Viņš arī atzīst, ka tas uzstāda daudz lielākus iekšējus uzdevumus šiem cilvēkiem.
Mācītāja vērtējumā lielās līnijās politiskajā dzīvē valda ļoti līdzīga problemātika kā ikviena cilvēka dzīvē. "Mēs uzduramies lieliem jautājumiem, mēģinām tos vienkāršoti risināt, bet, izslēdzot savu dziļuma aspektu, nevaram atbildēt savas dzīves jautājumus," teica J.Rubenis.
Viņš norādīja, ka mūsdienās, arī politikā, aizvien vairāk mēdz runāt par tā saucamo integrālo politiku, ka nākotne piederēs tiem politiķiem, kuri spēs redzēt iespējami lielāku bildi. Nevis tikai mazu aspektu - politiskus notikumus, ekonomiku, sociālos jautājumus atrauti no visa pārējā, bet iespējami lielu bildi, tai skaitā, arī neizlaižot no acīm to, ka cilvēks ir garīga būtne.
"Cilvēkam būt tas nozīmē risināt noteiktu jautājumu loku. Vispirms par savas esības jēgu. Lieldienas mums dod atbildes uz dzīves robežu jautājumiem," intervijā teica mācītājs.
Viņš piebilda, ka krīze ir neatņemama dzīves sastāvdaļa, un, ja tā ir īsta krīze, tad to nav iespējams atrisināt virspusē. "Ne velti Lieldienu laikā mēs konfrontējamies ar pašu radikālāko krīzi, kas ciklvēka dzīvē iespējama, ar nāvi. Īstenībā mēs nāves uzdotos jautājumus savas dzīvse seklumā virspusē atbildēt nevaram. Patiesībā Lieldienas nav tik daudz īss svinību mirklis, cik daudz tas ir notikums, svētki, kas cilvēku radikāli spiež dziļumos. Jo tavas esības dziļumi ir vienīgā vieta, kur vari atbildēt lielos jautājumus, virspusē to nevar. Augšāmcelšanās ir cilvēka esības dziļumu pieredze. Vai nu tu ej dziļumos, vai arī paliec virspusē ar tūkstoti neatbildētu jautājumu," stāstīja J.Rubenis.
Mācītājs gan atzina, ka parasti cilvēks brīvpārtīgi ļoti retos gadījumos dodas "ceļojumā uz iekšu", parasti tas notiek tikai piespiedu apstākļos, kad ārējā pasaulē vai esības virspusē neatliek vairs daudz punktu, pie kuriem pieturēties. Un tad, kad cilvēks pazaudē visas iespējas kaut kur noturēties un rast atbildes savas dzīves ikdienišķajā līmenī, viņš ir spiests meklēt pieturas punktus kaut kur citur. Bet parasti viņš līdz pēdējam mēģina noturēties seklajā pierastajā ikdienā. "Vienmēr problēma ir tā, ka mēs visbiežāk darām kaut ko tad, ja vairs nevaram nedarīt."
J.Rubenis arī pauda viedokli, ka tad, kad cilvēki sastopas pa īstam ar nāvi, tad saprot, ka visas pārējās krīzes ir otršķirīgas, treššķirīgas, un Lieldienas ir laiks, kad cilvēks tiek konfrontēts ar nāci. "Jautājums ir, kā man atrisināt savus esības jautājumus. Un šim radikālajam jautājumam ir radikāls risinājums. Tev ir jādodas ceļojumā tur, kur tu vēl neesi bijis, tev ir jādodas ceļojumā pie sevis paša, tev ir jādodas sevis dziļimos. Tev jāpiedzīvo kaut kas savā esībā, ko tu ilgojies atrast, bet ko tu īstenībā līdz šim īsti neesi sastapis," teica mācītājs.
Viņš arī uzskata, ka ir cilvēki, kas ir pārvērtējuši savas vērtības, bet ir tādi, kas nav, un ir cilvēki, kas mēģina "reanimēt vakardienas līķi, špricēt iekšā adrenalīnu un varbūt vēl pacelt augšā to, kas ir bijis", tomēr, kā norādīja mācītājs, nav alternatīvas. Tas sabiedriski-politiski-ekonomiskais modelis, kas nomira, nav vairs paceļams augšā, uzskata mācītājs. Viņš aicināja raudzīties uz nākotni un skatīties, kam jaunam ir jānāk un jānotiek dzīvē. "Ir jābūt drosmei iet pretī nākotnei arī tad, ja to nepazīsti, nevis turēties pie pagātnes sliktajām lietām tikai tāpēc, ka, drošs paliek drošs, tas ir vienīgais, ko tu pazīsti. Ir lietas, kurām ir vienkārši jānomirst un tam, kam ir jānomirst, ir jāpaliek pagātnē un to nevajag vilkt nākotnē. Un, ja bija kādi modeļi, kas nomira, ļoti labi. Es domāju, ka viss attīstības virziens ir virziens uz nākotni, tā nav krampēšanās pagātnē. Tas koncepts, ko mēs redzam Bībelē, tas nav tas cilvēku apjūsmotais modelis, ka cilvēki saka, ka agrāk bija labāk, tas saka: ja tu gribi būt kopā ar Dievu, ej droši rītdienā, nekrampējies pie pagātnes, ej uz priekšu, tas ir vienīgais virziens, kur tu saņemsi atbildes."
Bet, ja uzdrīksties iet uz priekšu, ir jāapbruņojas ar iespējami plašu redzējumu, ir jāgrib lietot tās iespējas, kruas mums ir dotas, teica J.Rubenis un piebilda, ka ir ļoti svarīgi arī saprast, ka mēs esam garīgas būtnes. Tieši tāpat kā katram cilvēkam vajag paēst, tāpat arī vēl kaut kas cits mūsos katru dienu prasa ēst, un tā ir mūsu garīgā dzīve. "Garīgā dzīve jautā pēc uzturēšanas, pēc paēdināšanas, un ja es ignorēšu šo iekšējo dzīvi pilnībā, tad, atrisinot visus pārējos jautājumus, es patiesībā palikšu iekšēji, garīgi nabags. Un ir milzīga problēma atrisināt dvēseles nabadzības jautājumus. Ir iespējams kaut kā atrisināt, varbūt tas nav vienkārši, bet tomēr, praktiskās nabadzības jautājumus, bet ir principā neiespējami, ja cilvēks nevēlas pats piedalīties, atrisināt dvēseles nabadzības jautājumus. Tas ir viens no tematiem, par ko Lieldienas runā, piebilda mācītājs.