Mūsu interviju gribu sākt ar starptautiskajām aktualitātēm – kontekstā ar prezidenta vēlēšanu rezultātu ASV, kas ir mūsu stratēģiskais partneris. Vēlēšanās uzvarējušais Donalds Tramps ir zināms kā diezgan proizraēliski noskaņots. Ņemot vērā, ka mūsu valdības atsevišķu partiju iekšienē šī nostāja nav viennozīmīga – to parādīja arī svētdien notikušais Progresīvo kongress – vai tas kaut kādā mērā var mainīt mūsu – Latvijas un ASV – attiecības vai arī šīs nianses neko būtiski nemaina?
Es nedomāju, ka šajā sakarā būtu nepieciešamība mainīt Latvijas ārpolitikas virzienu, lai gan jāsaka: ja jūs paskatīsieties to pašu diskusiju sociālajos tīklos vai sabiedrībā kopumā, tad redzēsiet, ka tie, kuriem sirds ir vairāk palestīniešu pusē, pārmet valdībai un valsts oficiālajai ārpolitikai tādu proizraēlisku kursu, un savukārt ir kritiķi, kuri saka, ka ir bijušas zināmas indikācijas, ka atsevišķi valdības partiju biedri ir bijuši tajā vai citā pasākumā. Tajā pašā laikā paskatīsimies arī uz to, cik ļoti sarežģīts šis Tuvo Austrumu konflikta jautājums bija ASV pašā vēlēšanu procesā! Patiesību sakot, tas noteikti vismaz vienā štatā ietekmēja vēlēšanu rezultātu. Līdz ar to es neteiktu, ka tā vai cita nostāja Latvijas ārpolitikā, kas attiecas uz Tuvajiem Austrumiem, būtu kaut kas tāds, kas nopietni sarežģītu attiecības ar ASV jauno administrāciju. Tajā pašā laikā tas, ko es teicu preses konferencē pēc šī te atbalsta mītiņa palestīniešiem, kurā piedalījās Švinkas kungs (Progresīvo biedrs, Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Atis Švinka – red.), tā nostāja valdībai ir – tas, ko valdība parasti darīja tādos sarežģītos, sensitīvos gadījumos – pirms šādiem gadījumiem vienojās par to, kas būs tā ne tikai kopējā politiskā vēsts, bet arī dalība tajā vai citā pasākumā. Acīmredzot tas iztrūka. Acīmredzot tas radīja pietiekami labu iespēju atsevišķām valsts amatpersonām rīkoties, kā tās rīkojās. Manuprāt, nākotnē valdībai vajadzētu stingrāku disciplīnu, sevišķi valdības amatpersonām, tajā vai citā sensitīvā jautājumā ievērot. Tādēļ jau ir vienotā valsts ārpolitika, kas izpaužas ne tikai paziņojumos, ko sniedz premjere vai ārlietu ministre, Valsts prezidents vai Saeimas priekšsēdētāja, bet to ievēro izpildvara. Saeimas deputātiem, protams, ir mazliet savādāk.
Bet principā tas, ko jūs sakāt – Švinkas kungs tomēr izkāpa no tā ārpolitikas kursa…
Mēs par šo esam diskutējuši diezgan daudz. Vienotais ārpolitikas diskurss ir, bet ko es arī konstatēju sarunā ar Ministru prezidenti – ka skaidra rīcības algoritma, kā ir bijis dažos citos gadījumos pirms kāda laika, šoreiz nav bijis, tāpēc es teiktu: šī ir mācība, ko ņemt vērā uz priekšdienām.
Kad nominējāt šo premjeri ar šo koalīciju, jūs devāt līdzi arī sava veida ceļamaizi, ka Latvijai līdz 2030. gadam jāsasniedz vidējais Eiropas labklājības līmenis. Jūs redzat pazīmes valdības darbā un budžetā, kas ved uz šo mērķi, vai tas ir aizmirsts un apbērēts kā utopija?
Valdība vēl īsti nebija izveidota, kad norisinājās analītiskais raidījums, kurā visi eksperti un citi dalībnieki sāka stāstīt, ka tas vienkārši nav iespējams daudzu un dažādu iemeslu dēļ. Pēc tam arī politiķi sāka teikt, ka tas nav iespējams. Es arī toreiz teicu, ka mēs nekad neko nesasniegsim, ja nenoteiksim kādu mērķi un nesāksim strādāt. Nu labi, lai tas būtu 2032. gads, bet lai notiek tā skaidrā virzība uz šo mērķi!
