Pasniedzot Cildinājuma rakstus, Levits norādīja, ka Cildinājuma raksts tiek piešķirts pēc Valsts prezidenta brīviem ieskatiem, ņemot vērā apbalvojamās personas nopelnus valsts labā. Viņš uzsvēra, ka personību nopelni ir acīmredzami un ierakstīti Latvijas vēsturē.
Šļakotam piešķirts Cildinājuma raksts, novērtējot viņa principiālo iestāšanos par likumu varu un godīgiem noteikumiem, tādējādi stiprinot Latviju un veicinot sabiedrības uzticēšanos valstij.
Viņš dzimis 1947. gada 30. novembrī Rēzeknes rajona Kaunatas pagastā. Sākumā viņš mācījies Kaunatas vidusskolā, bet 1965. gadā absolvējis Viļakas vidusskolu. Pēc vidusskolas Šļakota uzsāka studijas Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Mežsaimniecības fakultātē, kam sekoja darbs Viļakas mežrūpniecībā par meistaru.
Pēc iesaukuma obligātajā karadienestā Kaļiņingradas apgabalā Šļakota atgriezās Latvijā un 1973. gadā sāka strādāt par mežzini Viļakas mežrūpniecības Liepnas mežniecībā. Pēc gada viņš tika paaugstināts par Viļakas mežrūpniecības direktora vietnieku, vēl pēc gada - par direktoru, bet 1985. gadā viņš sāka strādāt par Balvu starpsaimniecību meža kombināta direktoru.
Pēc Latvijas tautas frontes izveidošanās Balvu rajona nodaļas dibināšanas konferencē Šļakotu ievēlēja par tās līdzpriekšsēdētāju. Vēlāk izveidoja un vadīja Rajona Latvijas Tautas frontes nodaļas laikrakstu Balvu Atmoda. 1990. gadā ievēlēts Latvijas Republikas Augstākajā Padomē, darbojies Lauksaimniecības komisijā un vienlaikus Ivara Godmaņa valdībā bija meža ministrs.
Šļakota bija valsts meža ministrs arī Valda Birkava un Māra Gaiļa valdībās. 1995. gada 1. janvārī Šļakota iesniedza atlūgumu, tomēr drīz viņu uzaicināja par Unibankas Rīdzenes filiāles pārvaldnieku. No 1997. gada septembra līdz 2009. gada decembrim viņš bija Unibankas viceprezidents. Šļakota apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni un 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi.
Beiris piešķirts Cildinājuma raksts par ilggadējo radošo darbu Baltijas baleta festivāla tradīcijas veidošanā un īstenošanā, paliekošo veikumu baletā un latviešu kultūrā.
Starptautiskā Baltijas baleta festivāla mākslinieciskā direktore un skatuves māksliniece Beiris, kura dzimusi 1952. gada 14. decembrī, tiek uzskatīta par vienu no elegantākajām 20. gadsimta 70. un 80.gadu Latvijas Nacionālās operas solistēm (LNO). Tādas lomas kā Raimonda, Odeta-Odīlija, Pahita, Mirstošais gulbis viņas sniegumā pieder pie labākajiem tēlu traktējumiem pagājušā gadsimta latviešu baletā.
Beiris ir beigusi Rīgas Horeogrāfijas vidusskolu, mācījusies pie pedagogiem Valērijas Kutenas, Innas Baranovskas, Veras Švecovas. Beigusi Maskavas Anatolija Lunačarska Valsts Teātra mākslas institūta Baletmeistaru fakultāti, papildinājusi zināšanas Maskavā, Ļeņingradā, Vācijā, Zviedrijas Karaliskajā baletā, Somijas Nacionālajā baletā, Minhenes, Maincas un Berlīnes operu baleta trupās. Beiris ir ieguvusi pedagoģijas maģistra grādu Latvijas Universitātē.
Beiris no 1970. līdz 1996. gadam bija LNO baleta soliste, horeogrāfe, baletmeistare, savukārt no 1992. līdz 1993. gadam - LNO baleta trupas mākslinieciskā vadītāja, no 1996. līdz 2005. gada - sabiedriskā fonda Litas Beires dejas mākslas fonds direktore, no 2005. līdz 2015. gadam - nodibinājuma Dejas varavīksne valdes locekle. Beiris ir Latvijas Profesionālā baleta asociācijas prezidente, Starptautiskās Baleta konkursu federācijas locekle. Kā viespedagoģe Beiris ir strādājusi Dānijā, Vācijā, Ķīnā, Lietuvā un citur.
Korsakam piešķirts Cildinājuma raksts par latviešu tautai nozīmīgu vēstures vērtību vākšanu un dokumentēšanu, kas būs paliekošs devums gan Latgales un Sēlijas, gan visas Latvijas kultūrvēsturē.
Viņš ir dzimis 1937. gada 15. decembrī. Korsaks ir viens no Latvijas Fotogrāfijas muzeja izveidotājiem un pastāvīgās ekspozīcijas autors.
Korsaks darba mūža vairāk nekā 40 gadus veltījis Latvijas fotogrāfijas vēstures izpētei, atstājot paliekošas Latvijas kultūrvēstures liecības. Būtisks ir Korsaka ieguldījums fotogrāfa Mārtiņa Buclera atstātā mantojuma pētniecībā, VEF Minox vēstures un izgudrotāja Valtera Capa biogrāfijas izpētē un daudzu citu fotogrāfijas medija tēmu apkopošanā.
