Pagājušā gada notikumu apskats kā žanrs paredz mēģinājumu izvērtēt notikušo ar zināmu distanci - kas bijis tik būtisks, lai «paliktu vēsturē». Tādēļ atļaušos kā papildinājumu izmantot vēstures zinātņu doktora Ilgvara Misāna 2012. gadā iznākušās apceres par vēstures izpratnes līkločiem (Klio Latvijā). Un jāsāk ar to, ka arī aizvadītajā gadā, lietojot profesora domu, mēs daudz centāmies saprast, KAS noticis, nevis KĀPĒC noticis...
Kas mūs vieno?
1. Citiem vārdiem sakot, mums labi padodas situācijas konstatēšana (izglītībā, medicīnā u. c.), un par problēmas aprakstu iesaistītās puses lielākoties ir vienprātīgas. Tiklīdz nonākam līdz cēloņu analīzei vai, pasarg dievs, risinājumiem, versijas kļūst radikāli atšķirīgas un izplūdušas. Mēs labprāt lielā vienprātībā atzīstam, ka tam vai citam ļoti nepieciešamam mērķim pietrūkst finansējuma. Kāpēc pietrūkst? Jo valsts, politiķi slikti, nevis tāpēc, ka paši kultivējam ēnu ekonomiku. Pat ja atzīstam, ka deklarētie ienākumi īsti nesakrīt ar reālajiem, mums ir dzelžains attaisnojums: tādai valstij nav vērts maksāt nodokļus. Tas, ka valsts zināmā mērā ir «tāda» (neapmierinoši pakalpojumi utt.) tieši šīs sabiedrības distancēšanās dēļ, mūs nepārliecina. Nē, lai vispirms «valsts» kļūst jēdzīga, tad paskatīsimies... Starp citu - 2012. gada novembrī OECD publicēja pētījumu (What Drives Tax Morale?), kas mēģināja noskaidrot, kādi faktori ietekmē cilvēku (ne)gatavību maksāt nodokļus. Starp stimuliem tomēr maksāt atrodam gan vecuma grupas un reliģiozitātes noteiktu uzvedības modeli, gan, protams, uzticēšanos savai valstij. Tomēr vislielākā ietekme, izrādās, ir tam, vai cilvēks uzticas demokrātijai vispār. Attiecīgi jāsecina, ka mēs ne tikai neuzticamies valstij (ar to saprotot vispārinātos politiķus, ierēdņus utt.), bet ne visai augstu vērtējam demokrātisko sistēmu kopumā. Tā kā ne visai uzticamies saviem līdzpilsoņiem, neviens negrib būt tas, kurš maksās, solidarizēsies, - ja nu pārējie to nedara? Tu būsi tas vienīgais muļķis. Tev to vajag? Nevajag. Un tā nogaidoši sēžam.
Protams, nav korekti lasīt notācijas sabiedrībai, kas piedzīvojusi tik smagu ekonomisku periodu - tad izdzīvošanas taktika neizbēgami paredz solidaritātes samazināšanos. Tomēr kaut kādā brīdī sabiedrībā ir jārodas kritiskajai masai, kas atzīst - lai kā mums patīk atsaukties uz apstākļiem, kas stiprāki par mums (krīze, aizdevēju diktāts, «tāpat visu izlemj Brisele» u. c.), nevienam mēs neesam vajadzīgi, neviens mūsu vietā situāciju nemainīs. Attiecīgi - ja vien negrasāmies emigrēt, būs jātiek pāri aizvainojumiem, aizspriedumiem un jāmaina attieksme pret šajā ģeogrāfiskajā vienībā notiekošo.
Vienreiz aizvadītajā gadā mēs to parādījām - visdažādāko uzskatu, dzīves pieredzes pārstāvji brīdī, kad Latvijai draudēja otras valsts valodas parādīšanās, nevis ierieba politiķiem, kuri pēkšņi kļuva par vareniem patriotiem, bet izpildīja savu pienākumu, nodrošinot pārliecinošu tautas nobalsošanas rezultātu. Jācer, ka to spēsim arī citos jautājumos.
