Uzrunājot klātesošos, Saeimas priekšsēdētāja atgādināja: „Ir jāņem vērā, ka otrais pasaules karš un tā sekas savulaik pāršķēla pasauli divās daļās. Tas sadalīja Eiropu ar tā dēvēto dzelzs priekškaru un divu pretēju ideoloģiju iespaidā izveidoja divas dažādas informatīvās un vēstures izpratnes telpas. Un, lai gan jau rit 21.gadsimta otrais gadu desmits, pasaulē joprojām ir nepietiekamas zināšanas par 20.gadsimta vēsturi. Par to ir jāmāca skolā vēstures stundās, par to ir jāstāsta saviem bērniem un mazbērniem. Mums pašiem ir jāzina sava vēsture un tā jāizskaidro citām tautām Eiropā un pasaulē.”
„Okupācijas muzeja līdzšinējā darbība kalpo kā apliecinājums, ka tie nav tukši vārdi – ar entuziasmu, enerģiju un dziļu pārliecību par savu misiju muzejs patiesi ir kļuvis par vienu no svarīgākajiem izpratnes un skaidrojuma veidotājiem par Latvijai smagākajiem 20.gadsimta posmiem,” akcentēja S.Āboltiņa.
„Šodien, kad atzīmējam muzeja divdesmitgadi, vēlos paust pateicību Valteram Nolendorfam un Gundegai Michelei par sirds darbu, ko veicat, par milzīgo ieguldījumu, kas ir nepārvērtējams mūsu tautas vēstures skaidrošanā. Saku paldies arī visiem padomes locekļiem un muzeja darbības atbalstītājiem. Paldies par paveikto darbu, tas patiesi ir neatsverams,” par devumu mūsu valsts vēstures skaidrošanā pateicās Saeimas priekšsēdētāja.
S.Āboltiņa klātesošajiem arī atgādināja, ka „mūsu pienākums ir nekad neaizmirst traģēdiju un postu, ko Latvijas tautai ir nesusi pirmā padomju okupācija, nacionālsociālistiskā vācu okupācija un otrā padomju okupācija”.
Saeimas priekšsēdētāja, atceroties mūsu sarežģīto vēsturi, aicināja domāt par dārgāko, kas mums ir – brīvu un neatkarīgu valsti. „Mūsu spēkos ir padarīt Latviju par attīstītu, pārtikušu un plaukstošu valsti. Valsti, ar kuru lepojas tās pilsoņi un kuru ar cieņu un atzinību uzlūko pasaulē”.
„Neraugoties uz teroru un baisajiem notikumiem, mūsu vecvecāki un vecāki nosargāja visdārgāko – ticību brīvai un neatkarīgai Latvijai. Stipra un plaukstoša Latvijas valsts būs mūsu tautas spēka, izturības un lepnuma apliecinājums,” uzrunas noslēgumā sacīja S.Āboltiņa.