"Veidojot dokumentālās filmas, gadās, ka lieliski kadri, sižeti bieži vien netiek izmantoti un paliek arhīvā. Latvijā tagad maisu cilāšanu varētu saukt par izpriecu biznesu. Nu ko? Arī es varētu piedalīties ar saviem maisiem!" Pēteris Krilovs joko.
Ja katrā maisā kārtotu materiālus strikti pēc būtības, tad Pēterim Krilovam tie būtu vairāki: viens kā kinorežisoram, otrs kā teātra režisoram, trešais kā skatuves mākslas pedagogam. Viņa biogrāfijā ir arī uznāciens kā aktierim. Katram laikam kaut kas savs. Pēc vidusskolas beigšanas Pēteris Krilovs sāka strādāt Rīgas kinostudijā par rekvizitoru un režisora asistentu, un pirmais darbs bija Aloiza Brenča piedzīvojumu filmā Kad lietus un vēji sitas logā. Pēc desmit gadiem (1977) Krilovs jau uzņēma savu pirmo spēlfilmu Un rasas lāses rītausmā. "Par to, kas manī dominējis vairāk, pateiks citi, kad tas brīdis pienāks," mazliet ar ironiju saka Pēteris Krilovs. "Tagad palēnām samazinu slodzi Kultūras akadēmijā. Man ir kam nodot stafeti. Bet varbūt to vajadzēja darīt strauji un nogriezt kā ar nazi?"
Pēteris Krilovs atklāj, ka turpina radoši darboties un patlaban strādā pie diviem projektiem. Vienam no tiem – Hekabes jautājumam – jau uzfilmētas divas noveles. Filma veltīta līdzjūtības tēmai kā psihosociālai parādībai – kāpēc rodas līdzjūtība, ko dara cilvēki, kas to sajūt, un kā viņi darbojas. Filma būs par līdzjūtības nesējiem, nevis patērētājiem. "Strādāju kopā ar savu bijušo studenti, jauno režisori Ivetu Budrēviču. Kāpēc Hekabes jautājums? Tas ir Hamleta teiciens. Otrs projekts sauksies Sarkanais šķūnis un būs par mākslinieku un dramaturgu Raimondu Staprānu, kurš dzīvo Sanfrancisko. Sasaistām viņa abas mākslas un dramaturģiju Latvijas vēstures kontekstā," informē Pēteris Krilovs.
Pametot skatu atpakaļ, režisors neko daudz negribētu savā dzīvē mainīt vai darīt citādi. Par to tik sirds sāpot, ka Latvijā kopš neatkarības atgūšanas pedagoģijas prestižs ir kritis ļoti zemu. "Zemā atalgojuma dēļ visu laiku esmu darījis blakus darbus. Tie gan man sagādāja arī baudu un gandarījumu, jo nedarīju jau to, kas man galīgi nepatīk. Bet aizdomājos par to, ka brīvo laiku būtu varējis izmantot sevis pilnveidošanai, studijām, zinātniskā darba rakstīšanai," tā, izprovocēts uz padarītā rezumējumu, saka Pēteris Krilovs un piebilst, ka negribētu, lai jaunajai paaudzei būtu tikpat sūrs darba mūžs.