Izejot no Dailes teātra pēc jauniestudējuma Viņš teica, viņa teica noskatīšanās, sirds nesitas straujāk, un arī vēlāk vakarā aizmigt var, neprātojot par to, kuram bija taisnība un kā to pierādīt. Lai gan mēs divarpus stundas vērojam tiesas procesu par iespējamu izvarošanu, izrāde paiet diezgan komfortablā atmosfērā un zālē vairākkārt ieskanas smiekli. Šķiet, jau otro reizi šajā sezonā (arī Mariusa fon Maienburga Nachtland) – un atkal jau vācu dramaturģijā – mēs varam vērot paradoksu, bet varbūt tomēr likumsakarību, ka iestudējums latviešu teātrī nesasniedz to emocionālo temperatūru, kādu, iespējams, iecerējis lugas autors. Elektrizētas gaisotnes te nav – un ej nu zini, vai režisors Dmitrijs Petrenko to maz ir gribējis panākt.
Nekā ārpus tiesas zāles
No vienas puses, Ferdinanda fon Šīraha luga pretendē uz reāla procesa imitāciju, tajā ievērota konkrētas valsts tiesu prakses rutīna (vai arī radīta sajūta, ka tā tiek ievērota). No otras puses, scenogrāfs un kostīmu mākslinieks -8 tomēr sliecas uz stilizāciju, atlasot procesa dalībnieku apģērbu konkrētos toņos: cietusī ir gaišpelēkā kostīmā, iespējamais varmāka – melnā uzvalkā, savukārt pārējo apģērba toņi variējas no bēša līdz sarkanbrūnam, tādējādi veidojas saspēle ar tiesas zāles apdares brūno toni. Īstas nepieciešamības pēc šādas krāsu harmonijas gan nav, un liecinieku teiktā uztvere diez vai mainītos, ja viņi būtu tērpušies zaļās vai zilās drānās. Vēl ārpus realitātes imitācijas ir skaniskais fons, kas neuzbāzīgi, tomēr pamanāmi ir klātesošs dažos brīžos. Taču visādi citādi luga diktē to, ka skatītājam pieejama tikai tā informācija, kas tiek atskaņota prāvas gaitā, – nav nekādu atkāpju, sarunu starp sēdēm un tamlīdzīgi. Aktieru eksistence tēlā ir maksimāli neitrāla, daži liecinieku atveidotāji atļaujas kādas raksturīgas ķermeņa kustības, savukārt Katarīnas Šlīteres (Kristīne Nevarauska) un Kristiana Tīdes (Andris Bulis) starpā faktiski nav pat acu kontakta.
Dramaturģiskais ietvars līdzinās fon Šraha lugai Terors, kas joprojām ir Latvijas Nacionālā teātra repertuārā, taču ir arī svarīgas atšķirības pašā problēmas uzstādījumā. Terorā runa ir par nepārprotami notikušu teroristu sagrābtas lidmašīnas notriekšanas gadījumu, un skatītāji reāli tiek iesaistīti (notiek balsojums) dilemmas risināšanā, vai ir attaisnojami vieni upuri, lai nerastos citi upuri. Lugā Viņš teica, viņa teica situācijas mērogs ir cits un arī apstākļi pilnīgi atšķirīgi – te nav īsti pierādāms, ka noziegums tiešām ir noticis, jo iespējamās izvarošanas sekas ir nomazgātas un palicis tikai apgalvojums pret apgalvojumu, liecība pret liecību. Fon Šīrahs paša izvēlēto lugas nosaukumu izspēlē dubultā, jo līdzīgā (tikai apvērstā) situācijā ir abu procesa dalībnieku advokāti: sievieti aizstāv vīrietis, bet vīrieti – sieviete. Tā kā apsūdzētais lielākoties klusē, viņa advokātei nākas ķerties pie katra salmiņa, lai apšaubītu pierādījumus. Tā ir spēle, ko droši vien ir vērts skatīties un analizēt jurisprudences studentiem, – divu savstarpēji pazīstamu advokātu pingpongs, kurā tiek izmantoti dažādi paņēmieni, arī provokatīvi un ne pārāk tīri. Tieši šajos brīžos, kad publika ieinteresēti reaģē uz kārtējo vienas vai otras puses triku, teorētiski vajadzētu būt arī līdz - pārdzīvojumam, ka ļoti intīmi dzīves fakti tiek publiski "apžļembāti", faktiski upurim liekot izjust pazemojumu vēlreiz. Taču šādu neērtības sajūtu izrāde īsti nerada, jo ir iespēja, ka šķietami cietusī sieviete tomēr melo. Tā nu izrāde apaug ar neapzinātiem, bet neizbēgamiem komēdijas elementiem.
