Somu teātris nav tikai Kristiāns Smedss, lai arī viņš, protams, joprojām ir galvenais somu teātra "Alvis Hermanis". Četrdesmitgadnieku paaudzei piederīgais brīvmākslinieks iestudē visā Eiropā un ir bijis arī biežs viesis festivāla Homo Novus programmā.
Tamperes starptautiskais festivāls Somijā notiek kopš 1969. gada un ir centrālā performatīvo mākslu tribīne (programmā – arī laikmetīgās dejas un cirka izrādes) Ziemeļvalstīs. Tamperes festivālā rādītas arī trīs Alvja Hermaņa izrādes – Garā dzīve, Zilākalna Marta un Soņa, kas piedzīvoja stāvovācijas valstiskā līmenī, proti, sajūsmu un pateicību izteica arī bijusī Somijas prezidente Tarja Halonena.
Populārāks par hokeju
"Teātris Somijā ir fundamentālas tiesības" – teātra zinātniece Hanna Helavuori žurnāla Theater der Zeit somu teātrim veltītajā speciālizdevumā uzsver tā demokrātisko pieejamību. Teātris Somijā esot daudz populārāks nekā hokejs, un katrs otrais soms gadā apmeklējot vismaz vienu izrādi. Šo teātra dienišķo patērēšanu uzskatāmi varēja piedzīvot arī Tamperes festivālā. Publika – visraibākā. Piemēram, skats, ka līdzās sēž pusmūža panki un bižaina meitenīte, ir gluži normāls. Salīdzinājumā ar Latvijas teātri – neierasti daudz pusmūža vīriešu, bieži – arī vieni paši. Kādā izrādē blakussēdētājs iepazīstināja ar sevi kā teātra fanu, kurš esot atbraucis no Helsinkiem, lai gan profesionālā ziņā ar teātri viņam neesot nekāda sakara. Meklējot "neparastākas izrādes". Teātri somi apmeklē ikdienas drēbēs, bez mazākās latviešiem raksturīgās uzpucēšanās. Skatās koncentrēti un rūpīgi, nedīdoties un telefonus nemidžinot, par ēšanu un dzeršanu nerunājot. Nepārprotami – notiekošo uz skatuves skatītāji uztver kā tiešu dialogu ar sevi. Kopumā var teikt, ka somu teātris ir tik ievelkošs, ka rodas kārdinājums iemācīties somu valodu, lai saprastu nianses – par ko publika smejas un kāpēc kādā brīdī pieklust. Izrādēm ir raksturīgs gan smalks psiholoģisms, gan oriģināli izmantota brehtiskā atsvešinājuma tehnika, kurā izpaužas somu humora izjūta un lieliskā pašironija. Somu teātri raksturo arī vizuāls lakonisms, pat askētisms. Izrādes ir tiešas, konkrētas un tuvu zemei. Paši somi nezin kāpēc domā, ka arī puritāniskas.
"Apstiprina" nāvi
"Visas šīs vasaras izrādes ir par piederēšanu un savstarpējām saitēm. Kādā veidā mēs piederam viens otram? Kur un kā mēs atrodamies savā ģimenes, dzimtas un sabiedrības vēsturē? Kā lai mēs atrodam savu vietu, un kā to nosaka citi?" – festivāla vadlīniju formulē kuratori Kārina Hazarda, Miko Kanninens un Miko Roiha.
No redzētajām septiņām izrādēm trīs veidoja nosacītu tematisko apakšgrupu – izrādes, kuru centrā ir pusaudžu pārdzīvojumi. Paša vārīgās olas stāvoklis, kompleksi, īsta vai iztēlota vientulība, apjukums, konfrontēts ar reāliem ievainojumiem no "lielās pasaules". Visbiežāk šajos stāstos pasaule ir vienādota ar sociālajiem tīkliem. Visspēcīgākā šajā izrāžu blokā – Meganas stāsts, kas tapis, sadarbojoties Turku pilsētas teātrim un Turku Jaunatnes teātrim (dramaturgs Tuomass Timonens, režisore Hilka Līsa Livanainena). Atskurbinoši un skaudri. "Par netaisnību, atbildību un sociālajiem medijiem" – tā izrādi piesaka festivāla rīkotāji.
