Nacionālais kultūras centrs sadarbībā ar Latvijas Nacionālo vēstures muzeju izdevis vēsturnieces Iritas Žeieres grāmatu Arheoloģiskais tērps. Tā darināšana, valkāšana un komplektēšana mūsdienu Latvijā. Grāmatā apkopota informācija un plašs ilustrāciju klāsts par nozīmīgākajiem arheoloģiskajiem tekstilatradumiem Latvijā, sniegtas norādes par kopīgajām un atšķirīgajām iezīmēm Latvijas teritorijā dzīvojošo etnisko grupu apģērbā, kā arī iespējām mūsdienās veidot vēsturiski precīzas arheoloģisko apģērbu rekonstrukcijas. Izdevums paredzēts cilvēkiem, kam nav priekšzināšanu šajā jomā. Tas ir kā pirmais solis arheoloģiskā tekstilmateriāla iepazīšanā.
Ievērojot sabiedrības lielo interesi par tautastērpu, tā iegūšanu īpašumā vai pat darināšanu savām rokām, kā arī asās diskusijas, ko šī tēma nereti izraisa, KDi aicināja uz interviju Iritu Žeieri. Paralēli ikdienas darbam muzejā vēsturniece sniedz konsultācijas par arheoloģiskajiem tekstilatradumiem un to rekonstrukcijas iespējām, kā arī nodarbojas ar izglītojošo darbu. Iritas Žeieres pētījumu rezultāti atspoguļoti vairākos desmitos publikāciju un 2008. gadā izdotajā grāmatā Arheoloģiskās liecības par apģērbu Latvijā 13.–18. gadsimtā.
Kā jums radās tik nopietna interese par arheoloģisko tērpu un vēsturi vispār?
Tas bija diezgan nejauši. Vidusskolas laikā Rīgas Pionieru pilī sāku apmeklēt arheologu pulciņu. Man ļoti iepatikās, jo tur bija tik interesanti! Mūs vadāja uz muzejiem, veda iekšā krājumos, kur parasti cilvēki netika. Galvenais, ka mēs vasarās braucām uz arheoloģiskajiem izrakumiem. Aizrāvos ar to lietu un kļuvu par arheoloģi, vēlāk specializējos tieši tekstilmateriālu pētniecībā, lai turpinātu Annas Zariņas aizsākto darbu šajā jomā.
Toreiz kā bērns bijāt arī lieciniece kādam unikālam atradumam?
Pilskalnos rets atradums ir sudrablietu depozīts. Biju klāt, kad to atrada Aizkraukles pilskalnā.
Jūs esat vadījusi arī izrakumus Kokneses senkapos. Ko no tās reizes atceraties kā vērtīgāko atradumu?
Ļoti grūti kaut ko vienu izcelt. Varbūt kā pārsteigumu un lielāko izaicinājumu varētu minēt vēlā dzelzs laikmeta senkapos atklāto grāvja posmu ar XVII gadsimta sākuma apbedījumiem. Klints radzē bija izcirsts sekls grāvītis, kurā vairākās kārtās krustu šķērsu samesti mirušie.
Šajā pavasarī aprīlī Cēsīs, Rīgas ielā, pirmoreiz tika sākti arheoloģiskie izrakumi. Vai cerat, ka tie nesīs arī kādus jaunatklājumus tieši jūsu profesionālajā lauciņā, kas saistīts ar tekstilu un arheoloģisko tērpu?
Pilnīgi iespējams, ka tiks atrasti tekstilmateriāli. Pilsētu kultūrslāņos organiskie materiāli saglabājas ļoti labi. Arī Rožu laukuma izrakumos Cēsīs tika atrasti audumu fragmenti. Daudz materiālu iegūti Rīgā – gandrīz veseli ādas apavi, adīti cimdi, zeķes no viduslaikiem. Tomēr pilsētās atradumi pārsvarā ir tikai nejauši pazaudēti vai izmesti priekšmeti. Vairāk materiālu par visu tērpu iegūstami tikai senajās apbedījumu vietās.
Grāmatas Arheoloģiskais tērps. Tā darināšana, valkāšana un komplektēšana mūsdienu Latvijā ievadā rakstāt, ka arheoloģija ir joma, kurā jauni un nozīmīgi atklājumi ir ļoti reti. Ja vienu jaunu lietu pa gadu atrod, tas skaitās daudz?