Šogad pieredzējām arī Saeimā pirmās debates par ekonomiku – tur ekonomikas ministrs nāca ar uzstādījumu dubultot iekšzemes kopproduktu. Viss ir forši – gan mans aicinājums, gan ekonomikas ministra uzstādījums. Tā problēma ir – skan šobrīd labi, no objektīvā viedokļa mums ir gan Vācijas ekonomikas problēmas, gan vesela virkne starptautisku faktoru, kas mūs ietekmē kā nelielu ekonomiku, bet tas, ko es diemžēl neredzu – nav jau tās proaktīvās rīcības, ko tad mēs darām.
Par birokrātiju runājot – visi saprot, ka ir birokrātija. Šobrīd mēs esam lozungu fāzē, plāni ir izstrādāti, likumprojekti top, man apliecināja, ka būvniecības jomā likumprojekti līdz gada beigām būšot Saeimā… Bet man ir tikai viens kritērijs – nevis tas, cik ir plāni vai likumi pieņemti… Tajā brīdī, kad sarunās ar dažādu pašvaldību iedzīvotājiem un uzņēmējiem es dzirdēšu, ka kaut kas ir mainījies, tas būs labākais indikators, ka kaut kas tiešām ir mainījies. Šobrīd es to nedzirdu.
Otra lieta – mēs te strādājam kopā, Rīgas pilī jau esmu divas diskusijas rīkojis, visticamāk, būs vēl trešā, par tām lietām, ko man ir teikuši gan uzņēmēji, gan dažādi investori – mums ir vajadzīgi skaidri enerģētikas politikas noteikumi. Enerģētikas stratēģijas projekts ir tapis – tas ir forši! Vēl ir kaut kādas lietas, pie kurām mēs te darbojamies, bet mums problēma ir tajā, ka papīrus mēs uzražojam skaistus, jautājums – kā tu sāc tajos ierakstīto īstenot? Tā kā enerģētikas stratēģiju es iniciēju, esmu apņēmies savu pilnvaru laikā – vienalga, mainoties valdībām vai Saeimām – tomēr sekot līdzi, lai tā arī tiktu īstenota. Tā vēl nav tādā līmenī, lai to varētu apstiprināt, bet ir pavirzījusies uz priekšu. Tā ka – jā, ar objektīviem faktoriem, kurus nevar noliegt, Vācijas ekonomikas dati pašlaik nav paši labākie, arī Ķīnas ekonomiskā situācija un ģeopolitiskā situācija Eiropā, un, domāju, tūlīt arī redzēsim skaidri definētus ASV ekonomiskos mērķus, tomēr mums pārāk labi neveicas, un es gribētu cerēt, ka pēc budžeta valdība atgriezīsies pie tā, kas bija savulaik noteikts, šo valdību izveidojot – pie vairākiem īstermiņa, bet skaidri nodefinētiem izpildāmiem uzdevumiem. Domāju, ka tas ir laiks pēc budžeta pieņemšanas, kad ir jāvērtē katra ministra darbs, jo ir pagājis vairāk nekā gads kopš valdības apstiprināšanas. Tas ir Ministru prezidentes jautājums. Es jau teicu: es ne atzīmes likšu, ne kādu konkrētu ministru vērtēšu. Bet laiks pēc budžeta pieņemšanas būs brīdis, lai saprastu, ko un kā darīt tālāk un ko varbūt savādāk.
Valdībā iezīmējas viens konkrēts partneris, kurš, ja tā var teikt, ir peramā zēna lomā. Ir divi Progresīvo ministri – aizsardzības ministrs Andris Sprūds un satiksmes ministrs Kaspars Briškens –, kuri saņem diezgan daudz kritikas. Pirms kāda laika Progresīvie upurēja iepriekšējo kultūras ministri. Vai premjere jums ir paudusi savu recepti, kā viņa tiks galā ar šo valdības stabilitātes jautājumu? Jūs nedzīvojat bažās, ka vienu dienu saņemsiet zvanu, ka valdība krīt?
(Smejas.) Ja es dzīvotu pastāvīgās bažās par visu, kas notiek uz šīs plašās pasaules vai Latvijas valstī, tad vai nu man būtu sirmi mati, vai sen to vispār nebūtu…
Bet valdības krišana prezidentam bažas tomēr varētu sagādāt…
Tas sagādā prezidentam papildu darbu, neapšaubāmi, jo tad iestājas Satversmē noteiktie pienākumi. Bet, ziniet, manuprāt, Ministru prezidente skaidri apzinās visu to problemātiku, kas ir šai valdībai jārisina, un tas nav pats vienkāršākais kopējais valdības portfelis, kas ir trāpījies. Mēs runājam par budžetu, par ekonomiku, par birokrātiju… Vēl varam parunāt par airBaltic, Rail Baltica… un tas būs viens no ļoti svarīgiem darbiem.
