Es nevarēju saņemties Artūram piezvanīt, jo bija bail, ka viņš mani "atšūs". Man tobrīd bija 25 gadi, un nebiju kritiķe ar vārdu. Šķiet, ka viņš mani nezināja. Varbūt bija lasījis kādu recenziju, varbūt arī ne. Nezinu, kāpēc saņēmos piezvanīt, ejot pa Lāčplēša ielu. Protams, mana parole bija, ka esmu Silvijas Radzobes studente, teicu, ka gribētu ar viņu aprunāties. Viņš prasīja – par ko? Sapratu, ka nedrīkstu pateikt iemeslu pa telefonu, jo tas varētu beigties man par sliktu. Satikāmies Dailes teātra bufetē. Viņš bija samulsis – tā sākās teātra kritiķes Līvijas Dūmiņas un Dailes teātra aktiera Artūra Skrastiņa garais dialogs. Ar pauzēm un dīkstāves brīžiem, bet kopumā 16 gadu garumā.
Nesen izdevniecībā Zvaigzne ABC izdotā grāmata Artūra Skrastiņa Spogulija – sarežģīts, ārkārtīgi atklāts un sazarots aktiera portrets – cieņpilni atjauno teātra rakstniecības tradīcijas, kur līdz šim viendienīgu "grāmatu" – pavirši vai nemaz nerediģētu interviju – strēbeklī (par kolāžām tās nosaukt būtu pārspīlēti) kā kvalitātes bākas pacēlās Ievas Zoles (tagad Strukas) monogrāfijas par režisoru un dramaturgu Pēteri Pētersonu un Gunāra Priedes Kopotie raksti, un Silvijas Radzobes "teātra romāns" Uz skatuves un aiz kulisēm, un, protams, žanra klasika – Lilijas Dzenes grāmatas par aktieriem un režisoriem.
"Ideja pie manis atnāca 2004. gadā, kad strādāju ar kultūru un teātri nesaistītā vietā – zvanu centrā. Laiku pa laikam rakstīju recenzijas, bet tas nav tas. Sapratu, ka gribu rakstīt grāmatu," stāsta Līvija Dūmiņa.
Tobrīd vēl bez konkrēta varoņa?
Uzreiz man bija skaidrs, ka gribu rakstīt par aktieri, un ļoti ātri sapratu, ka tas būs Artūrs Skrastiņš. Rudenī saņēmos viņam piezvanīt. Es viņu uzreiz nomierināju, ka man nav domas, ka mēs ātri saintervēsimies un būs grāmata. Citēju viņam Lilijas Dzenes teikto, ka grāmatas ir jāsadzīvo. Sākām sarunas, intervēju kolēģus, radus, draugus. Spogulijas personu rādītājā ir redzams – vairāk nekā 30 cilvēku. Laiks ritēja, jutu, ka process ir ievilcies, bet realitāte bija tāda, ka man bieži vien nebija ne laika, ne spēka. Protams, tas viss ir tapis no maizes darba brīvajā laikā. 2005. gadā sāku strādāt Neatkarīgajā Rīta Avīzē, kur nostrādāju desmit gadu. Pēc tam – pāris gadu Rakstniecības un mūzikas muzejā. Grāmata tapa atvaļinājumos un brīvdienās. Periodiem es grāmatas labā darīju tik, cik sekoju līdzi Artūra lomām. Tāpēc nevaru teikt, ka sešpadsmit gadu diendienā esmu rakstījusi šo grāmatu.
Kā jūs, divi tik aizņemti cilvēki, nozagāt laiku tik dziļām sarunām? Vai tev bija sastādīts interviju vēlamais grafiks vai tas drīzāk bija spontāns un plūstošs process?
Artūrs bija atsaucīgs, viņš izbrīvēja laiku sarunu stundām. Tās bija vairākas interviju tūres. Vienai no tām mobilizēja mans maģistra darbs Aktiera Artūra Skrastiņa darbs Dailes teātrī 1997– 2007, grāmatā ir integrēta daļa no tā. Liela intervēšanas tūre notika 2014. gadā, jo cerēju 2015. gadā grāmatu pabeigt, bet tomēr nesanāca. Tad, kad dienas avīzē esi ražojis, ražojis un ražojis, pēc tam pieslēgties grāmatai – tas prasa citu dvēseles stāvokli. Ir jāspēj atslēgties. Tas bija sarežģīti. Tad 2015. gadā cerēju darbu pasteidzināt, paņemot bezalgas atvaļinājumu tikai rakstīšanai, bet Kultūrkapitāla fonds stipendiju nepiešķīra. Taču negribu, lai tas izklausītos pēc žēlošanās, cik man bija grūti. Laiks grāmatai nācis par labu.
Visu rakstu lasiet laikraksta Diena otrdienas, 20. oktobra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!