Sākšu ar kinematogrāfisku atkāpi. Rīgā ir skatāma jauna, pašpārliecināta Amerikā studējoša latviešu režisora Matīsa Kažas dokumentālā filma Vienu biļeti, lūdzu!. Tās galvenā varone ir ekstravaganta Ņujorkas sirmgalve Nikija, kura intensīvi patērē neskaitāmas Ņujorkas izrādes un ir iemanījusies visdažādākajos – iespējamos un neiespējamos – veidos ietikt Ņujorkas teātros. Ņemot vērā skarbo faktu, ka teātra izrāžu biļetes šajā kultūras metropolē maksā nejēdzīgi dārgi (sākot no 100 dolāriem), Nikijas spējas ir apskaužamas. Gandrīz katru vakaru baudīt izrādes, ielaužoties teātrī par spīti visam, var tikai unikāla talanta īpašnieks.
Jāatzīstas, Vienu biļeti, lūdzu! noskatīšanās bija kā impulss, lai no jauna gribētos sajust Ņujorkas Brodvejas – ASV teātra mekas – skarbumu un spozmi. Tieši un personīgi. Un kas gan varētu būt pateicīgāks iemesls, lai dotos uz Ņujorku, kā kādas izcilas kinoaktrises priekšnesums uz Brodvejas skatuves? Savulaik, stažējoties Ņujorkā, mēģināju izmantot iespēju redzēt izcilu kino aktieru un režisoru darbošanos teātrī. Esmu pateicīga, ka manā pieredzē ir spēcīgais Artura Millera lugas Komivojažieris iestudējums Brodvejā, kas vēlāk izrādījās viens no kinorežisora Maikla Nikolsa mūža noslēdzošajiem darbiem. Maikla Nikolsa saknes ir 60. gadu Jaunās Holivudas strāvojumā; viens no viņa klasiskajiem darbiem ir filma Absolvents/ The Graduate (1967). Iestudējums izrādījās arī viens no pēdējiem agri mirušā aktiera Filipa Seimora Hofmana (1967– 2014) darbiem.
Dažus gadus vēlāk ar interesi vēroju ambiciozā un radošajās izpausmēs neprognozējamā aktiera, režisora un mākslinieka Džeimsa Franko debiju uz Brodvejas skatuves Džona Steinbeka darba Par cilvēkiem un pelēm/Of Mice and Men iestudējumā.
Konservatīvās vērtības
Brodvejā ir četri desmiti teātru, afišas stiprā kārts ir mūzikli. No dramatiskā teātra iestudējumiem satricinošu emocionālo pieredzi, kas dzimusi netradicionālu formu un teātra valodas meklējumos, labāk negaidīt. Dramatiskā teātra izrādes, ko uz īsu un koncentrētu laika posmu piedāvā Brodvejas teātri, uzticas vidējam, uz konservatīvām vērtībām orientētam skatītājam, arī tūristam, kurš atbraucis uz Ņujorku un atnācis uz teātri paskatīties uz aktieri, kas viņam pazīstams no filmām.
Uz kādas no Brodvejas skatuvēm vienmēr var atrast iestudējumu (-us) ar aktieri (-iem), kura vārds ir pazīstams no lomām populārās filmās. Un šis fakts neapšaubāmi ir spēcīgs izrādes mārketinga ierocis. Viens no šīs sezonas skaļākajiem vārdiem Brodvejā bija aktrise Keita Blānšeta – austrāliešu zvaigzne, kuras starptautiskā kinokarjera sākās ar drāmu Elizabete/Elizabeth (1998) un kura savas karjeras divos gadu desmitos ir nospēlējusi teju septiņdesmit lomu visdažādāko žanru filmās – no Gredzenu pavēlnieka triloģijas līdz izsmalcinātajām drāmām Jasmīnas stāsts/ Blue Jasmine (2013) un Kerola/Carol (2015). Keita Blānšeta ir divu Oskaru laureāte (par Aviatoru un Jasmīnas stāstu), kopumā šai balvai viņa bijusi nominēta sešas reizes. Komentāri lieki.
Savai debijai Brodvejā Keita Blānšeta bija izvēlējusies Sidnejas Teātra kompānijas/ Sydney Theatre Company iestudējumu The Present/Dāvana, kas veidots pēc Antona Čehova lugas motīviem. Pasaules teātros šo lugu mēdz iestudēt ar nosaukumu Platonovs.
Oligarhu dzimšanas laiks
Keitas Blānšetas saknes ir teātrī – tieši tur, uz skatuves Sidnejas teātrī, sākās viņas aktrises karjera, kas pēcāk pārtapa ārkārtīgi sekmīgā starptautiskā kino karjerā. Sidnejas Teātra kompānijā zvaigzne laiku pa laikam spēlē joprojām – daudz cildināts ir Tēvoča Vaņas iestudējums, kurā Keita Blānšeta tēlo kopā ar Ričardu Roksbro – aktieri, kurš kinoskatītājam varētu būt aizķēries atmiņā no Beza Lurmena filmas Mulenrūža/Moulin Rouge!. Viņš Dāvanā atveido Platonova lomu.
