vai vilšus ieslēdzas M. Butterfly kārdinoši dvesmainās intonācijas, un es apjūku – pag, kuru izrādi es skatos?
Doriana Greja portrets
Dailes teātrī 15., 16.II plkst. 19; 11.III plkst. 18; 21., 22., 23.III plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 5–18
Pilnīgi neticami,
sabiedrisko attiecību speciāliste
Liene