Sašutuma vētra par Mērnieku laiku gaidāmo "restaurāciju" gan rada visai ironisku iespaidu. Pirmkārt, tāpēc, ka projekts par literāra darba versiju vieglajā valodā nekādā veidā neapdraud pašu oriģināldarbu. Neviens neliedz lasīt Mērnieku laikus, tā sakot, nerestaurētā variantā.
Otrkārt, ironiska attieksme rodas, jo ir maz ticams, ka visi sašutuma paudēji paši rudens vakarus pavada, lasot aizgājušo gadsimtu literatūras klasiku. Visticamāk, pēc diploma iegūšanas daudzi tipiskus literatūras klasikas darbus lasījuši reti, jo bijušas citas prioritātes.
Treškārt, klaigāšana, ka literatūras klasikas pārveide vieglajā valodā liecina par to, ka jaunā paaudze ir intelektuāli vājāka par iepriekšējām paaudzēm un ka mūsu sabiedrības erudīcijas līmenis slīd lejup, vairāk raksturo mūžsenās paaudžu pretrunas nekā realitāti.
Nenoliedzami, jaunā paaudze daudz laika pavada digitālajā vidē, taču prasme izmantot mūsdienu tehnoloģijas nekādā ziņā nav trūkums. Turklāt ne īpaši tālredzīgi lēmumi un ne īpaši pārdomāta rīcība gadās arī tām paaudzēm, kuru uzskati un ieradumi formējās, vēl pirms internets globālā mērogā kļuva par ikdienas sastāvdaļu.
Jāteic, ka ne mazāk ironisku attieksmi raisa arī pretējs viedoklis, kas pauž, ka senu literatūras klasikas darbu lasīšana vispār vairs nav aktuāla un ka literatūras mācību stundas nav īpaši jēgpilna laika pavadīšana. Šāds redzējums, neapšaubāmi, ir iebraukšana pretējā grāvī, jo arī humanitāras ievirzes mācību priekšmetiem ir būtiska nozīme jaunās paaudzes kvalitatīvā izglītošanā.
Strīdi, kas saistīti ar Mērnieku laiku pārveidi vieglajā valodā, norāda uz to, ka mūsu sabiedrībā nepieciešama nopietna analītika par lasīšanas procesu mūsdienās. Eiropas Savienības (ES) statistikas biroja Eurostat dati rāda, ka grāmatu lasītāju īpatsvars Latvijā 2022. gadā bijis aptuveni ES vidējā līmenī, respektīvi, ap 50%. Mēs grāmatu lasīšanā pamatīgi atpalikām no Igaunijas, bet tikpat pamatīgi apsteidzām Itāliju.
Raugoties plašāk, gan politiķiem, gan mūsu sabiedrībai kopumā būtu svarīgi apzināties, ka latviešu valodas saglabāšana nav iedomājama bez šajā valodā rakstīta teksta. Diemžēl valsts atbalsts literatūrai un grāmatniecības jomai vērtējams kā visai fragmentārs, bez ilgtermiņa stratēģijas.