Tik bieži tas nenotiek. Ja ir kādi izrakumi tieši apbedījumu vietās, ir cerības, ka kaut kas atrodas, bet tas nav prognozējams. Piemēram, ļoti daudz materiālu nonāca muzejā XX gs. sākumā, kad izrakumi tika plānoti konkrētās vietās. Arī 60. un 80. gados, kad plaši pētījumi tika veikti hidroelektrostaciju būvju vietās. Arheoloģiski tika izpētītas milzīgas teritorijas. Ļoti lieli izrakumi pašlaik Latvijā nenotiek, tomēr reizēm vērtīgi atradumi iegūti arī nelielos pētījumos. Pēdējo reizi plašāki tekstilmateriāli tika iegūti 2000. gadu sākumā Puzes Lejaskroga kapsētā Ventspils rajonā.
Vai cilvēki, kas interesējas par arheoloģisko tērpu, atrod ceļu arī uz muzeju?
Nu jau atrod arvien vairāk, bet kopumā – maz. Daudzi uzskata, ka viņi visu jau zina, un nekas nav jāredz. Pietiks, ja paskatīsies kādu publikāciju internetā, un pēc tā visu varēs uztaisīt. Bet ir arī tādi, kas nāk jau vismaz desmit gadu, regulāri pēta materiālus, darina un gudro kaut ko jaunu.
Cik apmēram ilgs process ir arheoloģiskā tērpa rekonstrukcija?
Ja grib mierīgi, ar visu materiālu meklēšanu uztaisīt tērpu ar visām rotām – gads vismaz vai arī vairāk.
Tikai gads? Pieļāvu, ka minēsit visus desmit.
Tik traki nav. Tas atkarīgs no tā, cik sarežģīts tērps izvēlēts un cik daudz cilvēks dara pats, bet visas lietas jau viņš nevar izdarīt. Arī senatnē tā nebija. Bija meistari, kuriem varēja kaut ko pasūtīt.
Lasot grāmatu, tieši radās jautājums, vai vispārējās amatniecības prasmes bija tik augstas, ka ikviens cilvēks pats to visu prata darināt?
Daudz ko cilvēki darināja paši, tomēr ne visu. It sevišķi tas attiecas uz bronzas lietām. Pati rotu izejviela ir pilnībā ievests produkts. Lai gatavotu rotas, bija nepieciešami speciāli darbarīki un darbnīca. Jau V–VI gadsimtā rotu darināšana kļuva par amatnieka specializāciju. Vienkāršākos audumus cilvēki noteikti auda paši, tomēr greznās villaines ar bronzas rotājumiem, sietavas, smalkākos audumus pilnīgi noteikti auda īpaši meistari. Arī krāsošana daļēji varēja būt speciālistu rokās, it sevišķi zilā krāsā.
Vai ar mūsdienu sintētiskajām krāsām un tehnoloģijām iespējams panākt visus senatnē radītos augu krāsu efektus?
Labs meistars noteikti var. Tagad atdzimst krāsošana ar augu krāsām, kuru paši bijām piemirsuši. Vēl XX gadsimta sākumā presē bija diezgan daudz informācijas par krāsošanu ar augu krāsām.
No kura auga varēja iegūt to pasakaino nakts zilo, kādā ir villaines?
Tā ir vesela augu grupa, kas satur indigo krāsvielu. To iegūst, augus raudzējot īpašā vidē. Šādi augi sākotnēji šeit nebija pieejami, un krāsviela, visticamāk, ievesta no Romas provincēm. Jau II–III gadsimta auduma paraudziņos ir konstatētas indigo krāsvielas paliekas. No tā laika zilā krāsa ir ļoti izteikta vietējo iedzīvotāju apģērbos. Viduslaikos Eiropā indigo saturošos augus sāka kultivēt plašāk, un tad jau varēja izmantot šeit pat audzēto augu mēli (Isatis tinctoria), kas minēta arī tautasdziesmās. Kurzemes hercogistes laikos krāsvielas bija svarīga eksporta prece.