Karstasinīgie latvieši
2. Viena no Misāna apcerēm veltīta vēsturnieku, maigi izsakoties, sarežģītajai situācijai padomju varas gados. Kāds kungs, lai gan visu it kā izdarījis pareizi - gan «buržuāziskos» priekštečus gana lādējis, gan Marksu citējis -, tomēr saņēmis «vecāko biedru» bargu kritiku, jo, rakstot par feodālisma periodu Latvijā, nav lietojis vārdkopu «suņi - bruņinieki». Respektīvi, nepietiek vienkārši ar sliktiem vārdiem, ir dusmās jāšļaksta arī siekalas... Šis uzstādījums plaukst un zeļ arī brīvās Latvijas publiskajā telpā. Oponentiem ne tikai nekad nav taisnības, bet viņi ir arī histēriķi, meļi, zagļi, impotenti utt. Informatīvais troksnis ir tik notrulinošs, ka tevi nedzirdēs, ja nekliegsi, turklāt, vēlams, kaut ko prastu. Pat par tik delikātām tēmām kā aborti, smagi slimnieki aprūpes centros mēs pamanījāmies spriest tik kategoriski, it kā jautājums būtu jāizlemj tuvāko dienu laikā un tas skartu ikvienu personiski, un ikvienam ir dziļas zināšanas par to.
Mazliet dīvaini, bet pašu vaļība izteiksmes formā un argumentos savienojas ar apbrīnojamu spēju ātri apvainoties. Pagājušajā gadā uz Viņķeli apvainojās pensionāri, uz Sprūdžu - latgalieši, uz Jaunzemi-Grendi - rakstnieki, uz Valsts prezidentu - žurnālisti un trūcīgie (?), par Ķīli vispār nerunāsim. Respektīvi, paši pieprasām teju vai miesas sodus citiem un esam perfekti informēti par vērtējamā cilvēka radurakstiem, prāta spējām un maka saturu, savukārt ikviens neuzmanīgs, dažādi tulkojams izteiciens, ko atļaujas citi, izraisa sašutuma vētru.
Šī negatīvisma tendence harmoniski sakļaujas ar cilvēka atmiņai vispār raksturīgo - vieglāk atcerēties slikto nekā labo. Jo patiesībā aizvadītajā gadā ir bijis gana daudz veiksmju. Jā, saraustīti un nesaprotami norisinājās pasažieru jauno vilcienu iepirkums, toties aviokompānija airBaltic, kurai galu dažs labs jau paredzēju tuvāko mēnešu laikā, turpina strādāt. Jā, gads pagāja rūgtās diskusijās ap bankrotējušo Krājbanku, toties Citadele banka ir veiksmīgi atbrīvojusies no Parex ēnas un attīstās. Jā, PVN likmes samazināšana par 1 procentu bija valdības neveiksme (nebija saprotama lēmuma jēga), tomēr daudz piesauktais atbalsts ģimenēm pēc garām, politiskās greizsirdības piesātinātām diskusijām tomēr ieguva taustāmas aprises. Jā, valsts mocījās ar fotoradaru līgumu kā ar pazolei pielipušu bērza lapu vai kaut ko vēl nejaukāku, toties aizsākās gana vērienīgas un vajadzīgas reformas enerģētikā, uzņēmējdarbības vides tiesiskajā regulējumā, attieksmes maiņa pret lauksaimniekiem, ar patīkamu pārsteigumu konstatējām, ka krīzes gados - un par spīti ierastajām vaimanām par nobendēto rūpniecību - virkne nozaru (metālapstrāde, vieglā rūpniecība un kokrūpniecība) ir tā iesakņojušās, ka spēj sparīgi eksportēt pat globālās ekonomiskās krīzes apstākļos.
Jāsaka gan, ka šāda slieksme uz melnbaltu skatījumu Latvijā novērota arī agrāk. Misāna krājumā garšīgi aprakstīts, kā trīsdesmitajos gados nacionālo pašlepnumu piesaucošā inteliģence un politiķi visā nopietnībā gatavojās nojaukt skaistas pilis un pilsdrupas, jo tās, lūk, simbolizējot vācu jūgu. Spējat iedomāties, ko mēs šodien - bez Turaidas pilsdrupām - teiktu par saviem senčiem?
Izskatās arī, ka mēs viegli aizsvilstamies, bet diezgan viegli arī aizmirstam tēmas, par kurām vēl pirms dažiem mēnešiem tik dedzīgi spriedām. Atceraties kaislības ap t. s. sākumdeklarēšanu? Un? Kāds ir «sausais atlikums» arī no šī pasākuma jēgas viedokļa? Vai par to, ko no Satversmē ierakstītā drīkst mainīt referendumā, ko nedrīkst. Vai par banku attiecībām ar hipotekāro kredītu ņēmējiem. Vai par skolas izmaksām. Paiet mēnesis divi, un jāsecina, ka izcili skeptiskā Latvijas sabiedrība dīvainā kārtā ir noticējusi amatpersonām, kuras paudušas apņēmību «jautājumus risināt». Citiem vārdiem sakot, jānovēl mums visiem lielāka mācēšana «neuzvilkties» - vienlaikus ar māku spiedienu uz amatpersonām uzturēt ilgāk.