Vairāk nekā divdesmit no trīsdesmit gadiem, kurus man uzdāvināja Latvija, es biju blakus, precīzāk – kopā ar Andri Freibergu. Par to vien ir vērts pateikties liktenim. Es satiku retas sugas cilvēku – mākslinieku! Ar katru jaunu gadu, ar katru jaunu darbu pieauga sajūta, ka tādus cilvēkus kā Freibergs teātrim vajadzētu kolekcionēt, tas būtu labi, bet nesanāks – viņu ir tik maz. Un tomēr! Ar vienu Freibergu pietiek, lai nenoskumtu, lai būtu, par ko sajūsmināties, galu galā – cienīt. Tas ir – saudzēt. Mūsu pazīšanās gados jaunības dēļ es biju ass, turklāt – vadītājs. Tāpēc pret daudziem vienaudžiem biju pārmērīgi skarbs, tikai ne pret Andri. Tas nav mans, bet viņa nopelns. Andra uzticības pilnais, maigais skatiens, neforsētā runa, viņa neuzbāzīgā, taču patiesā uzmanība pret sarunu biedru – un viss apkārt vairs nešķiet tik drūms, kā sākumā likās.
Tādi cilvēki kā Andris padara apkārtējos cēlākus, ja vien viņiem vēl nav zudis veselais saprāts. Bija jūtams – mans izrāžu līdzautors ir radīts no kāda smalkāka, vējā vibrējoša materiāla. Viņš jūtīgi reaģēja uz neuzmanīgu pieskārienu sev vai tam, kas viņam bija dārgs. Jaunatnes teātra istabiņā, kuru pat piepūloties nevarēja nosaukt par darbnīcu, mans draugs radīja īstenus scenogrāfijas mākslas šedevrus. Pie šīs istabas durvīm vajadzēja piestiprināt plāksnīti ar uzrakstu "Uzmanīgi – Freibergs!". Meistars bija garastāvokļa cilvēks, viegli uzliesmojošs, apvainojās pat par sīkumiem un pa īstam – par jebkuru rupjības izpausmi. Cik viegli aizvainojams, tik lielā mērā Andris bija pateicīgs, kad juta cieņu pret lietu, kam bija veltījis savu dzīvi, un cilvēkiem, kuri bija viņam tuvi pēc gara. Dažkārt līdz asarām acīs pateicīgs.
Mans draugs Freibergs – izsmalcināts, muzikāls. Atšķirībā no manis (atļaušos teikt – toreizējā) viņš ļoti mīlēja cilvēkus un bija pret viņiem labvēlīgs. Viņam nepatika nostāties izaicinošā pozā, bet reiz atskrēja bāls, rokas trīc: "Es aizeju no teātra!" – "Kas noticis?" – "Direktors taisās atlaist…" – "Ko?" – "Šuvēju! Retu speciālisti, es zinu, es ar viņu strādāju…" Saprotams, ka šuvēju neatlaida, bet kāda bija Andra reakcija! Viņš ne tik daudz bija sašutis par direktora rīcību, cik baidījās nonākt tādā situācijā, kad ir noklusējis un nav aizstāvējis savu palīdzi, kas iemiesoja viņa ieceres. Un viņš būtu aizgājis, nenodevis kolēģi. Andris juta talantīgu cilvēku vērtību. Cilvēki viņam atbildēja ar uzticību, mīlēja viņu – no butafora līdz tādiem izciliem radītājiem kā Blumbergs, Borovskis, Barhins un Kitajevs, kurš pirmais sajuta Freiberga īpašās dotības, atnāca ar ideju viņu uzaicināt uz mūsu teātri un pamudināja mani strādāt ar Freibergu.
Kā es lepojos ar mūsu Latviju Freiberga izstādes atklāšanā Maskavā 2015. gadā, kā es lepojos ar mūsu – diemžēl bijušo – teātri, tā galveno scenogrāfu (galveno nevis pēc amata, bet pēc visa tā brīnišķīgā un neatkārtojamā, ko viņš ienesa skatuves mākslā)! Uz izstādi atnāca profesionāļi, kurus ir grūti pārsteigt, viņu sejas staroja priekā no tā, ka kāds ir spējīgs ar viņiem kaut ko tādu izdarīt. Freiberga noslēpums nav jāmeklē pārsmalcinātā meistarībā, turklāt tas ir pašā acu priekšā. Tas ir jūtu un domu pilnības noslēpums, ar kādu viņš iemieso sevi darbos. Jā, pavisam vienkārši, bet uz to ir spējīgi tikai lieli mākslinieki, vārds "scenogrāfs" šajā gadījumā ir par šauru. Skepse, ironija, intelektuālas rotaļas, postmodernisms un post postmodernisms – tas nav par Freibergu. Viņš pārzināja laikmetīgā teātra valodas arsenālu un tiecās uz klasisku harmoniju. Tajā, viņaprāt, ir skaistuma būtība, bez kuras pasaule nav pasaule, teātris nav teātris. Andris – maiga, smalki jūtoša būtne – ir spēcīgs liriķis, neatkārtojams muzikālo struktūru autors. Andrejs Žagars ir malacis, ka piesaistīja viņu operai.
