Es respektēju kristiešu organizāciju "pret", bet esmu no tiem, kas minētajās grāmatās neko ļaunu nesaskata. Un piekrītu Labklājības ministrijai, kas mērķtiecīgi plāno un veic aktivitātes dzimuma vienlīdzības veicināšanai.
Esmu mamma diviem bērniem – puikam un meitenei. Un par to, cik ļoti šobrīd ir sašķelta zēnu un meiteņu pasaule, esmu domājusi kopš kļuvu par mammu.
Grāmata, lai kāda tā būtu, nespēj mainīt cilvēka orientāciju. Tas ir zinātniski pierādīts. Tos, kas ir pārliecināti, ka par gejiem un lesbietēm var kļūt pierunāšanas un apvārdošanas ceļā, aicinu lasīt un iepazīties ar zinātniskiem pētījumiem. Vērojot savus bērnus, biju pārsteigta, cik agrā vecumā mazajam puikam izpaudās vīriešiem raksturīgās intereses un meitai – sieviešu. Daloties savos novērojumos ar citiem, esmu saņēmusi noraidījumu – ko tu! To puika vienkārši noskatījies no tēta. Bet ko tieši noskatījies? Mans vīrs neaizraujas ar automašīnas remontēšanu, bet puika to vien dara, kā aizrautīgi veido un labo savus lego braucamrīkus.
Runājot par metodiskajiem materiāliem Diena, kad Kārlis bija Karlīna un Diena, kad Rūta bija Rihards – attēlos rādītā vide un situācijas man ir ļoti atpazīstamas, un būtu atpazīstamas arī maniem bērniem. Viscaur ar spaidermeniem, rozā princesēm un fejām. Materiālos uzskatāmi ir parādīts, ka paši šo pasauli esam pārdalījuši divās daļās – mēs, sievietes, un jūs, vīrieši (vai otrādi).
Tas ir mans, sievietes, pienākums, bet tas ir tavs, vīrieša pienākums. Un tad beigās sievas raud, ka trauki jāmazgā viņām, veļa jāgludina viņām, pie bērna naktīs jāceļas tikai viņām. Bet vīrs skatās televizoru. Jā, ja dzīvojam laukos, tad sieva mazgā traukus, bet vīrs skalda malku. Taču, ja pilsētā skaldāmās malkas nav, tad sieva mazgā traukus, vīram – jāskatās televizors (jo tā taču ieaudzināts, ka vīrieši tādus darbus nedara). Vai iznākums var būt saticīga, laimīga ģimene?
Grāmatās atainotās situācijas mani bērni atpazītu un es labprāt viņiem skaidrotu, kas tajās attēlots. Palīdzētu iejusties otra cilvēka lomā. Tikai šādā veidā mēs varam otru cilvēku un viņa rīcību izprast.
Man jāatzīstas, ka šī grāmatu epopeja manī ir uzjundījusi spēcīgas emocijas. Latvijā meiteņu pasaule ir pārvērtusies par lielu rozā mākoni. Īpaši – kad sākās krīze. Proti, veikalos meitenēm paredzētās preces ir tikai (nebaidīšos šī vārda – tikai) rozā. Acīmredzot tirgotāji, baidoties pasūtīt preci, ko neviens nepērk, izvēlas pasūtīt tikai rozā, un attiecīgi puišiem – zilu....
Un, kad redzu šo strikto sadalījumu – rozā ir meiteņu (princešu) krāsa, bet zilā – puiku -, es jūtu sevī pieaugam dusmas. Citas mammas man ir norādījušas – "nu beidz, rozā patīk visām mazām meitenītēm" vai "tas taču tik sievišķīgi!". Bet mana meita par rozā pastiprinātu interesi sāka izrādīt tikai tad, kad ieguva vairākas caurcaurēm rozā tērptas draudzenes, kas pastāstīja, ka dzīvē pats galvenais ir "princešu krāsa". Tad viņai skaidroju un mācīju – tas ir princešu zaļais, tas ir princešu melnais... Tā nu mana meita tiešām ir pirātprincese – ar rozā bruncīšiem, melnu krekliņu un kāpj kokos.
Tā nu, gribot negribot esmu kļuvusi par visa rozā ienaidnieku Nr1. Un ne jau tāpēc, ka man nepatīk rozā krāsa. Bet tāpēc, ka viss, kas Latvijas veikalos tiek piedāvāts īpaši meitenēm, ir rozā. Kad man piedzima meita un konstatēju šo viscaurrozāuntikairozā faktu, biju nikna kā pūķis. Kāpēc mani Latvija spiež savai meitai galvā ieliet informāciju, ka pareizi ir būt rozā, ar kroni galvā, augstpapēžu kurpēs un vidukli kā Bārbijai..? Jā, Latvijā daudzas jo daudzas mammas savas meitas ģērbj šādi – rozā cepure, rozā blūzīte, rozā svārki, rozā zeķes, rozā kurpes. Vai šo mēs saucam par sievišķīguma skolu?