Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +5 °C
Skaidrs
Pirmdiena, 25. novembris
Kadrija, Kate, Katrīna, Trīne, Katrīne

Tas nav stāsts tikai par vienu Čaka ielu

Mēs tagad darām to pašu, ko citur Eiropā darīja pirms 50 gadiem, – intervijā par pārmaiņām Rīgas infrastruktūrā Romānam Meļņikam saka arhitekts pilsētplānotājs Oto Ozols.

Rīga pēdējā laikā piedzīvo acīmredzamas izmaiņas – brauktuves tiek sašaurinātas vietās, kur ir neregulētas gājēju pārejas, Krasta ielā starp brauktuvēm tiek stādīti koki, Čaka ielā – marķētas velojoslas. Pilsēta kļūst draudzīgāka cilvēkiem?

Jā, mēs šobrīd dzīvojam ļoti interesantā laikā, kad visādas neticamas lietas notiek. Pirms gadiem diviem tam būtu bijis grūti noticēt. Pirmā sajūta, ka kaut kas notiek, bija, kad eksperimentāli par gājēju ielu pārvērta Tērbatas ielu, – uz to bijām mudinājuši jau desmit vai vairāk gadu. Nu tas tika īstenots, un varējām secināt, ka tāpēc vien satiksme Rīgā neapstājas, varējām redzēt, ka cilvēki apdzīvo ielu, mācās lietot ielas telpu starp ēkām. Rīga ir brīnišķīga pilsēta ar fantastisku arhitektūru, bet problēmas ir tieši ielas līmenī – ielas telpas iekārtojums, dizains un prioritātes starp autotransporta, gājēju un veloinfrastruktūru nav sabalansētas. Nav arī koku ielu malās. Tāpēc jau gribam pārmaiņas – gribam padarīt pilsētu cilvēkiem draudzīgāku.

Savukārt Čaka ielas stāsts arī nav vien par eksperimentu ar velojoslām. Veloinfrastruktūra ir tikai viena sastāvdaļa no tām pārmaiņām, kuras vēlas ieviest šajā ielā. Tas ir eksperiments par to, kā atjaunot dzīvību ielā, kas tagad ir degradēta, ar nesaprotama platuma brauktuvi, iela, no kuras kājāmgājēji, riteņbraucēji izvairās, iela, kuras ēku pirmajos stāvos veikali nepārtraukti mainās, to logos ir pārsvarā uzraksts ''Izīrē''. Mēs gribam atjaunot tajā dzīvību – lai tā ir iela, kura nav kā šoseja, bet ir iela, kurā cilvēki grib dzīvot, pavadīt laiku, iepirkties. Un tam kalpo visi tie paņēmieni, kurus mēģinām ieviest, – šogad tās ir velojoslas, nākošgad, cerams, tiks iestādīti koki Čaka ielā, būs labiekārtojums uz ietvēm. Tas jau veido to ielas koptēlu.

Vai pilsēta mainās? Jā, es pilnīgi noteikti redzu, ka mainās. Arī jaunievēlēto deputātu izpratne par pilsētvidi ir citāda. Arī sabiedrība pēdējos 5–10 gados ir izaugusi līdz tam, ka ir pieprasījums un izpratne – tā nebija senāk. Mēs kā pilsētnieki esam izauguši līdz tam, ka gribam pilsētā pārmaiņas. Un šīs pārmaiņas noteikti notiks, tās ir pilnīgi neizbēgamas.

Lielākās pārmaiņas gan laikam nāks ar Rail Baltica dzelzceļa izbūvi?

Jā, līdz ar to paredzamas ļoti vērienīgas pārmaiņas stacijas apkārtnē. Un tas arī ir kontekstā ar Čaka ielu – ja gribam atslogot stacijas apkārtni no autotransporta, veidot vidi ap staciju tādu, no kuras mums nav jākaunas...

... tad tur nav jāļauj caurbraukt tik lielam automašīnu skaitam kā iepriekš?

Tieši tā! Šobrīd, ja kāds atbrauc ar autobusu uz Rīgu, vispirms viņš nokļūst tunelī, vidē, kas veidota pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados. Tas pats arī pie dzelzceļa stacijas – tai pretī ir padsmit autotransporta joslu. To visu mēs grasāmies mainīt. Tieši tāpēc arī Čaka iela tiek īstajā brīdī pārveidota. Pēc dažiem gadiem tāpat centrā būs vērienīgi satiksmes ierobežojumi saistībā ar dzelzceļa līnijas būvdarbiem, mums nāksies mainīt pārvietošanās paradumus centrā, jo vietas nebūs tik lielam skaitam autotransporta. Laikus jāmudina cilvēki pārsēsties uz velosipēdiem, vairāk lietot sabiedrisko transportu, lai ērti pārvietotos pilsētā. Jau šobrīd jārada infrastruktūra, lai būvdarbu laikā pilsēta savā ziņā ''neuzkārtos'', bet lai normāli varētu turpināt funkcionēt.

