Tā kā režisors Reinis Suhanovs intervijās atzīst, ka arī viņu jaunībā, kad pats vēl nav pat sapņojis par profesionālu būšanu teātrī, spēcīgi ir ietekmējis Viestura Kairiša Margarētas iestudējums Jaunajā Rīgas teātrī 2001. gadā, vispirms neliela vēsturiska atkāpe par šo izrādi.
Luga – lego
Normunds Naumanis recenzijā Margarētas izvēle starp Faustu un Latviju (Diena, 20.03.2001.) godīgi atzīstas, ka ieteicis Kairišam iestudēt Margarētu, jo Zālītes luga viņam šķitusi "profesionāli grodi uzkonstruēta prece" vārda labākajā nozīmē, tādējādi izdevīga teātrim. "Margarēta ir rūpīgi izskaitļota postmoderna konstrukcija, luga – lego, kurā atradīsim arī atsauces uz Eiropas kultūras klasiķi Gēti un viņa faustisko kapitālu, rotaļīgi ekskursi psihoanalīzes un lietišķā freidisma teorijās, koķetas sasauces ar feminismu, lugā rodami tiešas politiskas angažētības – eiroskepses dekorējumi, kas pieļauj lugu uztvert arī kā konjunktūristisku lozungu Latvieti, nepadodies!". Bet "nometot visus grabuļus", kā raksta Naumanis, var ieraudzīt "Margarētas klasisko antīkās traģēdijas konfliktu starp Oidipa atklāsmi un mīlestības (Margarētas) aklumu, kuras vārdā pasaulē sastrādāts noziegumu okeāns".
"Luga un izrāde ievada intrigas un asociācijas lokā, kurā gribas uzturēties pēc iespējas ilgāk. Sajūta, ka viss apraujas par ātru. Šī Fausta parafrāze skatītājā ceļ inteliģences apziņu, jo vari izsekot literārām reminiscencēm, līdzībām," tā par Viestura Kairiša iestudējumu rakstīja Lilija Dzene (Diena. Izklaide, 23.03.2001.).
2000./2001. gada sezonā izrāde tika atzīta par labāko oriģināldramaturģijas iestudējumu. 2005. gadā Margarēta ir iestudēta arī Lietuvā Miltiņa teātrī. Tulkotājs Silvestrs Gaižūns lugu raksturojis kā sarežģītu, dramatisku, universālu darbu, kas, izgaismojot Fausta dēla līniju, papildina Fausta un Margarētas atveidošanas tradīcijas. Margarētu riskējuši slēgt arī vairāki amatierteātri. Lugu Margarēta Māra Zālīte ir sarakstījusi 1998. gadā. Laikā, kad viņas lugas Latvijas teātrī piedzīvo īstu bumu. Te savijas tiesu drāma, dzejas teātris, alegoriska līdzība, psiholoģisks trilleris, sava laika sociāli aktuālie akcenti. Jā, iespējams, Mefistofeļa kārdinājuma vienādošana ar darbu Eiroparlamentā šķiet pārspīlēta, bet saprast šo dramaturģes izjūtu, rakstot lugu īsi pirms milēniuma, var ļoti labi. Vēl nesen viņa visas tautas vārdā sargāja to "mazo bērniņu krustcelēs", un tad nevienam nenāca ne prātā smīnēt. Luga ir tulkota arī angļu, vācu, krievu, zviedru un lietuviešu valodā.
Prieks, ka režisors Reinis Suhanovs, iestudējot šo lugu, vēlas saglabāt spēju iedziļināties, nepārslīdēt pāri, neaizskriet garām. Visticamāk, mūsdienās arī ziņa par Margarētas gadījumu – aiz skapja aizkritušu lietu, kuras dēļ viņa 25 gadus bez tiesas sēž cietumā, – "viedajos" tālruņos gan jau slīdoši un nesāpīgi ātri vien pazustu zem jaunām ziņu lavīnām. Saskarsme ar Margarētu ir arī iespēja pavadīt vakaru skaistas latviešu valodas laukā, kas diemžēl sen vairs nav ikdienišķa situācija. Dzeltenās līmlapiņas pie sienas, mācoties senos latviešu vārdus, kaut kādā ziņā sasaucas ar Gunāra Priedes lugu Zilā, kur autokatastrofā cietušais puisis glābiņu dvēselei atrod Dainu sējumos.
Lieta pārvēršas cilvēkā
Pēc 25 cietumā pavadītiem gadiem pie Grietiņas (Margarētas) ierodas Advokāts, lai novestu līdz galam aizmirsto lietu. Kas ir Margarēta – noziedzniece vai upuris? Kā rīkoties Advokātam – klausīt tikai racionālajam prātam, ignorējot atmodināto sirdsbalsi? Māra Zālīte sev raksturīgi sarīko īstenu sirdsapziņas tiesu, kurā, līdzīgi kā viņas traģiskajā poēmā Dzīvais ūdens, ir neiespējami izšķirties, kurai balsij ļauties – Patiesības, Pienākuma, Ilgu vai Mīlestības.