Nupat biju izbraukusi ārpus Rīgas, iegājām kādās mājās, un tur tieši saimniece savā brīvdienā krāsoja dzeltenu dzītiņu no pūpolu mizām. Tērpusies tautiski svītrotos brunčos un apsējusi ar sarkaniem diegiem izšūtu veco laiku priekšautu. Tā bija parasta ikdiena lauku sētā. Tas bija ļoti skaisti.
Pēc jūsu pieredzes – cik lielā mērā sabiedrība izprot to, kas vispār ir tautastērps, vai apzināmies atšķirību starp arheoloģisko tērpu un etnogrāfisko tautastērpu?
Izpratnes nav. Tautastērps attiecas uz ļoti šauru periodu. Mēs nevaram teikt "arheoloģiskais tautastērps". Vajadzētu definēt hronoloģiski – vēlā dzelzs laikmeta tērps vai viduslaiku tērps. Ar "tautastērpu" mēs tomēr saprotam kaut ko pilnīgi citu. Tie ir ārkārtīgi atšķirīgi – gan vizuāli, gan kompozicionāli, gan apdares ziņā. Protams, kaut ko cauri gadsimtiem pārmantojam un tas ir nonācis arī līdz XIX gadsimta tautastērpam. Ar ko pamatā senie tērpi atšķiras? No tautastērpiem mums pilnībā ir saglabājušās reālas sastāvdaļas. Varam tās paņemt, izgriezt visas vīlītes, izpētīt no visām pusēm. Mums ir brunči, krekli, jakas, ņieburi, pilnīgi visas detaļas. Arheoloģiskajos izrakumos mēs atrodam tikai fragmentiņus no šiem tērpiem. Ļoti daudz klāt ir arī mūsdienu interpretācija. Rekonstrukcijām, ko mēs taisām, vismaz pusei materiālu vajadzētu būt pamatotai ar reāliem atradumiem. lai mēs saprastu, kā tas viss ir veidots, kādas ir malas, kāds ir audums, kāda ir bijusi krāsa, kā audums sašūts, kā apdarināts. Ir jāzina vesela virkne detaļu, lai varētu uztaisīt rekonstrukciju. Līdz XVI gadsimta beigām arheoloģija ir vienīgais veids, kā mēs kaut ko varam uzzināt par tērpiem. Nav ne rakstītā teksta, ne ilustrāciju.
Cik liels ir kļūdas procents interpretācijā, ja rekonstrukcijas sākumpunkts ir tikai pavisam neliels iziris auduma fragments?
Tā nevajadzētu būt. No katra atraduma nav iespējams izveidot rekonstrukciju. No maza fragmenta nepavisam. Ir jābūt virknei datu, lai varētu to sākt veidot.
Saasināti tiek uztverts jautājums par tautastērpa precizitāti un pieļaujamām interpretācijām. Droši vien jānošķir situācijas. Ja cilvēks, eklektiski saposies, iznāk savā pagalmā pie Jāņu ugunskura, tad taču jūs uz viņu nedusmosities? Bet viņam vajadzētu būt tik atbildīgam un ar savu stilizēto tautastērpu nedoties autentisko tērpu un tautastērpu parādē. Vai tā?
Es nedomāju, ka visiem vajadzētu ģērbties absolūti precīzi. Galvenais, kur mēs šo tērpu lietojam. Ja mēs to demonstrējam citiem, rādām par piemēru, tad tomēr vajag visu ievērot, lai tas atbilstu laikam un vietai. Ja cilvēks to apģērbj tikai savam priekam – pieļaujamas arī atkāpes un interpretācijas. Mēs jau nevaram visu laiku tikai atkārtot un turēties pie viena gadsimta. Tērps mainās, un kaut kas ir jāliek klāt arī mūsdienās. Tērps nemitīgi attīstās. Kaut kas saglabājas no vecā, un nāk klāt kaut kas jauns. Ja apmēram saprot ķēdīti, kas kurā laikā mainās, interpretāciju var uztaisīt diezgan droši. Lielākā kļūda ir, ka cilvēki izvēlas salikt kopā visu, kas patīk, sajauc kopā gadsimtus un vietas. Tā vienkārši nevar darīt.