Tagad arī izdevīgs brīdis – Čaka ielā ilgstoši bijis remonts, daudzi atradinājušies pa to braukt, turklāt Covid-19 dēļ vispār mazāk auto ielās. Vēlāk – intensīvākas satiksmes laikā – autovadītājiem atņemt vienu joslu katrā virzienā būtu bijis daudz grūtāk.

Arī, jā. Un interesantākais, ka tagad, kad Čaka ielā izveidotas velojoslas, tā iela jau ir pilnīgi, pilnīgi mainījusies. Sajūta, esot tajā ielā, ir pilnīgi savādāka. Ielas telpas izkārtojums ir 1:1 kā Kopenhāgenas ielās. Velojoslas ir tieši tikpat platas kā Kopenhāgenas standarts – aptuveni 2 m. Pa tām ir ļoti komfortabli braukt. Arī gājēji Čaka ielā ir ieguvēji, jo viņus autotransports vairs neapšļaksta, un arī, kad ej pa ietvi, gar tevi nebrauc vairs 10 cm attālumā mašīnas – tagad autotransports ir atvirzīts tālāk. Un galu galā tie paši autovadītāji ir ieguvēji, jo līdz šim tur brauktuves izkārtojums bija tāds, ka visi spraucās četrās joslās, lai arī vietas četrām joslām nebija, gāja spogulītis gar spogulīti, vietās, kur autobusi stāvēja, citi centās apsteigt tos pa pretējo joslu. Haoss bija. Kā konstatēts arī Ceļu satiksmes drošības direkcijas veiktajā šīs ielas auditā, tāds ielas izkārtojums, kāds vēsturiski bijis, nevar turpmāk būt. Tur bija sajūta kā deviņdesmitajos gados, tas ielas dizains bija vienkārši atbaidošs. Tas nevienam nebija labs – ne autovadītājiem, ne sabiedriskajam transportam, ne velobraucējiem, ne gājējiem, ne arī tajā ielā dzīvojošajiem.

Bet ar šīm velojoslām tāpat nepietiek.

Jau šomēnes parādīsies velojoslu turpinājums pāri Zemitāna tiltam, kurš arī būvēts pagājušā gadsimta 70. gados bez ietvēm, bez veloinfrastruktūras. Šobrīd tiks izveidotas pārejas laika velojoslas līdz šī tilta remontam, lai pēc tam, kad to tiltu pārbūvēs, jau būtu pamats izveidot vēl labāku velo un gājēju infrastruktūru.

Vai, redzot šīs pārmaiņas, cilvēki būs gatavi palikt šeit dzīvot, vairs nedomās par pārcelšanos uz Pierīgu?

Vai attieksmes maiņa notiks jau pirmajā dienā? Nē! Tās pamatā jābūt kompleksai rīcībai. Tas nav stāsts par vienu ielu. Pārmaiņām jānotiek sistemātiski un dažādās Rīgas vietās, dažādās ielās. Uzlabojumiem jābūt ne tikai Čaka ielā, bet arī Brīvības ielā, kur jau sen gaidām velojoslas. Es drīzāk redzu, ka pilsētas centrā ne jau Barona iela ir īstā velomaģistrāle – tā drīzāk ir vien vietējas nozīmes iela, jo tur nav izveidota veloinfrastruktūra, vien rekomendējošās joslas, pa kurām saskaņā ar likumiem nedrīkst braukt bērni. Un, ja infrastruktūra nav piemērota visiem, tad tā nevar būt maģistrālā veloinfrastruktūra.

Barona iela var palikt, kāda ir?

Jādomā, kā samazināt autotransporta plūsmu tajā. Bet tik un tā velobraucējiem tā ir un paliks vien vietējas nozīmes iela, tur nebūs īsti nodalītas velojoslas. Savukārt īstās velomaģistrāles pilsētas centrā ir Čaka iela, kur vienā galā ir tilts un liela apkaime, bet otrā galā ir stacija, un tas pats stāsts ir par Brīvības ielu, kura ved cauri pilsētas centram ar teātri, tirgu, dažādiem citiem cilvēkiem ļoti svarīgiem galamērķiem.

Idejas par velojoslām jau nav vien šī brīža izdomājums – jau pagājušā gadsimta 30. gados gan Brīvības, gan Čaka ielā bija paredzētas velojoslas, vienkārši pēc tam mainījās paradigma, bija centrēšanās uz auto, līdz ar to visas iepriekšējās idejas tika aizmirstas. Tā bija ne tikai Rīgā, Latvijā, bet arī visur Eiropā. Tikai tā atšķirība, ka citur Eiropā pie idejas, ka pilsētām jābūt cilvēcīgām, sāka atgriezties jau 70. gados un tāds lielāks uzrāviens šajā ziņā Nīderlandē un Dānijā, man liekas, bija 90. gados, kad infrastruktūra tika uztaisīta vēl labāka, tāda, kādu tur tagad redzam, savukārt mēs pa šo laiku esam atpalikuši. Mēs tagad darām to pašu, ko citur Eiropā darīja pirms 50 gadiem.

Mēdz jau iebilst, ka Rīga nav Amsterdama...