Te daudzi izsaka dažādus pieņēmumus par to, kāda būs jaunās administrācijas ārpolitika ASV. Man tādu lielu bažu par NATO nav, bet investēt aizsardzībā, drošībā – tas, ko paši redzam, kas mums notiek uz mūsu Austrumu robežas – tie visi ir diezgan nopietni darbi. Tāpēc domāju, ka to recepti jau daļēji jums būšu atklājis, kad minēju, ka ar premjeri runājām par nepieciešamību skatīties un vērtēt, kas ir padarīts, kāds ir ministru pienesums, un neaizmirsīsim, ka Satversmē ir skaidri definēts – Ministru kabinets sastāv no Ministru prezidenta un viņa jeb – šajā gadījumā – viņas aicinātiem ministriem. Domāju, ka šajā gadījumā tā būtu absolūta premjeres gan funkcija, gan pienākums, gan tiesības izvērtēt ministrus – mēs jau dzirdam te dažādus paziņojumus – un skatīties, ko darīt tālāk. Teikšu tā: vai kādu mainīt vai nemainīt, mūsu valstī ir Satversme, katram ir savas pilnvaras, ja es sākšu pārāk uzņemties premjeres lomu, tad var gadīties, ka vienā jaukā dienā viņa mēģinās uzņemties prezidenta lomu. Tad nu mēs paliksim pie Satversmes (smaida).
Un tomēr, ja tiktu jautāts jūsu padoms… Tas būtu paplašināt esošo koalīciju līdz četrām partijām vai jauns koalīcijas modelis, kurā tiek aizvietoti esošie?
Es gribu atgādināt to, ko teicu valdības veidošanas laikā: es dažādās konsultācijās ar frakcijām pērn augustā un septembrī, gan arī publiskajos paziņojumos, teicu, ka manā izpratnē plašāka valdība var sasniegt vairāk. Katra partija tajā brīdī pieņēma savus lēmumus, balstoties uz saviem apsvērumiem, saviem principiem. Es to respektēju, bet tagad, kad dzirdu to vaimanāšanu ik pa brīdim, ka kaut ko tur sastiķēja vai nesastiķēja – tajā brīdī visiem politiskajiem spēkiem, kurus bieži vien definē par valstiskajiem politiskajiem spēkiem vai partijām, bija vienādas iespējas.
Kas attiecas uz juridisko ietvaru – paskatīsimies to, ko saka mūsu Satversme un mūsu likumi! Jūs nevarat īsti paplašināt koalīciju. Saeima ir balsojusi par valdību ar konkrētu valdības deklarāciju, konkrētiem ministriem, un tur ir konkrēti lēmumi. Man šķiet, ka mēs varam daudz runāt par politiskiem un juridiskiem saturiem, bet, tīri no juridiskā viedokļa raugoties, varbūt pajautājiet konstitucionālo tiesību ekspertiem, kuriem kā parasti gan jau būs vairāki viedokļi, bet tas, kā mēs to šeit, Valsts prezidenta kancelejā, saprotam – plašāka valdība pēc būtības nozīmē jaunu valdību, tas ir tīri no Satversmes viedokļa.
No jūsu nupat teiktā tad faktiski sanāk, ka visas tās runas, pieņēmumi, arī no pašreizējās koalīcijas partneru puses, par to, ka varētu paplašināt koalīciju, ir vairāk tāda retorika vai savstarpējā spēle, lai viens otram liktu manīt – ja nu kas, mēs varam arī krist?
Tas vienmēr ir tas kodolmehānisms, kas ir gan koalīcijas partneru, gan premjera rokās, bet domāju, ka šeit mazliet varbūt neskatās tīri uz tām manis pieminētajām juridiskajām niansēm. Es pieļauju, ka te runā tādā plašākā politiskā līmenī. Protams, ja talantīgi piestrādā, vienmēr var atrast kādus veidus. Es arī esmu ar zināmu politisko pieredzi un arī esmu bijis šajā institūcijā nu jau pa divām reizēm, un, cik atceros, jā, var būtiski nemainīties politiskie uzstādījumi vai nākt klāt kāds politiskais spēks, bet normālā veidā tad tas tomēr būtu jāskatās tīri no tā, ko nosaka Satversme, Saeimas kārtības rullis – tomēr kā jauna juridiska konstrukcija – Ministru kabinets (MK). Vēlreiz – tāda ir tā izpratne, kas ir šeit, noteikti var mēģināt pārveidot MK, pārdalīt portfeļus, kādu pieaicināt, bet tad visiem ir jāparaksta esošās valdības deklarācija un esošais koalīcijas līgums. Tāpēc šobrīd runāju no daļēji juridiska, bet arī daļēji pensionēta Jūrmalas politiķa viedokļa (smejas).
Jūs uztrauc iespēja, ka latviskā koalīcija nākamgad pašvaldību vēlēšanās varētu zaudēt varu Rīgā un varētu apstāties pašreizējais kurss par, piemēram, PSRS un Krievijas impērisko pieminekļu aizvākšanu, latviskas vides paplašināšanu? Vai nav pamata satraukties par pašreizējiem socioloģiskajiem datiem?