Diskusijas virmo arī ap jautājumu, kā apģērbt kolektīvus Dziesmu un deju svētkos. Janis Rozentāls 1904. gadā teicis: "Dziesmu svētki nav nacionālais muzejs, kur katrai apģērba vīlītei jābūt pilnīgi vēsturiski precīzai." Kāds ir jūsu viedoklis?
Zināmā mērā es viņam varētu piekrist. Man jau pati ideja, ka viss koris ierodas vienādos tērpos, liekas diezgan aplama. Tautastērpa būtība ir unikalitāte. Nebija divu vienādu tērpu. Katrs bija atšķirīgs. Ja mēs uztaisām veselam korim pilnīgi vienādus tērpus, tas sagrauj pašu būtību. Cita lieta – mazāki folkloras ansambļi un grupiņas. Tur ir maz cilvēku, un katrs var būt atšķirīgs. Tas nedisonē ar to, ko viņi dara. Varētu būt speciāli radīti tērpi, interpretācijas par tēmu. Ja vajag izmantot kaut ko tautisku – tas korim piestāvētu. Trakāk ir ar dejotājiem. Dažas apģērba sastāvdaļas ir ļoti nepiemērotas dejām. Viņi dejojot mokās, bet nolikums prasa, lai viss būtu precīzi. Manuprāt, vajadzētu atvieglojumus. Kāpēc, piemēram, vīriešiem būtu jādejo ar cepuri? Vai arī – ar sietavām, ar kurām aptītas kājas? Visu laiku jāuztraucas, ka nenobrūk.
Varbūt īstā vieta autentiskajiem tautastērpiem ir lielais novadu gājiens? No tā krāšņuma un amatniecības parādes negribētos atteikties par labu stilizētiem tērpiem. Bet arī ap gājienu tiek lauzti šķēpi, vai nav par karstu ar visiem pieguļošajiem ņieburiem un smagajām sagšām, ja nu tomēr trāpās karsta vasara.
Arī senāk cilvēki tādos laikapstākļos staigāja ar šiem tērpiem.
Kāds jums radies priekšstats – vai senie cilvēki bija daudz izturīgāki? Esam izlepuši mīkstmieši salīdzinājumā ar viņiem?
Jā, cilvēkiem zudis rūdījums, un sabiedrībā valda visatļautība. Tagad jau cilvēkiem divdesmit grādos liekas, ka viņiem gals klāt. Ja viņi nav pliki, tad mirs. Vienkārši tajā laikā tā [atkailināties] nebija pieņemts.
Agneses Kleinas un Dīva Reiznieka veidotais Latvijas Televīzijas raidījums Uzvelc tautastērpu! ir ilustrācija tam, kādi šķēpi tiek lauzti, ja tiek sakustināts tradīcijas un jaunrades jautājums. Raidījuma veidotāji komentāros saņēma gan klajas ķengas par "nacionālo vērtību apgānīšanu" un "zaimošanu", gan pieklājīgāk noformētas pretenzijas, piemēram, no LU Latvijas Vēstures institūta Etnoloģijas nodaļas vadītājas Aijas Jansones. Kā jūs vērtējat šo raidījumu?
Man tas nelikās nekas briesmīgs. Manuprāt, raidījums bija ļoti interesants. Labi, ka cilvēki meklē dažādas iespējas. Es domāju, ka problēma ir katra cilvēka uztverē. Mēs katrs domājam citādi, un katram ir tiesības uz savu viedokli. Vienmēr būs tādi, kas cīnīsies un karos, ka tikai tā ir pareizi, un vienmēr būs nedaudz brīvdomātāji. Ļoti labi, ka cilvēki mēģina taisīt stilizācijas. Mēs tomēr esam mūsdienu cilvēki. Protams, vajag saglabāt arī seno, bet tam ir sava vieta – muzejos, folkloras festivālos, kāzās, dažādās saiešanās. Nevaram visu laiku tikai atkārtot. Iedomājieties, paies simt gadu, un mēs vēl staigāsim tajos XIX gadsimta tērpos? Tas taču, manuprāt, nav īsti loģiski. Mazliet ir jāmēģina virzīties. Nekad nav bijis tā, ka apģērbs būtu sastindzis savā attīstībā. Ar grūtībām, bet katrreiz ienāk un savu vietu saglabā jauni elementi. Citi atkal aiziet. Tā ir vēstures gaita, un arī mums pie tā ir jāpierod. Cita lieta, ka ne visiem ir gaume un atbilstošas zināšanas.