Liecinieku iznāciens
Samērā funkcionālajā tiesas priekšsēdētāja lomā redzams Dainis Gaidelis, savukārt galvenā prokurora Heizes lomu teātris atrisina ar veiklu triku, Juri Bartkeviču rādot "zūmā", bet patiesībā ierakstā, kas ļauj māksliniekam piedalīties citos Dailes teātra projektos. Aktieriem liecinieku lomās izteiksmes iespējas ir stipri ierobežotas, taču viņiem vairāk vai mazāk izdodas izcelt arī kādas rakstura iezīmes: piemēram, Indras Briķes tiesu mediķe Marija Lauks-Fronava ir nesatricināma profesionāle, savukārt psiholoģijas eksperte Pia Altšteta Martas Lovisas Jančevskas dedzīgajā atveidojumā tāpat bārsta terminus, kurus nākas skaidrot, tomēr viņas redzējums uz notikušo nav neitrāls un īsti nepieļauj iespēju, ka noziegums nav noticis. Meinards Liepiņš kriminālpolicijas galvenā komisāra Franka Reitera lomā ar ārējiem izpausmes līdzekļiem iezīmē to, ka likumsargam, kuram vajadzētu būt pārliecībai, ka visas procedūras ir ievērotas, šādas pārliecības tomēr līdz galam nav. Toties pilnīga pārliecība par to, ka draudzene stāsta taisnību, ir Ingas Alsiņas-Lasmanes atveidotajai lieciniecei Valērijai Maiburgai. Imants Strads taksometra šofera Paula Marockas lomā visvairāk izkāpina ārējās izpausmes, lai arī šim varonim ir šķietami tehniska nozīme, apgāžot apsūdzētā advokātes rūpīgi būvēto teoriju par kleitu, kas Kristīnes Nevarauskas varonei varētu nebūt bijusi mugurā liktenīgajā dienā. Liecinieku skatuviskā eksistence pieļauj arī ironisku skatījumu uz viņiem, un tieši šajā brīdī, sākot pa šķiedriņai ķidāt iespējamā nozieguma anatomiju, process no emocionālas traumas pārvēršas par brīžiem gandrīz absurdu viedokļu cīņu. Taču skatītājā šī cīņa izraisa interesi, nevis nepatiku.
Vīrieša advokāte Breslava, kurai Ieva Segliņa piešķir savaldīgu, tomēr azartisku vēlmi uzvarēt prāvu ar visiem līdzekļiem, neapstrīd, ka labprātīgi sākts dzimumakts var pāraugt izvarošanā tā vidū, ja sieviete pārdomā. Advokāte cenšas pierādīt, ka nekas starp abiem bijušajiem mīlniekiem nav noticis vispār, savukārt pats apsūdzētais sniedz vēl citu notikušā versiju. Laura Subatnieka Bīglers (zīmīgi, ka abiem advokātiem un prokuroram Heizem vārds netiek nosaukts, bet tiesas priekšsēdētājs vispār ir anonīms) ir vecāks, atļaujas vairāk vaļību, brīžiem uz robežas, taču ne mirkli neaizmirst, kāds ir viņa uzdevums.
Lielākā mīkla izrādē ir abi galvenie varoņi. Ir sajūta, ka patiesība ir kaut kur vispār ārpus šīs zāles un ārpus konkrētā notikuma, ka nav nosaukts īstais iemesls, kāpēc Katarīna Šlītere ne uzreiz, bet pēc zināma laika vēršas policijā, labi apzinoties, ka publiska prāva sagraus viņas karjeru un ģimeni, līdzi paraujot arī vīrieti, kurš apgalvo, ka ir bez vainas un ka tieši viņš ierosinājis attiecību pārtraukšanu. Taču apzināti slāpētajā spēles veidā, kas nekādi neļauj uzminēt patiesās varoņu emocijas, pazūd ticība, ka šo cilvēku vidū varētu būt valdījusi kaisle. Kad pēc vairākkārtējas atteikšanās apsūdzētais beidzot sāk runāt, viņa runas vidū Katarīna Šlītere pamet zāli.
Dailes teātra izrādei noteikti būs savs skatītājs, varbūt tieši tāpēc, ka advokātu sacensība brīžiem kļūst par interesantāko notikuma šķautni, aizēnojot iemeslu, kāpēc tas viss notiek. Ja godīgi, jutos atvieglots, ka šīs izrādes beigās nav jābalso, jo nezinu, kuru atbildi šādos apstākļos izvēlētos. No tāda viedokļa izrādes veidotāju taktika ir attaisnojusies. Taču paliek atvērts jautājums, vai tādā gadījumā uz šo divu cilvēku kaisles stāstu mēs tomēr neskatāmies primāri kā uz atrakciju, kas mūs pašus neskar, un vai tas ir pareizi.
VIŅŠ TEICA, VIŅA TEICA
Dailes teātra Jaunajā zālē 17., 29.X plkst. 19, 9., 30.XI plkst. 15, 5., 16., 17.XII plkst. 19, 28.XII plkst. 15
Biļetes pārdotas