Es pateikšu diezgan brutāli: katrs saņems pēc nopelniem. Un, no tāda viedokļa raugoties, manuprāt, pašvaldību vēlēšanu iznākums gan Rīgā, gan arī citās Latvijas valstspilsētās… var notikt tā, ka tur tiešām tā vara mainās. Ja es sāktu skatīties kategorijās «satrauc vai nesatrauc», tas nebūtu pareizi, bet iespējamība, ka vēlētāji var lemt tā, kā viņi uzskata, vērtējot pašreizējo pašvaldību deputātu darbus, vērtējot to piedāvājumu, kas būs uz vēlēšanām. Viens otrs jutīsies diezgan vīlies, un tāda iespējamība pastāv. Vai tas ir absolūti determinēts? Mēs redzējām, kādas ļoti interesantas pēdējo gadu nianses dod tā pati socioloģija – tā it kā iedod tendenci, bet bieži ir kaut kādi pārsteigumi. Saeimas vēlēšanās redzējām – bija zināmi pārsteigumi, kad viena partija, par kuru šķita, ka diezgan droši tiks pāri 5% barjerai, beigās netika. Kas notiks pašvaldību vēlēšanās, tostarp Rīgā, grūti teikt, bet savā ziņā, ja būs pārmaiņas Rīgā vai kur citur, tad tas būs divu faktoru dēļ – esošie darbi un nopelni un vēlētāju vērtējums, un kaut kāds priekšvēlēšanu piedāvājums. Domāju, mēs neviens pie šī galda sēdošais nevaram izslēgt jebkādus vēlēšanu rezultātus, tostarp tādus, kādus jūs minējāt.
Būtu naivi domāt, ka pasaules politiskās tendences neatnāks uz Latviju un pašreizējā tendence tomēr ir populisms. Mēs jau redzam, ka no Trampa uzvaras savu labumu cenšas gūt zināmi politiskie spēki…
Paskatīsimies, kas šogad vispār ir noticis vēlēšanās! Ne tikai ASV, bet arī plašāk. Visticamāk, tūlīt būs vēlēšanās Vācijā – vai tas būs janvāris vai marts, to lems Vācijas Bundestāgs, bet mēs redzam, ka lielā mērā vēlētāji ir diezgan skarbi izturējušies pret pašreiz pie varas esošajiem politiķiem un partijām. Un tas nu ir tas, par ko būtu vērts aizdomāties šeit pilnīgi noteikti.
Sākot šo interviju, jūs uzdevāt virkni jautājumu, un mēs pārrunājām visu to ekonomisko valdības virzību. Līdzīgi, es domāju, varētu diskutēt par to vai citu jautājumu, kas notiek pašvaldībās. Pirmkārt, ir lietas, kas cilvēkus satrauc, un šo lietu ignorēšana noved pie likumsakarīga rezultāta. Inflācija un ekonomika ir viens, un es domāju, ka cilvēki arī Latvijā atceras to ārprātīgo lēcienu, kas bija 2022.–2023. gadā, migrācijas jautājumi varbūt šeit ir mazliet mazāk izteikti, bet arī tomēr jau sāk uzņemt apgriezienus tā diskusija. Mums vēl papildus nāk pilnīgi noteikti visu veidu drošības jautājumi – ārējā un iekšējā, kas varbūt mūs padara mazliet atšķirīgus no ASV vai Francijas, kur arī bija parlamenta ārkārtas vēlēšanas. Un, ja uz šo nav atbildes un ja ar cilvēkiem nediskutē un nemēģina ieklausīties un kādas lietas nelabo, tad tur nevajag lamāt populistus, tur īstenībā vajag vispirms paskatīties uz sevi spogulī.