Savus pētījumus vēsturnieks plaši ir publicējis rakstos un apkopojis grāmatās. Kā līdzautors Korsaks ir piedalījies izdevuma Latvijas fotomāksla: Vēsture un mūsdienas izdošanā. Pēdējo gadu nogrieznī ir tapuši izdevumi Latviešu fotogrāfi - kara liecinieki, Eižens Finks, Fotogrāfs leģenda.
Pētījuma rezultāti joprojām ir apskatāmi Fotogrāfijas muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā, kurai 2023. gada maijā apritēs 30 gadi. Kā muzeja vēsturnieks viņš veidoja bāzi muzeja krājumam un pētniecības tradīcijām. Patlaban autors pievērsies liecību un materiālu vākšanai par represijās cietušajiem fotogrāfiem un Pirmā un Otrā pasaules kara reportieriem. Korsaks ir kultūras fonda Spīdolas fonda pirmais stipendiāts Latvijā, Valsts kultūrkapitāla fonda mūža stipendiāts, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris.
Kalnietei piešķirts Cildinājuma raksts par ieguldījumu Latvijas neatkarības atjaunošanā, Eiropas vēsturiskās atmiņas vienošanā un nenogurstošo darbu Latvijas labā, tai skaitā pārstāvot valsti EP.
EP deputāte un Kokneses fonda padomes priekšsēdētāja Kalniete dzimusi 1952. gada 22. decembrī Tomskas apgabala Toguras ciemā, kur viņas vecākus izsūtīja padomju okupācijas vara. Pēc Staļina nāves, kad Kalnietei bija četri gadi, viņas ģimene varēja atgriezties Latvijā. Kalniete ieguva mākslas maģistra grādu Latvijas Mākslas akadēmijā, bet zināšanas ārpolitikā papildinājusi Līdsas universitātē un Ženēvas Starptautisko attiecību institūtā.
1988. gadā Kalniete aktīvi iesaistījās Latvijas Tautas frontes veidošanā, kļūstot par vienu no redzamākajām Latvijas Trešās atmodas pārstāvēm. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas sākusi darbu jaunveidojamajā Ārlietu ministrijā kā Protokola vadītāja, tad - ārlietu ministra vietniece.
1993. gadā Kalnietei tika uzticēts izveidot un vadīt Latvijas pārstāvniecību ANO Ženēvā. 1997. gadā viņa tika iecelta par ārkārtējo un pilnvaroto vēstnieci Francijā un vēlāk 2000. gadā - UNESCO. No 2002. līdz 2004. gadam Kalniete pildījusi Latvijas Ārlietu ministres pienākumus, bet 2004. gada janvārī kļuva par pirmo Latvijas Eiropas Komisijas locekli. 2006. gadā Sandra Kalniete no partijas Vienotība tika ievēlēta Saeimā, bet kopš 2009. gada ir EP deputāte.
Kalniete ir daudzu publikāciju un vairāku grāmatu autore, saņēmusi Latvijas un citu valstu augstākos apbalvojumus. Tostarp arī prestižo Trumena-Reigana Brīvības medaļu, kuru piešķir cilvēkiem, kas savu dzīvi veltījuši brīvībai, demokrātijai un pretestībai komunismam, kā arī visiem citiem tirānijas veidiem. Šogad klajā nāca viņas romāns Tev būs četri vīri. Tā ir sestā grāmata, kuras autore ir Kalniete.
Viņas 2001. gadā izdotā grāmata Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos, dokumentāls stāsts par autores vecāku un vecvecāku traģiskajiem likteņiem izsūtījumā Sibīrijā, ir viens no visvairāk tulkotajiem latviešu mūsdienu literatūras darbiem un izdots jau 17 valodās.
Zilbertam piešķirts Cildinājuma raksts par mūža veikumu latviešu klaviermūzikā un kultūrā, ilggadēju pedagoga darbu jaunās mūziķu paaudzes audzināšanā.
Zilberts dzimis 1947. gada 17. novembrī. Viņš mācījies Pāvula Jurjāna mūzikas skolā un Emīla Dārziņa speciālajā mūzikas vidusskolā, absolvējot 1966. gadā. Savukārt Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorijas klavieru klasi absolvējis profesora Igora Kalniņa vadībā 1971. gadā. Tāpat viņš absolvējis arī Nikolaja Rimska-Korsakova Ļeņingradas Valsts konservatorijas asistentūru.
1974. gadā viņš sāka strādāt Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorijas klavieru nodaļā, kopš 1998. gada ir Klavieru, kā arī Kameransambļa un klavierpavadījuma katedras profesors. Viņa klasi absolvējuši vairāk nekā 50 pianistu, to vidū Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas mācībspēki Inguna Puriņa, Vita Vēriņa, Normunds Vīksne, Mārtiņš Zilberts.
No 1976 līdz 2004. gada viņš bija Latvijas radio pianists-koncertmeistars un sadarbojoties ar apmēram 100 vokālistiem un instrumentālistiem. Savukārt radio studijā ieskaņots vairāk nekā 900 kompozīciju. Ar flautisti Ditu Krenbergu, trombonistu Boļeslavu Voļaku, dziedātājiem Jāni Sproģi un Ingu Pētersonu ir tapuši ieskaņojumi kompaktdiskos.
Par nopelniem Latvijas labā 1998. gadā Zilberts apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. 1995. gadā saņēmis Pasaules brīvo latviešu apvienības (PBLA) Mūzikas nodaļas balvu par trimdas latviešu mūzikas popularizēšanu Latvijā, kā arī Lielo mūzikas balvu par mūža ieguldījumu.