"Nesen tieši nodomāju, ka man ir ļoti paveicies, jo tie labākie materiāli pie manis atnāk paši," saka režisors Dmitrijs Petrenko, kurš Liepājas teātrī iestudējis Ronalda Hārvuda lugu Ģērbējs. Katrai izrādei ir sava priekšvēsture, un Dmitrijs Petrenko pastāsta, ka šoreiz impulss bijis viņa drauga, komponista Artura Maskata ierosinājums izlasīt šo lugu. Arturs Maskats 1985. gadā bija uzrakstījis mūziku lugas iestudējumam Dailes teātrī. "Mūzikai ir liela nozīme arī šoreiz," uzsver režisors. "Kad izlasīju lugu, to sajutu un piedāvāju Liepājas teātrim. Direktors uzreiz atbildēja: "Lieliska izvēle!" Un šajā teātrī ir aktieri, kas to brīnišķīgi var nospēlēt. Viss salikās!"
Edgars Pujāts jau pēc pirmā mēģinājuma iejutās kunga lomā, bet viņa ģērbēju atveido Rolands Beķeris. Izrādē piedalās arī Anda Albuže, Ilze Jura, Armands Kaušelis, Herberts Laukšteins un viesmāksliniece no Valmieras teātra Inga Apine, kura atveido kunga mīļoto sievieti. Izrādi veido arī scenogrāfe Sintija Jēkabsone, kostīmu māksliniece Baiba Litiņa un gaismu mākslinieks Mārtiņš Feldmanis.
Kurš ir galvenais – ģērbējs vai tas, ko ģērbj? Luga rakstīta no ģērbēja skatpunkta. Tās autors Ronalds Hārvuds pats piecus gadus bijis aktiera sera Donalda Volfita ģērbējs. "Viņš gan apgalvo, ka luga nav nekas personīgs un autobiogrāfisks, bet tiem, kas strādā teātrī, visas tās situācijas ir tik pazīstamas... Es domāju, bez pieredzes šajā darbā to nevarētu uzrakstīt," spriež Dmitrijs Petrenko. "Tā ir ģērbēja drāma un traģēdija. Bet tieši tāpat, kā ģērbējs ziedo dzīvi aktierim, tā arī aktieris ziedo savu dzīvi lomai, skatītājiem. Un ķēdīte turpinās: katrs kaut ko ziedo, kalpo, un tad jau vairs nav jautājumu, vai tā ir viņa dzīve, vai arī tiek izdzīvota kāda cita dzīve."
Režisors komentē, ka bieži vien strādāšanu saucam par kalpošanu, taču kalpošana neprasa neko atpakaļ – ne naudu, ne balvas, ne uzslavas. "Tu apzinies, ka tas jādara, un citādi to nevar. Ar aktieriem tieši par to izrādes mēģinājumos runājām – cik viegli vai grūti ir atteikties no egoisma, no ambīcijām. Vai esam egoisti, kas dod un gaida kaut ko pretī? Kalpošanas būtība ir palikt ēnā. Katram no mums tas ir personības attīstības jautājums – vai, kalpojot savam darbam, esi gatavs ilgus gadus būt otrajā vai trešajā plānā un pacietīgi gaidīt savu uznācienu? Vai esi gatavs gadiem ilgi nesaņemt balvas, bet apzināties, ka tas ir tavs ceļš, ka tavs darbs ir svarīgs?" vispārina Dmitrijs Petrenko. Un tas ir svarīgi ne tikai radošo profesiju pārstāvjiem, bet visiem... Izrāde nav par teātri, bet par jebkuru cilvēku, kurš ir gatavs ziedot sevi un kalpot. Tā ir drošsirdīga misija. Dmitrijs Petrenko iestudējumu nodēvējis par ilūziju drāmu, jo "tajā visā ir kaut kas traģikomisks – gan smiekli, gan asaras".
Tuvākā izrāde 30. martā.