Pieminējāt drošību. Saprotu, ka ir lietas, ko var atklāt visai sabiedrībai, bet ir lietas, kas tomēr ir zem slepenības zīmes. Es runāju par notikumiem ap bēdīgi slaveno dronu. Kā īsti par šiem notikumiem tikāt informēts jūs – kā un no kā to uzzinājāt? Pēc jaunākajiem žurnālistu atklājumiem patlaban vispār ir neatbildēts jautājums, vai augstākās aizsardzības resora amatpersonas sākotnēji ir vai nav melojušas…
Man šķiet, te tiešām daļa problēmas ir tajā, ka saprotamu iemeslu dēļ precīzu ainu atklāt nevar nevis tāpēc, ka kāds tagad mēģinātu kaut ko slēpt vai kādam sniegt palīdzīgu roku, bet mums tiešām daļa tās informācijas ir stingri klasificēta un diezgan saprotamu iemeslu dēļ. Bet atbildot uz šiem vairākiem jautājumiem… Pirmais – es to uzzināju no Nacionālo bruņoto spēku komandiera sestdien dienas otrajā pusē mācību laikā Kārsavā. Otra lieta – par to, kāpēc dažreiz piesauc arī to it kā neveiksmīgo komunikāciju. Kur tā ir veidojusies? Mēģināšu tagad tā korekti atbildēt, lai ievērotu gan šo interesi neatklāt pārāk daudz, gan vienlaikus mēģināt godīgi atbildēt. Pirmais – vai bruņotie spēki monitorēja mērķi? Jā, monitorēja. Vai bruņotie spēki var noteikt, kas tas ir un kāds tam mērķim ir nodoms? Nē! Un te ir tā pirmā, diemžēl ne pārāk precīzā, komunikācija, kas ir izskanējusi. Vai apziņošanas sistēma tobrīd bija sakārtota? Nē, nebija. To mēs arī esam pateikuši, tostarp Nacionālās drošības padomes paziņojumā – pie tā vēl būs drusku jāpiestrādā. Vai tika vairāk sarunāts ne pārāk korektas lietas vai melots? Es domāju, tagad jau katram ir stingra pārliecība, ko katra amatpersona ir teikusi vai nav teikusi. Bet tas, ko esam pilnīgi skaidri sapratuši – šādas situācijas var atkārtoties, nemelošu.
Kā jūs to domājāt – var atkārtoties, ka drons ielido?
Jā, var atkārtoties, ka drons ielido. Šorīt (pirmdien – red.) bija ziņas no Moldovas, kur nokrituši divi droni, no kuriem viens ir tā sauktais māņu drons, ko palaiž, lai Ukrainas pretgaisa aizsardzības sistēmas vienkārši…
Patukšotu.
Patukšotu, tieši tā! Bet kas ir tā rūgtā mācība? Pirmkārt, mums tiešām – to mēģina darīt maksimāli ātri, bet tas nav atkarīgs tikai no mūsu NBS, Aizsardzības ministrijas vai valdības labās gribas – ir jāuzlabo radaru pārklājums. Šobrīd tas ir pastiprināts iespēju robežās. Otra lieta – nez vai mēs ar ļoti dārgām pretgaisa aizsardzības sistēmām trieksim nost nelielus mērķus, līdz ar to nepieciešamas pretgaisa aizsardzības sistēmas, kas ir piemērotas tieši šādiem mērķiem. Trešā lieta, kas ir diezgan sarežģīta un nav laba – viena lieta, protams, ir – kas, ko un kad uzzināja? Tātad vēlreiz – tas, ka monitorēja mērķi, nenozīmēja, ka bija pilnīga skaidrība, kāds šim mērķim bija nodoms un kas tam ir apkārt. Bet tas, ka bija nogulēta – pat ar visu to, kurš kuram tur zvanīja, vietējais iedzīvotājs vai kā, – nebija normālas informācijas apmaiņas ar pašvaldībām – tas nu gan ir fakts. Ja, piemēram, tagad mums būtu pilnībā jāizspēlē scenārijs, kurā ir jābrīdina cilvēki konkrētos Latvijas novados, diemžēl šūnu apraides konkurss atkal ir kaut kur iestrēdzis, jo viens bija beidzies bez rezultāta, bet tas šobrīd būtu pamata informācijas kanāls, caur kuru šāda veida informāciju sniegt sabiedrībai.
Manuprāt, nebija pareizi – un to esam runājuši gan ar aizsardzības sistēmas vadību, gan Nacionālās drošības padomi (NDP) – veidot informācijas apriti un stāstīt lietas, un pat pielikt lietas, kuras nu nekādā veidā tu nevari noteikt. Es pat saprotu, kas ar to bija domāts (runa ir par pirmajā preses konferencē amatpersonu sniegto raksturojumu dronam, kas neesot bijis ar ļauniem nodomiem – red.). Ar to bija domāts, ka tajā brīdī bija pamats uzskatīt, ka šis drons nav speciāli izšauts pret Latviju – tas skan pavisam savādāk. Un tā diemžēl radās šis iespaids, kurš mums visiem kopā tagad jālabo. Un vēlreiz jāsaprot – šī bija mācību stunda. Sodīt mēs protam ātri, izmeklēt – vēl ātrāk, kontrolēt – vispār mēs esam kontrolētāju nācija, taču patlaban svarīgi ir izlabot, maksimāli izdarīt visu, lai šādi gadījumi neatkārtotos. Un, ja pēc tam līdzīgā gadījumā kaut kas nenostrādās, tad ir jautājums par ļoti daudzu cilvēku atbildību, kas gan sabiedrībai, gan NDP ir ziņojuši par to, ko viņi dara, ko uzlabo.