Skatītājs, ienākot tumšajā zālē, ierauga dekorāciju – izgaismotas rindu mājas, pie vienas uz trepītēm sēž simpātiska meitene, kas ienācējam uzsmaida vai pamāj ar roku. Meganai fonā pa visu mājas sienu redzams video – Megana ar draudzenēm muļķojas, stūķē mutē visādu ēdmaņu no XXL tūtām, līdz pašas sāk rīstīties un atraugāties. Tad zviedz, un pašām tā kā drusku kauns. Tad video no mājas ārsienas pazūd, un no kopplāna "piezūmējamies" Meganas ģimenes vakariņām. Mamma, tēvs, pusaugu brālis, sarunās dominē uztraukums par Meganu – kāpēc nav mājās, kāpēc pametusi basketbola pulciņu, kas ar viņu vispār notiek. Pārrodas Megana, vienā minūtē sastrīdas ar visiem un aizvainota uzskrien pa kāpnēm uz savu istabu. Īpaša dramatisma priekšnojautas nerodas. Droši vien šāda ainiņa notiek neskaitāmās pusaudžu ģimenēs visā pasaulē. Ja vien mēs jau nebūtu izlasījuši izrādes anotāciju.
Izrādes pamatā ir dokumentāls, savā cinismā stindzinošs notikums, kas šokēja pasauli 2000. gadu sākumā. Amerikāņu meitene Megana Meiere trīs nedēļas pirms savas 14. dzimšanas dienas pakārās savā istabā, jo nespēja izturēt psiholoģisko teroru internetā. Vēlāk izrādījās, ka Meganas interneta drauga Džoša fiktīvo profilu bija radījusi viņas draudzenes mamma. Izrādi veido īsas, lakoniskas, sinkopētas ainiņas, kas iezīmē notikumu attīstības "mezglu punktus". Megana izlūdzas tētim, lai atļauj lietot datoru vienai pašai ar savu paroli. Viņa piespiedusi pie krūtīm auklē balto kastīti kā kāroto lelli un lēkā pa virtuvi. Nākamā aina – Megana izdīc mammai, lai ļauj pievienot sešpadsmitgadīgo Džošu. Viņš ir tik kruts – spēlē ģitāru, sporto un saka, ka viņam patīk Megana. Mamma sievišķīgi neiztur un atļauj. Tajā brīdī Megana nenojauš, ka "apstiprinājusi" savu nāvi. Virknējas vēl citas ainiņas – Megana kopā ar mammu un brāli pērk veikalā dzimšanas dienas kleitu, kas viņai īsti nepiestāv, bet dara tik laimīgu, dala ielūgumus klasesbiedriem, spēlē ar ģimeni pagalmā basketbolu, sastrīdas ar draudzeni, sarakstās ar Džošu, ir neprātīgi laimīga un tad atkal – neprātīgi nelaimīga. Džošs ir paziņojis, ka uzzinājis no citiem, ka viņa slikti izturoties pret draugiem. Megana saraksta rupjības, aizcērt datora vāku un atkal aizskrien uz savu istabu, no kuras tā arī vairs neiznāks. Video – mamma pieglaudusies Meganai, kura guļ uz grīdas ar siksnu ap kaklu.
Izrādei piemīt reportāžas – dokumentālas restaurācijas – lakonisms un bezkaislīgums, savukārt skatītāju smacē aizvien pieaugošas bezspēcīgas dusmas un aizkustinājums. Tekstos izmantota portālā MySpace lietotā leksika. "Tavam papam vajadzētu nošauties, ja viņam ir tāda meita kā tu", "tu esi bezcerīga", "tu nevienam nepatīc" u. tml. Bērēs "Džošs" saka, ka Megana bija tik dzīvīga, saulaina meitene, kas apkārtējai pasaulei darīja prieku. Režisorei izdodas radīt teju vai panikas sajūtu, ka pieaugušie reizēm var būt tik bezcerīgi stulbi un ka kādu var nogalināt tik truli un bezjēdzīgi, kā graužot popkornu no XXL tūtas.
Tu esi saņurcīts papīrs
Ņirgāšanās tēmu turpina arī izrāde Dienas pēc skolas. Par bērniem, kuri ienīst pirmdienas. Režisors Eino Sāri nozieguma vietu – klasi – iezīmē ar tiešu valodu, kurā apvienojas slapstick komēdijas un cirka estētikas elementi līdz ar pabrutālu panku enerģiju. Skatuve ir tukša. Vienīgais scenogrāfiskais elements – tās priekšplānā ir panelis, aplīmēts ar daudzām klases kopbilžu fotogrāfijām.
Uz skatuves iznāk 40–50 gadu vecs vīrietis adītā micītē (iemīļots somu teātra aksesuārs) ar dzīves palietotu seju un milzīgu sporta somu pie rokas. Viņš atrauj rāvējslēdzi, un no tās izlec jauns blonds puisis ar dīvainu fizisku vainu – viņš neizskatās pēc pundura, bet viņa ķermenis un kājas ir neatbilstoši īsas pārējam veidolam. Puisim viena roka apraujas pie elkoņa stumbeņa. Neraugoties uz to, viņš veikli iekārtojas aiz fotogrāfijām iekārtotā sintezatora un sāk spēlēt, veikli trāpot pa taustiņiem arī ar elkoņa stumbeni. Abi, iejūtoties puiku un meiteņu lomās, izspēlē dažādus "mobinga" gadījumus, stāstus atdalot ar mūzikla cienīgām bezrūpīgām dziesmiņām.
Kādā brīdī zālē aktieri iemet saņurcītu papīru, lai arī mēs zinātu, kā jūtas apceltais bērns. Aktīvā diskusija pēc izrādes, kurā kādam vīrietim pat, daloties savā pieredzē, aizlūza balss, liecināja, ka saņurcīto papīru zālē mierīgi varēja arī nemest. Pirms kādas ainas aktieri aicina teikt "stop!", ja kaut kas šķiet nepieņemami. Vecākais aktieris blondo puiku piesien pie krēsla un tuvojas ar skavotāju viņa galvai. Stop, stop, stop – zālē atskan vairākas sieviešu balsis. Interesanti, vai tāpēc, ka nekliedzu kā slikta amatieraktrise dramatisku "stop", arī dzīvē neiejaukšos līdzīgā situācijā? Šķiet, tieši tā domā vairākums tā dēvētā postdramatiskā teātra režisoru, provocējot un kauninot skatītāja sirdsapziņu.
Mad(e) in Finland
Kas mēs esam kā somi? Kas mūs tādus padara? Jau vairākus gadus Eiropas skatītāju sajūsminošu atbildi sniedz somu un franču cirka kompānijas Galapiat Cirque septiņas mākslinieces, no kurām dažas ir radinieces. Mad in Finland ir radīts 2012. gadā deviņās dienās. Trakam virpulim līdzīgais priekšnesums, šķiet, saglabājis īsā radīšanas laika intensitāti. Ļoti smieklīgi, skaisti, virtuozi, asprātīgi, poētiski un drosmīgi. Šo īpašību kombinācija skatītāju iesviež tik laimīgā brīvības sajūtā, ka, domāju, ne vienam vien skatītāju rindās rodas vēlēšanās aiziet līdzi cirkam. "Tā ir nežēlīga kritika par saunas, slēpju un sniega vētru zemi," saka izrādes veidotājas. Uzvedums, kas veidots kā parafrāze – parodija par somu literatūras dārguma Alekša Kivi romānu Septiņi brāļi, izpurina visus iespējamos stereotipus. Pirms skatītāju ielaišanas teltī septiņas māsas uzrāpjas uz saunas jumta, uzvelk bērzā somu karogu un nodzied himnu. Tālāk cirka mākslinieces jaunam cirkam raksturīgi veic virtuozus trikus, bet iepakotus tematiskā, aizraujošā stāstā, kur netrūkst gan pasmiešanās par somu depresiju un alkoholismu, gan aizraušanos ar sporta spēlēm, gan savu nacionālo veiksmes stāstu Nokia (kāds telefons tiek upurēts un sacirsts ar cirvi, jo tas iezvanās brīdī, kad māsas muzicē improvizētā rokgrupā). Visbeidzot izlaidušas matus, baltos paladziņos un gumijniekos visas aplī skalda bērzu bluķus, lai pēc tam ar kolektīvu spiedzienu "uz saunu!" mestos ārā no telts uz pārvietojamo saunu. Skatītājiem ejot prom, pārvietojamās saunas lodziņā jau gozējas plikas muguras.