Reinis Suhanovs, kā režisors izaudzis no talantīga scenogrāfa saknes, iestudējumā oriģināli pārbauda telpas un skatītāja redzesleņķa radošo potenciālu. Ja grib izmēģināt visus variantus, izrāde jāskatās vismaz četras reizes (arī tāpēc, ka Fausta lomu atveido divi aktieri). Pirmajā cēlienā skatītājs atrodas cietumā Advokāta kabinetā un datorekrānā uz galda vēro Margarētu viņas cietuma kamerā. Otrajā cēlienā nonākam viņas kamerā fiziski. Izrādi var skatīties arī mājās datorekrānā. Prieks, ka šī intelektuālā konstrukcija, blīvo, emocionāli piesātināto aktierdarbu "apūdeņota", atdzīvojas un nepaliek atjautīga maketa līmenī. Jēkaba Nīmaņa muzikālais konturējums kokles un, šķiet, čella savijumā hiperdokumentālajai videi piešķir poētisku nosacītību.
Cieši pakausī sažņaugtu copīti. Bez kādām cirtām pie deniņiem. Tas lai paliek dzīvei, kur ir vējš un pieskārieni, – kam viņai tās? Daigas Kažociņas Margarēta pirmajā cēlienā savā kamerā atgādina kādu dzīvnieku zoodārza būrī, kurš atradis ērtāko punktu, kur apātiskā nolemtībā vadīt laiku tālāk no traucējošiem ārpasaules kairinājumiem. Viņa nerūpējas, lai būtu labi saskatāma kameras actiņā Advokātam un skatītājiem. Brīžam redzam tikai plecu vai muguru. Daigas Kažociņas aktieriskais talants ļauj sevī pieslēgties dziļiem sāpju avotiem un ļoti spraigai iekšējai garīgajai dzīvei fiziski askētiskā formā. Turklāt izteiktos tuvplāna apstākļos. Atcerēsimies arī izrādi Prāts. Kārļa Reijera Advokāts ierodas svaigs, možs, ar sejas izteiksmi "darām!". Izvelk no urbāni modīgās asfalta krāsas mugursomas pazīstamo padomju laika dizaina lietas mapīti. Nu tā, ķeramies klāt! Viņš ir korekti laipns un pieklājīgs un godīgi Margarētai izstāsta savus motīvus – man tā ir lieliska iespēja izsisties karjerā. Aktrise savu Margarētu šūpo starp nemitīgām šaubām – norobežoties un aplikt bruņas savai iekšējai pasaulei vai tomēr ļauties kārdinājumam atbildēt uz Advokāta jautājumiem, jo kāds cilvēks 25 gadu laikā ar viņu runā kā ar cilvēku. Jautājumi moka, bet arī atvieglo, noņemot gadiem turētu nastu.
Reini Suhanovu, šķiet, interesējis tieši šis ceļš, ko cilvēki noiet viens pie otra (sevis), kad viņi pēkšņi atskārst, ka otrs cilvēks nav lieta vai projekts un ka viss nenotiek pēc viņu racionāli izstrādātā biznesa plāna. Lai arī abu aktieru kontakts notiek caur ekrānu, tas pilnībā pārliecina un ievelk sevī. Otrajā cēlienā, kad Margarēta uzzina, ka viņas dēls ir dzīvs, līdzīgi kā kritiķi rakstīja par Maijas Apines Margarētu, viņa pilnībā atplaukst. "Es vēl atceros, kas ir prieks," viņa saka, un ir sajūta, ka cietuma kamerā būtu ieslēgta spilgtāka gaisma un datora ekrānā tūlīt divi cilvēki viens otram sūtīs dziesmas, nevis turpināsies lietišķa nopratināšana. Margarēta atdzīvojas kā sausa aka, kurā pēkšņi atkal sariesies ūdens. Šo dvēseļu atpazīšanas/satikšanās aizrautības eiforiju skaistā precizitātē izspēlē arī Kārlis Reijers. Savās elektrooranžajās cietumnieces biksēs un kreklā ar aizkustinošu detaļu – apakšā pavilktu baltu triko kreklu ar garām piedurknēm (scenogrāfijas un kostīmu mākslinieks Reinis Suhanovs) – Daigas Kažociņas Margarēta izskatās skaistāka nekā sazin kādā balles kleitā, kad viņa mātes upura pašaizliedzībā apņemas nekad nerādīties dēlam acīs un netraucēt viņa dzīvi. Filozofiskās domas mērogā ejot Raiņa tradīcijās, Māra Zālīte vienmēr bijusi arī sievietes miesas un dvēseles advokāte. Arī Daiga Kažociņa Margarētas lomā. "Mīlestība argumentus nepazīst," intervijā Teātra Vēstnesim 2001. gadā teikusi dramaturģe un dzejniece.
Atšķirībā no Kairiša versijas, kurā Fausts un Cietumsargs/Mefistofelis (Kaspars Znotiņš un Andris Keišs) konceptuāli bija risināti kā savienotie trauki, Suhanova izrādē Cietumsargam ir vairāk burtiska un funkcionāla loma, vai varbūt neieraugu iecerēto? To spēlē otrs aktieris, kurš konkrētajā vakarā nav Fausta lomā. Šajā gadījumā – Kaspars Aniņš. Ar melnu masku.
Margarēta
Nacionālā teātra Jaunajā zālē 18., 26.VIII, 29., 30.IX plkst. 19
Biļetes teatris.lv EUR 20 (tiešsaistes biļete EUR 10)