Oktobra sākumā NDP apspriedāt Krievijā nogalinātā opozicionāra Alekseja Navaļnija komandas radīto filmu, kurā izskanēja mūsu tiesībsargājošajai sistēmai neglaimojošas ziņas. Kā zināms, Lietuvas un Polijas specdienesti par šiem faktiem veic nopietnas izmeklēšanas. Vai jūs varat apliecināt, ka Latvijā pret to izturas tikpat nopietni? NDP pie šī jautājuma atgriezīsies?
Ģenerālprokurors mūs tajā sēdē informēja par to, ka notiek pārbaude. Tajā brīdī pārbaude vēl nebija tajā stadijā, lai varētu informēt par kaut kādiem konkrētiem rezultātiem, bet mēs vienojāmies – brīdī, kad būs informācija, viņš informēs NDP. Es pat teiktu, šī pārbaude patlaban notiek vairāk prokuratūras līmenī. Kam un kādi konkrēti uzdevumi mūsu valsts tiesībaizsardzības sistēmās ir doti, kurš un ko pārbauda, nevarēšu atbildēt, jo tas ir prokuratūras darbs.
Rīgas konferencē bija plānots piedalīties arī Krievijas uzņēmējam un opozicionāram Mihailam Hodorkovskim, kurš tiek saistīts ar visiem šiem notikumiem. Ņemot vērā visus šos apstākļus un NDP spriesto, ja Hodorkovskis mistiskā kārtā nebūtu atsaucis savu dalību, jūs būtu piedalījies Rīgas konferencē? Un vai varat apstiprināt vai noliegt, ka Rīgas pilij bija loma, lai palīdzētu Hodorkovski svītrot no dalībnieku saraksta?
Un kādu jūs atbildi gribat (smaida)?
Kāda ir…
Ziniet, es gribētu teikt tā: Rīgas konferenci organizēja Latvijas Transatlantiskā organizācija, un, manuprāt, tie vai citi lēmumi par to, kuru ielūgt vai neielūgt, ir šīs nevalstiskās organizācijas lēmumi.
Mūsu intervijas ritējumā par dažādām tēmām savā ziņā caurvijas uzticēšanās faktors. Proti, sabiedrības uzticēšanās bruņotajiem spēkiem, valdības darbam utt. Valdība pozicionējusi, ka jāsamazina izdevumi, taču ir joprojām sajūta, ka vēl var daudz darīt. Daudzām lietām tomēr aizvien naudas nav – medicīnai, izglītībai… Atcerēsimies jaunieti ar onkoloģisko saslimšanu, kam cilvēki ziedoja naudu medikamentiem! Un tam visam pretī skandalozais postaments ar bruņumašīnu, airBaltic, Rail Baltica… Vai šo tendenci, šo sistēmu ir iespējams mainīt? Bet varbūt tur ir par daudz emociju?
Tajā brīdī, kad iznāk ārā tāda informācija kā par šo objektu – protams, pēc tam gan parādījās informācija, ka daļa līdzekļu ieguldīti arī apkārtējās teritorijas labiekārtošanai un šī ideja dzimusi tālajā 2017.–2018. gadā – tā nelaime ir tajā, ka šodien sabiedrību maz uztrauc, kas notika 2017. gadā, kad bija tie labie nodomi, jo sanāk precīzi tā, ka pašreizējā situācija ir tagad un šodien. Jūsu pieminētais stāsts par ziedojumiem vai arī par maznodrošinātu un trūcīgo apgādi ar pārtikas pakām, par ko tagad tiek diskutēts – diemžēl katrs šāds piemērs – tas var patikt vai nepatikt, tas ir vai nav izskaidrojams kaut kādā juridiskā veidā – diezgan nopietni grauj savstarpējo uzticēšanos starp sabiedrību un varu. Vai mēs varētu teikt, ka pilnīgi visi tēriņi ir saprotami un caurspīdīgi? Protams, ka ne. Mēs varam padiskutēt par daudzām lietām, un man varbūt objektīvi šķitīs – kad es savulaik biju ārlietu ministrs, viss, ko Ārlietu ministrija darīja, ir svarīgi, bet citi pateiks: nē, nevajag! Tas ir arī lielā mērā jautājums par to, cik tu centies runāt un pārliecināt. Diemžēl pēdējā laikā mums tā tendence ir slikta, tāpēc es piedāvāju domāt arī par tādām lietām kā, piemēram, ja ir kaut kur nelietderīgi iztērēti līdzekļi, tad par šādu vai citu, kaut vai simbolisku, summu tai iestādei samazina finansējumu, un tam, starp citu, pat nevajag likuma grozījumus. Ja tas tiešām kādu interesētu, samazināt finansējumu var Saeima un valdība, vienkārši skaļi to pasakot. Tāpēc