"Tas ir sākums, kurā es savam draugam bundziniekam Jurim Kroičam stāstu, ka es gribu pāriet pāri Latvijai ar kājām, un viņš man sarunas karstumā atbild, ka labāk brauksim ar riteņiem!" par Velomūzikas idejas uzšķilšanos saka dziesminieks, kurš 2012. gada jūlija beigās kopā ar vēl trijiem mūziķiem devās savā pirmajā koncertceļojumā.
Laika distance
"Ir sajūta, ka mēs paskrienam garām... saulei, naktij, smaržām, cilvēkiem, cilvēcībai. [..] Gribas apstāties un parunāties. No sirds," toreiz savās sajūtās dalījās Kārlis Kazāks. Kopš tā laika ir pagājuši deviņi gadi. "Kad es nolēmu sakopot savas atmiņas, lai tās pavisam nepazustu, tikai tad es tā pa īstam aptvēru, cik tālu man ir jāskatās atpakaļ – kaut vai tāds sīkums, ka mobilajos telefonos nebija navigācijas aplikācijas un bija vajadzīga speciāla GPS ierīce, lai brauktu ar digitālo karti," atminas dziesminieks, kurš šajās vasarās piedzīvoto galvenokārt ir rekonstruējis caur fotogrāfijām, atmiņām un kartēm – viņš nav veicis nekādas piezīmes līdz pat 2015. gadam, kad sociālo tīklu Instagram un Facebook kontos sāk parādīties pirmie ieraksti.
"Šajā grāmatā ir precīza hronoloģija, vietu nosaukumi un satikto cilvēku vārdi, bet emocionālos brīžus mēs jau sen katrs esam pārveidojuši pēc sava ģīmja un līdzības," norāda Kārlis Kazāks un pašas grāmatas lapaspusēs atzīst, ka citu Velomūzikas dalībnieku versijā viņu pieredzētie notikumi izklausītos citādi. "Man pašam bija pārsteigums par to, cik daudz var atminēties, tikai un vienīgi slīdot pāri kartei un ieraugot kādas konkrētas vietas nosaukumu – tu pārvaicā citiem, vai arī citi to atceras. Tas ir apbrīnojami, cik mūsu atmiņa ir bagāta, ja vien to nedaudz pabaksta," stāsta dziesminieks.