Rīga ir kā Amsterdama, tikai nevis tāda kā šodien, bet kāda tā bija 70. gados. Tās pārmaiņas arī pie mums notiks. Jo mēs neesam izolēti, Rīga ir viena no reģiona galvaspilsētām. Mēs redzam, kā Viļņa attīstās cilvēcīgā virzienā – tā Rīgai ir jau kādus piecus gadus priekšā. Tāpat ļoti tālu tikusi Stokholma, Helsinki, kas tepat pie Baltijas jūras. Mēs nevaram palikt atpalikuši. Jo tad tiešām pazaudēsim vēl vairāk cilvēku, pazaudēsim investīcijas. Ja paliksim atpalikuši pilsētvides ziņā, tad lielās korporācijas, lielie uzņēmumi negribēs te apmesties. Jo viņiem ļoti svarīgi, lai cilvēki, kuri strādā viņu uzņēmumos, justos komfortabli pilsētā, lai viņiem būtu te kur pavadīt laiku, lai viņi var ērti pārvietoties, nezaudējot laiku, lai viņiem pilsētas centrs ir patīkama dzīvesvide. Tāpēc Rīgai ir jācīnās arī ar pilsētvides uzlabošanas paņēmieniem, lai mēs noturētu esošās un dabūtu arī jaunas investīcijas. Tādā ziņā, man liekas, Rīgā ir milzīgs potenciāls, jo Rīga, salīdzinot pat ar Viļņu, ir ar labāku reljefu – tā ir plakana, ar fantastisku, kompaktu pilsētas centru, ar ļoti platām brauktuvēm, kuras, vienkārši loģiski pārdalot, var nodrošināt vietu visiem. Čaka ielas un arī Bruņinieku ielas ar turpinājumu Sporta ielā piemēri rāda, ka tas ir iespējams – mēs brauktuvi nepaplašinājām, vien sadalījām to demokrātiski tā, lai visiem ir vieta un lai visi var droši pārvietoties.

Ja runā par veloinfrastruktūru, tad tā pirmām kārtām ir vajadzīga gājējiem. Viņi ir visvairāk apdraudēti, lai arī Rīgā satiksmes mobilitātes piramīdā jau sen ir prioritāri. Tāpēc velobraucējus un skūteristus, kuru ar katru gadu kļūst vairāk, vajag dabūt nost no ietvēm. Vienīgais veids, kā to izdarīt, – veidojot nodalītu infrastruktūru. Jo tie cilvēki, kas brauc ar velosipēdu vai elektrisko skūteri, arī ir tikai cilvēki, tas ir dabīgi, ka viņi baidās braukt starp mašīnām.

Savukārt paradumu maiņu var radīt tikai un vienīgi ar kvalitatīvas infrastruktūras izveidošanu. Ja, piemēram, izveidojam Čaka ielas velomaģistrāli un tālāk velojoslas Purvciemā, tur jābūt nākošajam solim – varam uzstādīt gar Dzelzavas ielu daudzus velonomas punktus, lai tā mikrorajona iedzīvotājiem nevajadzētu savu velosipēdu, lai brauktu uz centru, – samaksā par abonementu uz gadu kādus 30 eiro un nevajag domāt ne par veloremontu, ne tā glabāšanu, jo vienmēr, izejot no mājas, ir pieejams transporta līdzeklis – velosipēds.

Daudzus biedē attālumi.

Rīga taču ir ļoti, ļoti kompakta, plakana. Ap Rīgas centru pusstundas velobrauciena attālumā dzīvo 80% rīdzinieku. Tas dod iespēju tiešām radīt būtisku velosatiksmes uzrāvienu pilsētā. Bet, lai tas notiktu, ļoti svarīgi ir domāt arī par to, lai drošs būtu ceļš bērniem uz skolu. Šobrīd vecākiem ir bail palaist bērnus vienus uz skolu, viņi ved ar mašīnu, brauc liekus kilometrus, lieki noslogo ielas, rada sastrēgumus. Jātiecas uz to, lai bērni varētu droši pārvietoties paši.

Centrā arī uz rotaļu laukumiem bērniem ir nedroša nokļūšana.

Jā. Centrā par maz arī rotaļu laukumu. Tas ir stāsts par to, kā skatāmies uz ielas telpu – vai tā ir tikai paredzēta jebkāda veida tranzītam, vai varbūt varam veidot arī transportam slēgtas ielas? Vīnē, Berlīnē, Parīzē, piemēram, noslēdz kādus ielu posmus un pārvērš tos par miniparkiem, kur rotaļu laukumi ir ielas telpā. Proti, var būt ne tikai veloielas vai gājēju ielas – tie var būt arī parki, skvēri satiksmei noslēgtos ielu posmos.

Man likās, ka es to nepiedzīvošu, bet viss tagad sāk pavērsties uz to, ka pārmaiņas notiks, un mēs redzēsim, kā pilsēta mainās, kļūst par tādu, no kuras nav jāmūk projām.

 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Politika

Vairāk Politika


Rīgā

Vairāk Rīgā


Novados

Vairāk Novados


Kriminālziņas

Vairāk Kriminālziņas