es īpaši neiespringstu uz kaut kāda kārtējā likumprojekta rakstīšanu, labi saprotot, ka tam īsti nav jēgas. Vienkārši tas piedāvājums bija sekojošs – ja ir kaut kas tāds noticis, tad ir pietiekami daudz budžeta finansējuma programmu, kas neskars pakalpojumus cilvēkiem, tās pašas algas ierēdniecībai, tie paši citi iestāžu finansējuma līdzekļi, kurus var attiecīgai iestādei samazināt, kaut vai ar politisku valdības vai Saeimas lēmumu. Nevajag tur nekādus speciālus likumus – un ar to var parādīt, ka tās lietas tiek uztvertas nopietni. Jā, tas sarežģīs situāciju, bet tas iedos varbūt lielāku triecienu tai sistēmai racionāli domāt nekā kārtējā dienesta izmeklēšana, kas aizņems kādu mēnesi, pusotru, pēc kā tad labākajā gadījumā kāds zemāka līmeņa ierēdnis dabū pa kaklu un visi konstatē, ka nu tagad viss ir uzlabots un vēl klāt ir piecas instrukcijas sarakstītas. Par šo esmu ieminējies. Tiešām nedomāju, ka šobrīd ir svarīgi rakstīt kaut kādus likumus, jo ļoti labi zinu, kā tas notiek – kādu brīdi tie likumi būs Saeimā, tad tie apaugs ar kaut kādām smalkām idejām, kas tos padarīs par faktiski neizpildāmiem. Bet samazināt vai palielināt kādam budžetu pēc būtības ir politisks lēmums. Un, ja to tādā veidā var izdarīt un iedot tādu signālu sistēmai, tas uzreiz neatrisinās visu, bet vismaz parādīs, ka kaut kādas lietas tiek uztvertas nopietni.
Kā jums šķiet, sauksim lietas īstajos vārdos, vai konkrētā Saeimas koalīcija, konkrētā, piemēram, pašreiz Evikas Siliņas vadītā valdība, tagad tā paši sevi nopērs? Vēl jo īpaši zinot tieši šīs koalīcijas interesantās partnerattiecības, kur viena konkrēta partija, piemēram, vispār pasaka: mūsu ministri ir ģeniāli, un, ja jūs viņus aiztiksiet, tad valdība kritīs.
Uz to jautājuma pēdējo daļu – būsim nu gan reālisti, tas nu ir lielā mērā jautājums, ko risina visa valdība solidāri. Tas nav tā, ka vieni kaut ko teiks, bet otri neteiks. Saprotiet, mums ir bijusi vēl viena koalīcija šajā Saeimā, un mēs labi atceramies, kā tur gāja.
Raibi.
Tiešām raibi. Saeimā ir ievēlēts politisko partiju kopums, kāds 2022. gada oktobrī vēlētājiem šķita pats atbilstošākais, ar pietiekami interesantu gan personāliju, gan programmu līmeni, un es neskatītos šobrīd tādā «šī koalīcija, tā koalīcija» līmenī. Es teiktu, ja tiešām būtu vēlme dot signālu sabiedrībai, tad te būtu kas cits. Te sāktu strādāt nevis tie politiskie apsvērumi, bet gan birokrātiskie. Es pats esmu bijis ministrijas valsts sekretārs, arī ministrs, līdz ar to ļoti labi zinu abas frontes līnijas puses. Tad jūs saņemsiet uzreiz stāstu – vai manu dieniņ, tas bija sen, tā nav taisnība, tagad mums viss ir kārtībā… līdz nākamajam tracim. Un tas īstenībā būtu politiskās gribas un enerģijas jautājums to darīt, bet pretī būtu vairāk stāsts no tās birokrātijas, piemēram, ja mums samazinās par 180 tūkstošiem eiro budžetu uz prēmiju vai kā cita rēķina, tad, protams, mēs nespēsim izpildīt kaut kādus darbus. Es pats esmu šajā sistēmā bijis iekšā, tāpēc netaisos tagad uzmesties par kaut kādu moralizētāju vai soģi. Bet tas ir jautājums, ko es vairs nesaprotu līdz galam – kurā brīdī – un tur ir savstarpēja atbildība – ir pazudis mērķis par labu procesam? Mēs esam absolūti uz procesiem orientēti – gan politikā, gan birokrātijā. Mūs neuztrauc, ko sasniegsim, mūs uztrauc, vai viss būs pareizi. Man bija saruna ar Kalifornijas finanšu ministri, kura bija Latvijā vizītē un kura, manuprāt, ļoti precīzi raksturoja to, kas mums te notiek: "Jūs, latvieši, visu gribat izdarīt pareizi, bet jums nekad nesanāk ātri. Mēs, amerikāņi, vienmēr gribam visu izdarīt ātri, un mums ne vienmēr sanāk pareizi." Tā nianse ir – ne vienmēr sanāk pareizi. Bet mums ļoti reti sanāk izdarīt kaut ko ātri, un tad tas "pareizi" bieži vien…
