Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Tavas instrukcijas, manas atmiņas. Izrādes Ohh recenzija

Jauniestudējums Ohh ir tas gadījums, kad izrāde galvenokārt veidojas skatītāja galvā, rokās, kājās un garšas kārpiņās.

Izrāde – lekcija. Izrāde – prezentācija. Izrāde – basketbola treniņš. Latvijas teātris skatītāju ir lutinājis ne tikai ar saturisku dažādību un neordināriem izteiksmes līdzekļiem, bet arī ar vairāk vai mazāk konceptuālām izrādes formām, kas, bez šaubām, arī saturam piešķir citu perspektīvu. Tagad tapusi arī izrāde – instrukcija, Dirty Deal Teatro jaunākajā piedāvājumā dramaturga un režisora Jāņa Baloža ideja par bērnības rekonstrukciju ar intriģējošo nosaukumu Ohh, kuras realizācijā, telpas iekārtojuma un atmosfēras radīšanā bez paša idejas autora piedalījušies arī Ieva Kauliņa, Viesturs Balodis un aktieri Agris Krapivņickis un Ivars Krasts.

Ņemot vērā, ka Ohh ir viena vienīga skatītāju interakcija ar spēles telpu un rekvizītiem un brīžam ar aktieriem, kuri masku slēptām sejām paliek anonīmi līdz pat izrādes finālam, adekvātāk to būtu saukt par piedzīvojumu, kura scenārijam ir jāpaliek slēptam, līdz katrs interesents pats izpildīs tam uzticētos uzdevumus.

 

Bērnības aura

Jānis Balodis iecerējis dalībniekus atgriezt bērnībā, ievedot mistiskas auras piestrāvotā telpā, kur skan dobji ritmi, draudīgi mutuļo tvaiki, kas apgrūtina redzamību, un smaržo kaltētas zālītes, kas atkal nomierina un sola, ka viss jau būs labi. Izrādes veidotāji sacerējuši noslēpumainas norādes, kurām jāpakļaujas, inscenējuši notikumus, kuros jāpiedalās, lai izrāde līdz ar tās dalībniekiem virzītos uz priekšu.

Varbūt arī šis ir gadījums, kad izrāde galvenokārt veidojas skatītāja galvā, precīzāk – viņa rokās un kājās, garšas kārpiņās, kad klausoties un rīkojoties tas atminas bērnības epizodes un, iespējams, piešķir tām negaidītas interpretācijas. Nav šaubu, ka agrāk esam saņēmuši pamācības, un, domāju, no tām ir bijis pagrūti izvairīties arī vēlāk, bet neatceros gan, ka būtu pildījis kādas bērnības jūsmas vai neizskaidrojamu baiļu nosacītas instrukcijas, kuras šobrīd liktos dīvainas vai nejēdzīgas. Varbūt tāpēc personīgi nekādi nespēju savilkt paralēles starp notiekošo un saviem bērnības piedzīvojumiem, tā arvien attālinoties no iespējas tikt skaidrībā ar izrādes mērķi.

Paliekot atvērtam dažādām performatīvām aktivitātēm, kas gan noturētos universālās teātra definīcijas "teātris notiek, kad viens pāriet pār skatuvi un otrs to vēro" koordinātās, tomēr Ohh vienalga rada apjukumu un ne tik daudz tāpēc, ka mulsinātu rezultāts, kas neatbilstu gaidām, vai ka pirmajā acumirklī (un arī labu laiku pēc tam) nespētu intelektuāli vai emocionāli pārstrādāt kādu negaidītu kontekstu, kas piešķirts stāstam, izrādi veidojošo elementu neparedzētu salikumu vai ar saturu disonējošu noskaņu, kā ir gadījies citkārt. Šoreiz atklātais saturs gluži neatbilst pirms izrādes izklāstītajai iecerei, bet aktīvā forma – šķiet visai neobligāta.

Izrādes pieteikuma intonācija ir visnotaļ pretencioza, uzsverot, ka Jānis Balodis studē vienā no prestižākajām Eiropas teātra mācību iestādēm (Amsterdamas Teātra un dejas akadēmijā) un izrādē izmantotie izteiksmes līdzekļi acīmredzot apgūti studiju laikā. Taču uzacis gan saraucas augšup, prātojot par studiju saturu, jo mūsu vietējie režijas spēki līdz šim ir bijuši visai daudzveidīgi savā radošajā darbībā, lai tagad piedāvāto nenāktos uzlūkot, brīnumā ieplestām acīm.