Izvēlos rādīt savu kailo ķermeni
Viens no festivāla neparastākajiem iestudējumiem, kura dēļ "neparastāka teātra" entuziastam no Helsinkiem noteikti bija vērts braukt šurp, bija izrāde Māsa, kuras autores un aktrises ir divas reālas britu māsas. "Savādi, skaisti, satraucoši," vērtē The Scotsman. Dzimušas 80. gados ar 22 mēnešu starpību. Eimija ir strādājusi seksa industrijā, bet jaunākā Rozana ir radikāla lesbiete. Izrāde notiek kādā somu bārā. Skatītāji izvietojušies pie galdiņiem. Ap mazo skatuvīti ar stieni skraida sarkanas lampiņu virtenes.
Rakstura rūdīšanas nolūkos apsēžos pirmās rindas maliņā. Parādās aktrises. Viena no tām nokāpj pie manis, uzliek maigi roku uz pleca un vaicā, kādu vārdu izvēlētos, ja strādātu profesionālajā pornobiznesā. Atliek noīdēt – tā kā vēl (drīzāk – vairs) nebiju domājusi. Nekas, varot padomāt un pateikt pēc izrādes. Abas gandrīz visu izrādes laiku skatītāju acu priekšā atrodas pilnīgi kailas un dejo ap stieni, bet tas nevienu nemulsina.
Daudz interesantāk ir tas, ko viņas runā. Abas stāsta par savu pieredzi. Kā reaģējusi ģimene, uzzinot māsu negaidīto izvēli. Par brāli, kurš ilgus gadus bija atteicies no viņām. Noplakšot plikajam dibenam, Eimija apsēžas un atbalsta muguru pret stieni kā nogurusi tūriste pret kādu mūri, bez mazākā erotiskā piesitiena. Viņa izvelk vēstuli, ko kādreiz rakstījusi mammai, kurā sīki un sirsnīgi izskaidro savu izvēli. Izrādē ir daudz humora, pašironijas un nostalģiskas tuvības. Māsas pagriež skatītājam muguru un, apsēdušās zemē turpat pie stieņa, skatās mājas video, kur pludmalē ap saulessargu griežas divas mazas meitenītes. Kādā brīdī tiek dotas trīs minūtes laika skatītājiem uzdot jebkuru jautājumu. "Vai jūs pašas skatāties pornofilmas?" vaicā entuziasts no Helsinkiem. "Vai atjaunojušās attiecības ar brāli?" – kāda meitene.
Izrādes beigās, ar skrūvgriežiem demontējot darba vietu – skatuvīti ar stieni –, abas, pilnīgi aizmirsušas skatītājus, īstā māsu tuvībā čalo par to, kas katrai patīk vai nepatīk seksā. Tā mīļi un mājīgi. Pirms tam gan izskanējis izaicinošs Rozanas monologs: "Es neizvēlējos savu ķermeni. Es neizvēlējos savu ģimeni. Es neizvēlējos savu vārdu. Es neizvēlējos savu seksualitāti. Es izvēlējos, ar ko man ir sekss. Es izvēlos jums rādīt savu kailo ķermeni."
Raksts tapis ar VKKF atbalstu