Sen esmu pamanījis, ka Freibergs vienmēr uz skatuves būvē māju un atrod tajā tādu kā pavardu, vietu, kas izstaro siltumu. Pat ja viņš rada ainavu ar sastingušu, aizputeņotu līdzenumu kā Raiņa lugā Zelta zirgs. Plūstošo kupenu viļņi kā atskaņas dzejā piešķir ainavai ritmu un noturību. Šajos sniegos ir savdabīgs mājīgums. Tāpat arī baltajā pārsegā no izpletņa audekla, kas sedza visu skatuvi izrādē Lido dzērves. Tas ir kara apmetnis, zem kura atklājas iepriekšējās mierlaika dzīves saliņas. Tie nav vienkārši priekšmeti. Andris vai nu atklāja to dvēseliskumu, vai arī apveltīja tos ar savdabīgu raksturu. Mēmu priekšmetu viņa kompozīcijās nav. Nevar aizmirst, kā viņš, it kā nevarētu uzticēt to kādam citam, pašrocīgi attīrīja no sodrējiem un nopulēja līdz spīdumam vara bļodu izrādei Dzīvais ūdens. Elpu aizturējis, es vēroju šo svētdarbību no pēdējās rindas zālē Lāčplēša ielā 25. Varētu runāt par priekšmeta funkciju Freiberga scenogrāfijā, par virzību no stingrām arhitektoniskām formām uz metaforisko teātri, bet tagad galvā ir, lūk, kas: neilgi pirms Brehta pirmizrādes, kurā studenti aktieri spēlēja uz velosipēdiem, talantīgais Dainis Vilciņš noslīka, braucot ar kanoe. Mūsu Freibergs ieteica atstāt viņa riteni uz skatuves. Viņš to pacēla zem griestu stangas pāri visam. No turienes, no augstuma, Dainis it kā (bet varbūt – ne it kā) piedalījās izrādē, lai kur mēs to spēlētu – mājās vai citā kontinentā.
Nevar nepieminēt ne to, ka teātra slēgšanas dienā Andris pats pēc savas iniciatīvas noformēja teātra frontonu, ne to, ka man glaimoja Andra vārdi, ka viņš krāj lapiņas ar maniem nākamās izrādes ķeburainajiem zīmējumiem (kā lai neglaimo, ja es neprotu zīmēt). Nevar nepieminēt arī mūsu darbu ārzemēs, mūsu pēdējo kopīgo izrādi – Doniceti operu Lučija di Lammermūra Maskavā – un vēl, vēl un vēl.
Jūtos neveikli, ka tik pavirši, pārlecot no tēmas uz tēmu, runāju par unikālu mākslinieku, par draugu, ar kuru daudz strādājām un maz apspriedāmies par visdziļāko, par cilvēku, kura klātbūtne deva spēku nomāktības brīžos. Cik labi, ka mēs sazinājāmies pa telefonu 19. septembrī. Pēdējos gados satikāmies reti, bet, tikko kāds pasaka "Andris", uzreiz ir sajūta, it kā silts vilnis uzķer tevi un aiznes tālu prom no sīkiem strīdiem un tā ļaunprātīgā haosa, kurā ir grimusi pasaule.
Velns parāvis, mūsu kopīgā darba desmitgadēs starp mums nekad nav bijis nopietnu nesaskaņu, lai gan notikumi un cilvēki tās ne reizi vien ir provocējuši. Ir īstais brīdis pateikt, ka Andra taktiskums, izsmalcinātība, lieliskā gaume un maigums tam nav vienīgais iemesls. Andris Freibergs ir ārkārtīgi drosmīgs cilvēks. Viņš ir piedzīvojis notikumus, pēc kuriem ne visi spētu atgūties, turpinājis mīlēt dzīvi, ticēt tai un radīt brīnišķīgus darbus. Es viņu mīlu un apbrīnoju kā izcilu mākslinieku un patiesu draugu.
P. S. Nepievērsiet uzmanību tam, ka rakstu te pagātnes, te – tagadnes formā. Tā tagad būs vienmēr. Bet kā gan citādi?