 

Atrakciju montāža

Izrādes kompozīciju raksturo tāds kino un teātra praksē aprobēts režijas paņēmiens kā atrakciju montāža – varbūt ne pagājušā gadsimta modernistu izpratnē kā precīzi mērķēti vizuālie un skaniskie efekti, kas negaidīti novirza no kursa skatītāja lineāro uztveri, drīzāk tehniskā nozīmē – kā uzmanību piesaistošu situāciju virkne, kurā ir iespējams aktīvi līdzdarboties. Tā pusotru stundu piedzīvojam visnotaļ negaidītus pavērsienus, bet interesantāka par pašiem notikumiem, kas ne gluži satrauc, ne aizrauj, ir intriga, ko sola mīklainās turpmāko darbību norādes, pārējo līdz šim nepazīstamo (un arī izrādes gaitā neiepazīto…) dalībnieku neizdibināmās reakcijas un galu galā – ar ko tas viss beigsies.

Sanākušie padevīgi pilda tiem uzticētos uzdevumus – nav lielu iespēju izvairīties, bet Jānis Balodis, joprojām humānists būdams, arī nav paredzējis darīt neko tādu, kas sevišķi apgrūtinātu vai liktu sajusties neērti. Dalībnieki drīzāk ir funkcija izrādes norisei, kas nav paredzēta sanākušajiem, bet gan radošajai komandai, lai praksē pārliecinātos par kādām teorētiskām konstrukcijām. Ir par maz vaļas scenārija nekontrolētai skatītāja izpausmei, kad radošā komanda atļautos riskēt un vienlaikus uzticētos sava skatītāja pašaizliedzībai un erudīcijai. Tā vien šķiet, ka pietrūkst mērķtiecīgas izrādes veidotāju intereses par dalībnieku personību un viņu neatkārtojamo pieredzi – balss tembrs un skaļums, bērnības dzīvesvietas adrese un tas, vai kāds, dzerot karsti aplieto zāļu tēju, no krūzes izņem tējkaroti vai tomēr ne, diez cik daudz par viņiem nepasaka…

Savukārt retrospektīvi atskatoties uz notikumiem, grūti definēt kādu vispārīgāku atziņu bez tās, ka jādzīvo ir te un tagad, – visi jau labu laiku kā esam izauguši, un reiz pagājušo vairs nekādi nav iespē - jams atgriezt atpakaļ, bet no savām aizvien jaunu notikumu gūzmā plēnējošajām atmiņām varam atsaukt vien pa fragmentiņam, ko iekrāso silts, aizbildniecisks sentiments.

Taču, par spīti tam, izrādes veidotāji piedāvā asprātīgus, intonatīvi iedarbīgus atradumus, apspēlējot objektu teātra piedāvātās iespējas distancēti uzlūkot realitāti. Biedējoša un komiska vienlaikus ir bērnības atmiņu materializācija robusti tēstā bezdzimuma tēlā, kas dīvainā kārtā rada iespaidu, ka par tevi zina vairāk, nekā tu pats spēj atcerēties. Un tāda paša materiāla sārtās lūpas, kas bezceremoniāli pagaldē izsviež jaundzimušo, bet pēc brīža sāk runāt vectēva nopīpētajā balsī, kas ne tikai ironiski parafrāzē par mūžam dzirksteļojošo feminisma tēmu, bet arī atjautīgi ilustrē atmiņu plūstamību, mainību un neuzticamību.

Pārsteidz, ka Jānis Balodis, kurš ir piedalījies ne viena vien inovatīva teātra projekta īstenošanā, šoreiz notiekošajam nav piešķīris nekādu negaidītu kontrastu un nav arī konceptuāli demonstrējis savu personīgo attieksmi. Izrādes programmā smalkā šriftā skaidrots, ka izrāde tapusi Dirty Deal Teatro jaunākās paaudzes skatuves mākslinieku darbu sadaļā. Jāņa Baloža individuāli spēcīgi attīstītais rokraksts nu nekādi neļauj viņu ierindot kādā teātra jaunpienācēju klasifikatorā. Bet, ja šis ir tikai studiju darbiņš, nav arī tik lielas nozīmes, ar ko tas beidzas un ko tieši nozīmē triju burtu kombinācija Ohh…

Ohh

Dirty Deal Teatro 23., 24.XI, 29., 30.XII plkst. 19

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja