Laris Strunke dzimis Rīgā pazīstamā latviešu mākslinieka Niklāva Strunkes ģimenē. Jau ar pirmajiem bērnības soļiem ap Lari bija mākslas vide. Tā viņam bija gluži kā logs uz pasauli, pie kura piekļāvies viņš gan neapzināti, gan vērīgi uztvēra krāsas, vārdus, skaņas, ornamentus, formas, gaismu. Dzīves virzību Latvijā aprāva un izpostīja okupācijas un karš, kad līdz ar citiem bēgļu gaitās devās arī Strunkes ģimene. Zviedrija kļuva par turpmāko Lara Strunkes mājvietu.
Mācījies Academie libre (1952–1954) un Mākslas augstskolā/Konsthögskolan (1954–1959) Stokholmā. Kopš 1959. gada piedalījies izstādēs un sarīkojis personālizstādes Zviedrijā, Latvijā, Dānijā, Somijā, Norvēģijā, Ungārijā, Islandē, Brazīlijā, Kanādā, Ķīnā, Austrālijā, Singapūrā, Itālijā, Meksikā, viņa darbi atrodas muzeju un privātās kolekcijās Zviedrijā, Latvijā un citviet pasaulē. Laris Strunke saņēmis nozīmīgus apbalvojumus Zviedrijā un Latvijā. Viņš bija Zviedrijas Karaliskās Mākslas akadēmijas loceklis, apbalvots arī ar Latvijas Triju Zvaigžņu ordeni.
Laris Strunke pārstāvēja ļoti patstāvīgu attīstības pavedienu aktuālajā zviedru mākslā un ir viens no nedaudzajiem Latvijā dzimušajiem māksliniekiem, kurš, nesot pasaulē citas zemes vārdu, guvis plašu starptautisku ievērību. Savu radošo metodi mākslinieks veidojis un kopis abstraktajam ekspresionismam tuvā glezniecības ievirzē, izvērtējot tā diapazonus, izzinot senākās un jaunākās pasaules un lokālās tradīcijas, īpatnības un nianses. Laris Strunke konsekventi un neatlaidīgi īstenoja savu personisko koncepciju par formas vērtībām un telpas nozīmību, tādējādi piedaloties vispārīgo glezniecības problēmu risināšanā.
Mākslas vēsturē paliks Lara Strunkes radošais veikums. Savukārt ar mums, kam bija gods mākslinieku pazīt personīgi, turpinās dzīvot atmiņas par viņa spīvo, neatkarīgo raksturu un neizmērojamo ticību mākslas visaugstākajiem ideāliem.
Mākslinieks Laris Strunke tiks izvadīts 18. novembrī no Ādolfa Frederika baznīcas Stokholmā.
2018. gada pavasarī Laura Strunkes darbi bija skatāmi viņa personālizstādē Aiza Latvijas Dzelzceļa vēstures muzejā. Vairāk par to lasiet Jāņa Borga rakstā.