Lielu daļu jūsu grāmatas aizņem praktiskais ceļvedis, kurā ir norādītas arī biežāk sastopamās kļūdas un ieteikumi, kā tās novērst. Kuras kļūdas jums personīgi visvairāk krīt acīs?
Mani ļoti kaitina pie auduma cepurēm piešūtās kažokādas ausis. Vīriešiem – ārkārtīgi īsās jaciņas. Arī nosaitētās celaines pāri visai kājai. Cik saprotu, ar dažiem kolektīviem atkal ir bijis disputs. Viņi uzskata, ka tas ir ērtības labad, un tāpēc viņi tā lieto. Nu labi, lai viņi lieto, bet pareizi tas nav. Ja viņi uzstājas kā attiecīgā laika vēstnieki, īsti labi tas nav.
Celaines nedrīkst krustot, kā liela daļa dara?
Nekad nav atrasts, ka tās būtu krustotas pāri puskājai. Vienmēr visas celainītes bijušas sietas tikai uz riņķi. Visi atradumi par to liecina. Bet, ja gribam būt vēsturiski precīzi, pagaidām mums nav argumentu.
Grāmatā mani pārsteidza ilustrācija, kurā bija restaurēts ļoti bagātīgs, masīvs divus trīs gadus vecas meitenītes rotu komplekts. Ne tikai parasti minētie putniņi kā tipiska senlatviešu bērnu rota. Tā tiešām ir bijis?
Jā. Bērniem rotu ir ļoti daudz. Kādreiz pat apbrīnojami, cik daudz. Protams, ne visiem bērniem – un arī pieaugušajiem – bija tik daudz rotu. Tas bija atkarīgs no ģimenes statusa sabiedrībā. Bērniem ļoti bieži pat visi pirkstiņi ir ar gredzeniem, un miniatūras, speciāli taisītas aprocītes. Ir arī tādi apbedījumi, kuros var redzēt, ka māte bērnam ir iedevusi līdzi savas lielās rotas. Kādreiz tās ir pieliektas pēc bērna izmēra.
Gribu jums pāradresēt Dīva Reiznieka jautājumu tautastērpu ekspertei Aijai Jansonei: "Jūsuprāt, kura ir svarīgākā atrisināmā problēma, lai neskaidrību būtu pēc iespējas mazāk, runājot tieši par tautastērpu?" Kas jums liekas visvairāk sasāpējis jautājums, kurš būtu jārisina pie apaļā galda?
Man liekas, galvenā problēma ir izglītībā. Ir likvidēta mācību sistēma. Tautas lietišķā māksla, audumu tehnikas, rakstu kompozīcija, krāsu mācība vairs netiek mācīta. Arī vēsturē par tērpiem praktiski nerunā. Augstskolās etnogrāfija ir izskausta. Kā gan lai cilvēki zinātu to visu, ja speciāli neinteresējas. Tagad viss komercializējas. Līdz ar to – visiem visu vajag vienkāršot, lai maksimāli daudz un vienkārši var izgatavot.
Ne velti radusies pretreakcija – parodija par pārspīlēto, ne vienmēr pēc būtības piepildīto tautisko elementu modi – Koka sūdiņi ar latviešu zīmēm.
Ar arheoloģisko materiālu tieši tāpat. Visi zina tikai tās greznākās villaines, un visiem vajag tikai tās. Ar rotām – tas pats. Gribētos, lai saskata dažādību. Mēģināt sameklēt tajā tērpā savu īpašo.
Iztēlosimies – mūsdienu sieviete skaistā baltā Laimas Kaugures linu kleitā, aplikusi arheoloģisko tumši zilo villaini ar bronzas rotājumiem, iet uz operu. Vai nav skaisti?
Jā, kāpēc ne? Es pilnībā esmu par to, lai izmantotu kādus elementus pie mūsdienu tērpiem. Arī daudzas senās rotas ir tik skaistas un izmantojamas.
lets