Lai kāds arī būtu šī notikuma patiesais fons, ir skaidrs, ka Maskava neļaus Ukrainai tā vienkārši aizpeldēt Eiropas virzienā. Tas arī nav nekāds pārsteigums. Uz spēles likta ne tikai Krievijas plānotā Eirāzijas savienība, Ukrainas izšķiršanās doties rietumu virzienā Eiropai dod jaunas iespējas atbrīvot savu gāzes tirgu.
Lielākā daļa Krievijas gāzes Eiropas Savienībā (ES) joprojām nonāk ar Ukrainas starpniecību. Tā uz Eiropu eksportē arī 90% no pašu iegūtās gāzes apjoma, taču 60% savām iekšējām vajadzībām tā iegādājas no Krievijas. Ukrainai ar Krieviju ir uz vairākiem gadiem noslēgts gāzes piegādes līgums, un, neraugoties uz dažiem šantāžas momentiem, Krievija ir ieinteresēta pēc iespējas vairāk izmantot Ukrainas infrastruktūru, jo tas Krievijai dod zināmu kontroli pār to. Infrastruktūrai pašai par sevi ir stratēģiska vērtība.
Ukraina pēdējos 18 mēnešus ir centusies darīt daudz, lai stiprinātu savu neatkarību vai vismaz sagatavotos Krievijas reakcijai uz asociācijas līguma parakstīšanu ar ES. Krievija jau ir piesolījusi gāzes cenas paaugstināt pat par 40%. Tas būtu liels trieciens Ukrainas ekonomikai, un to justu arī pārējā Eiropa. Tāpēc Ukraina pavisam nesen noslēgusi investīciju līgumus ar uzņēmumiem Shell un Chevron par slānekļa gāzes ieguves attīstīšanu Melnās jūras reģionā. Taču šī gāzes ieguves veida potenciāls ir grūti prognozējams, un, neraugoties uz panākumiem ASV, arvien skaļāki kļūst iebildumi par to, kādu iespaidu šī gāzes ieguves metode atstāj uz apkārtējo vidi.
Tomēr Ukrainai ir vēl viena iespēja, un tā saucas sašķidrinātās gāzes terminālis. Šis gāzes transportēšanas veids pēdējā laikā ir ieguvis patiesi lielu popularitāti, jo nav atkarīgs no cauruļu infrastruktūras, bet gāze sašķidrinātā veidā visbiežāk tiek transportēta pa jūras ceļu. Jau 2006. gadā NATO enerģētikas drošības eksperti savā ziņojumā Amerikas Kongresam rakstīja, ka, uzbūvējot sašķidrinātās gāzes termināli Odesā, ar NATO un ES atbalstu varētu izdoties izveidot tālākas transportēšanas infrastruktūru, kas ar gāzi varētu nodrošināt visu Austrumeiropu un Centrāleiropu. Kā potenciālos piegādātājus NATO eksperti toreiz saskatīja Nigēriju, taču šodien tai varētu piebiedroties arī Katara. Ja Rietumi piekristu daļēji atcelt pret Irānu vērstos ierobežojumus, arī šī valsts varētu aktīvi piedalīties Eiropas nodrošināšanā ar gāzi.
Salīdzinoši nesenā Fukušimas atomreaktora katastrofa Eiropas atkarību no dabasgāzes ir tikai palielinājusi. Asociācijas līgums ar Ukrainu varētu izraisīt lielas pārmaiņas enerģijas tirgū. Tas ir riskants solis abām pusēm, tas būs kā zobārsta apmeklējums pēc ilgi ciestām sāpēm - mazliet jāpaciešas, bet pēc tam kļūst labāk.