Sidnejas Teātra kompānijā darbojas Keitas Blānšetas dzīvesbiedrs – dramaturgs Endrū Eptons. Viņi abi – Keita Blānšeta un Endrū Eptons – ir bijuši šī teātra mākslinieciskie vadītāji (2008–2012). Endrū Eptons turpināja vadīt teātri līdz 2015. gadam. Viņš ir Dāvanas dramatizējuma autors. Viņš ir pārnesis Čehova lugas darbību laikā un telpā. Iestudējuma varoņi darbojas Krievijā XX gadsimta 90. gados, ko tā veidotāji ir nodēvējuši par "postperestroikas un oligarhu dzimšanas laiku". Keita Blānšeta izrādē spēlē Annu, pārtikušu, eksaltētu atraitni, – viņas 40. dzimšanas dienas ballīte kļūst par notikumu, kurā izkristalizējas plašās varoņu grupas sarežģītās, destruktīvās attiecības.
Miljons nedēļā
Keita Blānšeta un Sidnejas Teātra kompānija uz Etelas Berimoras teātra skatuves Ņujorkā darbojās kopš pirmizrādes 8. janvārī, ievērojot Ņujorkas teātriem tradicionāli intensīvo grafiku: izrāde tika spēlēta katru dienu, izņemot vienu brīvdienu. Izrādes dzīves cikls bija aizsācies vēl agrāk – tā dēvētajās priekšpirmizrādes skatēs jau decembra vidū. Izrādes maratons noslēdzās pirms pāris nedēļām.
Vai Keitas Blānšetas uznāciens Brodvejā bija sekmīgs? Uz šo jautājumu var atbildēt divējādi. No komerciālā aspekta – jā. Jau janvārī The New York Times rakstīja, ka Keitas Blānšetas zvaigznes vara piesaista izrādei skatītāju pūļus un iestudējuma nedēļas ieņēmumi pārsnieguši miljonu dolāru. Zāles ikvakara piepildījums – 95 procenti, biļetes vidējā cena – 129 dolāri. No mākslinieciskā viedokļa Keitas Blānšetas un viņas dzimtās Sidnejas Teātra kompānijas sniegumu var vērtēt arī skarbi.
Vērojot iestudējuma uzkrītoši primitīvo, lēto scenogrāfiju, skolnieciski stīvi veidotās mizanscēnas, pārspīlēto aktieru žestikulāciju, spēlējot 90. gadu krievus, laiku pa laikam iedomājos teleportējam uz Brodvejas teātra zāli kādu no prasīgākajām Latvijas teātra kritiķēm. Domāju, ka pēc šāda līmeņa Čehova darba uzlabojumiem un iestudējuma kādā no Latvijas teātriem tas jau būtu noslaucīts no zemes virsmas kopā ar visiem diezgan bezcerīgajā pasākumā iesaistītajiem. Nav vērts pedantiski iedziļināties iestudējuma neveiksmes cēloņos, kaut, šķiet, neveiksmīgs ir pats Endrū Eptona koncepts Čehova varoņu eksistenciālo smeldzi uzpotēt nekonkrētiem un virspusīgiem priekšstatiem par 90. gadiem postpadomju telpā. Tas rezultējies klišejās un aptuvenībā. Un, lai ar kādu sparu un sev piemītošo šarmu Keita Blānšeta tēlotu savu varoni Annu, kura var gan pašaudīties ar ieročiem (austrāliešu versijā par Čehova tēmu šaudīšanās bija bieža), gan eksistenciālā smeldzē noraut krūšturi pie viesību galda, gan laisties trakulīgā dejā, orģijā, pat viņa nespēja nofokusēt skolniecisko un režisoriski nevarīgo iestudējumu. Iestudējuma režisors ir īrs Džons Kroulijs, kura pazīstamākais darbs kino ir Oskaram nominētā filma Bruklina/Brooklyn (2015); viņš Brodvejā ir veidojis vairākus iestudējumus.
Keitas Blānšetas zvaigznes spēks noturēja pilnas zāles līdz marta vidum, kad beidzās šī izrāžu sesija. Viņas līmeņa aktieri Brodvejā reti var atļauties strādāt ilgāk par 13 nedēļām.
Turpat ap stūri
Keita Blānšeta nav vienīgā kinozvaigzne, kas šajā sezonā ir (nu jau bija) sastopama Brodvejā. Dažus kvartālus no Etelas Berimoras teātra atrodas Hadsona teātris, kurš šogad atsāka darbību pēc vairāku gadu desmitu ilgas pauzes un ir kļuvis par 41. Brodvejas teātri. Šajā spēles laukumā patlaban darbojas Džeiks Džilenhols – viņš debitējis mūziklā Svētdiena parkā ar Džordžu/Sunday in the Park with George.
Pavisam netālu, jau citā teātrī, 80.–90. gadu Holivudas zvaigzne Sallija Fīlda spēlē Tenesija Viljamsa lugas Stikla zvērnīca iestudējumā. Turpat ap stūri leģendārajā Brodvejas teātrī Palace ik vakaru triumfē izcilā aktrise, sešas reizes Oskaram nominētā Glena Klouza, novedot publiku līdz sajūsmas spiedzieniem. Atjaunotais Endrū Loida Vebera mūzikla Sanseta bulvāris iestudējums, kura pamatā ir 1950. gada Holivudas filma (par dzīvi Holivudā, jaunības un slavas izplēnēšanu, par kompromisiem ar sirdsapziņu un nāvi), ir Brodvejas piedāvājums, kas nodrošina perfektu komplektu: autentisku Holivudas leģendu, spožu aktrisi, klasiskas filmas motīvus, nevainojamu profesionālismu visās iestudējuma detaļās un emocionālu līdzpārdzīvojumu.