Pagājušajā nedēļā ar dubultpirmizrādēm 8. maijā virtuālajā vidē vilšus vai nevilšus tika nosvinēta Eiropas diena. Dramaturgs Artūrs Dīcis un režisore Laura Groza-Ķibere bija sagatavojuši Jaunā Rīgas teātra aktrises Ingas Tropas monoizrādi Trojas ķēve. Šī izrāde bija skatāma, nopērkot biļetes. Režisora Elmāra Seņkova un 11 dažādu Latvijas teātru aktieru kopdarbs Irānas konference, kas sociālajos tīklos izpelnījās skaļus un ilgus skatītāju aplausus, YouTube vairākas dienas bija skatāma bez maksas, režisora vārdiem – kā "dāvana mūsu skatītājiem, kuri ir pelnījuši izklaidēties ar labu intelektuālu gabalu".
Protams, pašlaik teātra māksliniekiem ir tik smags periods, ka cilvēciski gribētos atbalstīt. Bet ko nozīmētu šāds solidārs atbalsts? Liekuļot un "izrakstīt nabadzības apliecību" profesionāliem māksliniekiem? Tas ir jautājums, vai šie juku laiki nozīmē, ka mums visiem kopīgi cilvēcības vārdā vajadzētu sist cits citam uz pleca un atteikties no kritērijiem, kuri būs atkal svarīgi, kad dzīve atgriezīsies vecajās sliedēs. Tādās brandiskās kategorijās es izvēlos cilvēcību, nevis ideju. Tomēr Trojas ķēvi analizēt māksliniecisku kritēriju koordinātu sistēmā nozīmētu aizmirst, cik pārliecinošs bija Ingas Tropas darbs kaut vai tālajā Ineses Mičules iestudējumā Fundamentālists Jaunajā Rīgas teātrī vai jaunākos laikos – Alvja Hermaņa iestudējumā Vēstures izpētes komisija, kurā aktrise pārliecināja gan ar savu groteskas, gan humora un mēra izjūtu. Nerunājot par to, ka Inga Tropa, manuprāt, šosezon ir iestudējusi vienu no būtiskākajām lielās zāles izrādēm – Aspazijas Zalkša līgavu. Neskaidro žanra noteikumu iespaidā izrāde mulsināja ar monotonu, histērisku, amatierisku plosīšanos – skatiem, ko varētu būt piefiksējusi slēptā kamera kādā realitātes šovā. Bet – varbūt nespēju atkodēt kādas rafinētas, apzināti iecerētas manipulēšanas lamatas. Viss var būt. Jo tēma lielā mērā bija tieši par to – ka visi ar visiem manipulē. Šo vārdu nupat ir iemācījušies un labprāt lieto visi, tāpēc tomēr prasītos lielāka precizitāte un detalizācija – kas, kur, kad? Ja tiek piesaukta mediju manipulēšana, gribētos dzirdēt, tieši kurā izdevumā, kura autora rakstā tas novērots. Citādi šāda pseidopolitoloģiska un pseidožurnālistiska, šķietami atmaskojoša spriedelēšana maz atšķiras no sievu tenkām pie bodes, ka "valdība ne vella neder un visi ir zagļi". Trampa ērmīgās frizūras pazibināšana videokadros, manuprāt, sen vairs nenes nekādu asprātības vai jēgas slodzi. Tas pats – par griķu piesaukšanu.
Biļetens dubļos
Monoizrādes Trojas ķēve centrālo tēmu radošā grupa ir pieteikusi kā indivīda attiecības ar iedomāto varu. "Lai arī dramaturgs Artūrs Dīcis lugu uzrakstīja 2019. gada vasarā, tā paradoksāli sasaucas ar situāciju šodien – laiku, kuru pavadām pašizolācijā, bailēs no pandēmijas un sazvērestības teoriju ieskauti," rakstīts preses relīzē. Trojas ķēve ir Eiropas Parlamenta deputāte, kura netiek pārvēlēta uz nākamo termiņu. Cilvēkam, kuram no mazās Latvijas bija izdevies nokļūt Eiropas centrā, nu atkal jāatgriežas dzimtenē. Vai tā ir sakāve, un iegūtā vara bija maldīga? Bet varbūt viņa zina kaut ko, kas no mums pārējiem tiek slēpts? Eiroparlamenta kanalizācijas caurulēs iemitinājusies sēnīte, un tā apdraud mūsu dzīvības. Trojas ķēve aizlīmē logus un dodas pašizolācijā.
Izrāde tapusi 2019. gadā starptautiskā teātra projekta EUHUMAN ietvaros, un tās pirmizrāde notika pagājušā gada oktobrī Amsterdamā festivālā Europatralala. Mākslinieki no Nīderlandes, Portugāles, Itālijas, Rumānijas un Latvijas tika aicināti savās izrādēs reflektēt par Eiropas Savienības nozīmi un sabiedrības atbildību vienotas Eiropas veidošanā. Varbūt tieši te slēpjas radošās neveiksmes (grūti tomēr redzēto citādi nosaukt) cēlonis? Reti lietoju šo apzīmējumu, bet Trojas ķēve šķiet balstīta visai konjunktūriskos, nevis personīgi izsāpētos impulsos, kādus, piemēram, sajutu Artūra Dīča lugā Arī vaļiem ir bail, kas Elmāra Seņkova iestudējumā Nacionālajā teātrī kļuva par gaumīgu, trīsdesmitgadnieku dzīves izjūtu precīzi portretējošu kases hitu.
Brauc, meitiņ, mājās
Trojas ķēves radošā komanda ir iedvesmojusies no kādas Eiroparlamenta deputātes, kura sava sasaukuma laikā tika novērtēta kā viena no neefektīvākajām starp visiem deputātiem.
Izrāde sākas ar šīs deputātes murgu – televīzijas ziņu sižetu, kurā apspēlēti pazīstami žurnālistu uzvārdi un izskats. Prototipu līnija īsti vairs neturpinās pēc deputātes atmošanās uz dīvāniņa stiprās paģirās pēc nepārvēlēšanas pārdzīvojumiem. Skatītāji, protams, atpazīst, par kādu deputāti (deputātēm) ir runa, bet ko tas īsti dod? Pēcāk Ingas Tropas "eirokomisāre", kā viņa sevi dēvē, gandrīz vienādi uzvilkti neirastēniskā tonī plosās un ņemas, zvanot te kādam no saviem sešiem palīgiem, lai aizzvanītos līdz kādam nebūt prezidentam un brīdinātu par sēnīti, te – "savam guru", vienīgi videokonferencē ar "ēnām" "eirokomisāres" balss modulācijas piezemējas līdz lietišķi laipnai, t. i., liekulīgai intonācijai. Kā caurviju motīvs figurē kāds īpašs apskaidrības brīdis pēc pirts kalnos, sniegā, kad "eirokomisāre", "kūpoša un karsta", ir piedzīvojusi dažādas atklāsmes. Brīžiem Ingas Tropas deputāte to izkliedz kaut kur pret debesīm, t. i., dūmu detektoru griestos, brīžam – mums tieši acīs. Manuprāt, šis ir gadījums, kad absurda estētika tiek maldīgi īstenota kā dīvainu un sajukušu darbību izpildīšana. Kaut būtu nepieciešams gluži pretējais – dzelžaina iekšējā loģika. Netop skaidrs, pret ko tieši, kā tagad saka, ir vērstas potenciālās satīras vai parodijas bultas. Tās kā bumerangs atgriežas atpakaļ un sitas turpat pret eirodeputātes īres dzīvokļa sienām, diemžēl nesasniegušas skatītāju. Trojas ķēve tēmu pieteikuma blīvuma ziņā ir veidota, it kā Artūrs Dīcis būtu notraucis kāda eirobanketa zviedru galda saturu savā mikserī un pamatīgi sakūlis, šķiet, ar visām salvetēm. Var jau teikt, ka tas ir par mūsu apjukušo laiku. Šoreiz – drīzāk gan par apjukumu mākslinieciskajos izteiksmes līdzekļos un estētiskajā radarā.
Ja kaut kas uzrunā šajā savādajā priekšnesumā, tie ir eirodeputātes zvani mammai, kura tik vienkārši un sirsnīgi pasaka: "Brauc, meitiņ, mājās!" – un šķiet jau nākam pretī ar dzeltenu kūpošu kartupeļu bļodu. Tā bija tēma, kas nedaudz patiešām ievibrējās, – ka reizēm pieaugusi, šķietami veiksmīga sieviete ar milzīgu algu nav mazāk sevī un dzīvē iestrēgusi kā meitene bez nekā savos studenta gados, un nav starpības, ka viena dzīvo skaistā dzīvoklī ar siltu parketa grīdu un persiešu paklājiņu (mākslinieks – 8), bet otra – standarta koju istabiņā. Brīžam pār Ingas Tropas eirodeputātes melnā zīda peņuārā tērpto ķermeni – un arī mani kā skatītāju – pārskrēja tādas kā mūžīgas nepiepildītības, negandarījuma, nenovērtētības un visa cita aukstuma tirpas. Maz ticams, ka viņus spēs sasildīt iepazīšanās čatā "sabīdītais" Ahmeds, kuru ar masku uz sejas un puspudeli viskija asinīs augstpapēžu kurpēs aizbrāžas satikt dzīvē Eiroparlamentā, vēlētājos, draudzenē un dzimtā ciema traktoristā vīlusies eirodeputāte. Viņi tiksies pie Briseles Čurājošā puisēna. Jo abi to zina, lūk, cik lieliska Rietumu un Austrumu saplūsme!
Aktiermākslas svētki
Lolita Cauka no Nacionālā teātra, Jekaterina Frolova no Mihaila Čehova Krievu teātra, Inese Kučinska no Liepājas teātra, šobrīd brīvaktieris Juris Bartkevičs, Mārtiņš Meiers no Valmieras Drāmas teātra, Arturs Krūzkops no Nacionālā teātra, Artūrs Skrastiņš no Dailes teātra, brīvaktieris Andis Strods, kā arī jaunie aktieri Una Eglīte, Matīss Budovskis un Agris Krapivņickis no jaunās trupas Esarte. Kur jūs varētu iedomāties vienkopus satikt šādu aktieru kompāniju, kuru uzvārdus vien izlasot rindā jau kļūst intriģējoši? Varbūt vienīgi Teātra darbinieku rīkotajās sporta spēlēs vai Spēlmaņu nakts ceremonijā, kura šogad arī, visticamāk, nenotiks kā ierasti. Sezona tika apstādināta Alvja Hermaņa jauniestudējuma Sievietes un vīrieši pirmizrādes priekšvakarā, 12. martā, un žūrijai kopā ar teātriem priekšā ir neapskaužami sarežģīts uzdevums – izlemt, kā rīkoties, kur vilkt sezonas robežas un kādam būt izvērtējamo izrāžu sarakstam. Šobrīd par sezonas slēgšanu, neparādot visas plānotās pirmizrādes, jau ir paziņojis Nacionālais un Liepājas teātris. Savukārt Elmārs Seņkovs, izmantojot nebijušu brīdi, kad aktieri nav aizņemti sava teātra izrādēs, sapulcinājis kopā tos, ar kuriem, kā stāsta intervijās, jau sen vēlējies kopīgi pastrādāt. Rezultāts ir tik fascinējošs, ka šādu starpteātru aktieru kopīgās izrādes gribētos turpmāk piedzīvot kā tradīciju, lai gan apzinos, ka spontānās radošās prakses nav iespējams atkārtot un padarīt citiem par pienākumu. Nav jau tā, ka šādu piemēru Latvijas teātrī nav bijis nemaz, – īpaši neatkarīgo teātru projektos tā ir ierasta prakse. Tomēr citu tik vērienīgu dažādu teātru aktieru pulcēšanos vienā izrādē uzreiz atcerēties ir grūti. Irānas konference ir tapusi Zoom lietotnē, aktieriem atrodoties pašizolācijā katram savā Latvijas malā.
Irānas konference trīs dienas bija skatāma YouTube, un, sociālo tīklu cildinošajām atsauksmēm un ieteikumiem darbojoties labāk nekā jebkurai recenzijai, to ir noskatījušies vairāki tūkstoši. Īstenojies šķietamais paradokss, ko režisors novēlējis intervijās pirms izrādes. Lai skatītājs izklaidējas ar eksistenciāli nopietnu gabalu. Tā tas arī notiek, jo īsta aktiermeistarība un godīga saruna par dzīvi mākslas teritorijā, lai cik nospiedoša būtu tēma, taču vienmēr ir skatītāja bauda, vai ne?
Dānijas inteliģence – zinātnieki, rakstnieki, karsto punktu žurnāliste, skandalozs mācītājs, students un irāņu dzejniece – ir sapulcējusies konferencē, lai spriestu par "Irānas problēmu", bet, kā jau tas mēdz notikt, caur šo katalizatoru atklājas pašas Dānijas "karaļvalsts" un katra paša pasaules personīgās problēmas. Ne velti ievadtitros režisors Irānas konferencei licis citātus no Šekspīra Hamleta par Dāniju kā cietumu. Hamlets: "Dānija ir cietums." Rozenkrancs: "Tad visa pasaule ir cietums."
Ivana Viripajeva luga sastāv no atsevišķiem monologiem, kurus provocē un konfrontē īsas citu diskusijas dalībnieku piebildes vai komentāri. Aktieriem divas stundas izdodas noturēt spriedzi polifoniskā balsu korī, kur tu vari piekrist katram un nevienam, un atkal katram.
Līdzīgi kā savā laikā Māras Zālītes traģiskajā poēmā Dzīvais ūdens, kuru 1988. gadā Jaunatnes teātrī iestudēja Ādolfs Šapiro, monologos cieši sapinušās Patiesības, Pienākuma, Ilgu un Mīlestības balsis, tikai sašķeļoties vēl sīkākās variācijās, lai katram no 11 dalībniekiem būtu sava taisnība. Diskusijas dalībnieki, "glābjot Irānas demokrātiju un cilvēktiesības, cits pēc cita liecina par Rietumu sabiedrības milzīgo nogurumu un iztukšotību teju Mišela Velbeka Pakļaušanās garā, tikai ar krietni mazāku devu cinisma un nihilisma. Lai arī Dānija ir atzīta par sabiedrību ar augstāko laimes koeficientu, lai kas tas būtu, var redzēt, ka cilvēkiem nav ne jausmas, kur un kā meklēt iekšējo mieru un īstu, patiesu dzīvesprieku. Vai no apolloniskās vai dionīsiskās saknes? Zinātnes vai mākslas, racionālā vai emocionālā? Vai cilvēks ir tikai "gēnu maiss", kuru dzīves nejaušības svaida kā plastmasas maisiņu vējā? Kas ir cilvēka brīvība? Un varbūt mēs tomēr visi gribam, lai vienkārši bikses nenosmērējas gar mašīnu un cilvēki ir laipni, un Dievs, kuram neticam, mums palīdz, kad mums to ļoti vajag? Un Irānas cilvēktiesības – pēc tam.
Grūto aktieruzdevumu – kā eksistēt ekrāna formātā – godam izturēja visi vienpadsmit aktieri, dažam varbūt būtu bijusi vajadzīga vēl viena mēģinājuma reize, lai no lielās skatuves mēroga pa īstam aklimatizētos drastiski citādajos kamerapstākļos – savā Zoom istabas lodziņā.
Saviļņojošs ir pāris sekunžu garais brīdis, kad diskusijas dalībnieki cits pēc cita atstāj virtuālo telpu. Šajā tukšumā ir tik labi sajūtams, ka viņi visi ir vienādi – vāji cilvēki, kuri, atmetuši visu lieko, var tikai raudāt un mīlēt, kā saka Bartkeviča tēvs Augustīns. Iespējams, tieši šī kļūs par manu mīļāko viņa lomu.
Dostojevskis