Ir nokavēts…
Precīzi! Un, no tāda viedokļa raugoties, man ir jautājums – ja tā pavisam godīgi tagad paskatītos uz visām Saeimā pārstāvētām politiskajām partijām, lai kāda no tām un kādā konstrukcijā veidotu valdību, pie tā ministra, vienalga, no kuras partijas, vienā brīdī atnāks tas ierēdnis un ļoti ātri izstāstīs, kāpēc kaut ko var vai nevar darīt… Un es zinu ļoti maz tādus tiešām politiski atbildīgus cilvēkus, kuri ir spējuši iedot birokrātijai mērķi un pārliecināt, ka ir jādara tā, nevis ministram atnākt atpakaļ uz valdību un izstāstīt, kāpēc neko nevar izdarīt. Tas, vai valdība saņemsies, definēs mērķus, ceļus, kā šos mērķus īstenot, protams, risinot problēmas, lielā mērā ir atkarīgs no tiem politiskajiem spēkiem, kas ir valdībā. Vēlēšanas ir pēc diviem gadiem, laiks vēl ir. Vai tur strādās kaut kādas savstarpējas ultimātu uzstādīšanas vai ne – tas viņiem pašiem jālemj. Es savu prezidenta zvērestu uztveru ļoti stingri. Pret visiem izturos vienādi un esmu absolūti politiski neitrāls, bet arī diezgan nopietni brīdinu, ka sabiedrība nav pārāk laimīga ar to tempu, kā valsts attīstās. To es redzu savos braucienos pa Latvijas novadiem.
Es cenšos maksimāli atbalstīt Saeimu un valdību tur, kur tas ir iespējams, arī ar kaut kādiem likumdošanas priekšlikumiem, kādus es varbūt nebūtu darījis pie citiem apstākļiem – būs vēl – arī konkrētu nelielu problēmu risināšanai, jo jau sen esmu sapratis – vēl vienu milzīgu birokrātijas apkarošanas vai valsts attīstības plānu rakstīt nav jēgas, bet izlemt kādas nelielas lietas, kas palīdzēs cilvēkiem ikdienā – tam ir daudz lielāks efekts.
Protams, nevaram nepajautāt jūsu viedokli par mediju politiku. Mēs paši šajā jomā esam tieši iesaistīti. Neieslīgstot un nepazūdot detaļās – no jūsu kā Valsts prezidenta skatpunkta Latvijā pareizi tiek vadīta šī joma? Protams, jautājums ir par mediju atbalsta finansējuma administrēšanu, dažādu politisko strāvojumu iespējām ietekmēt visus šos procesus… Latviski rakstīts burts tomēr ir nacionālās drošības, demokrātijas jautājums. Mums visi šie procesi, tostarp attiecībā uz komercmedijiem, tiek organizēti pareizi?
Man ir bijušas diezgan regulāras tikšanās ar reģionālo mediju vadītājiem – es sākšu ar šo pusi. Man bija ļoti skumji dzirdēt, ka, piemēram, CFLA konkursā par mediju digitalizācijas atbalstu kaut kas izkrita, jo, saprotu, atkal kaut kas nav pareizi uzrakstīts. Bet, domāju, jau tas sākums bija nepareizs. Esmu runājis ar trim kultūras ministriem – ir forši iet uz digitalizāciju, jo tā ir nākotne, taču mums joprojām ir liela sabiedrības daļa, īpaši reģionos, kas lasa drukāto avīzi, un, ja tas konkurss ir beidzies, tad ir jāatrod risinājums…
Tur atrada, paldies Dievam!
Mēs paldies Dievam teiksim tad, kad būs pirmie eiro ieripojuši attiecīgos kontos. Bet tas ir viens piemērs.
Otra lieta – sabiedriskie mediji. Es diezgan skarbi izteicos par to atalgojuma politiku. Varbūt pat pagājušajā gadā tas kaut kā izietu cauri mierīgāk, bet ne tajā brīdī, kad tu sāc runāt par to, ka visiem ir jāsāk bremzēt, ka komercmediji ir faktiski cīņā par izdzīvošanu un reklāmām, un pēkšņi ir tās lielās algas apvienotā sabiedriskā medija valdei… Mana likumdošanas iniciatīva patiesībā iet pretrunā visiem maniem deklarētajiem principiem, jo vienmēr esmu teicis, ka negribu pārregulēt. Bet tajā brīdī, kad saproti, ka veselais saprāts neieslēdzas un padome (SEPLP – red.) pasaka: nē, mēs iesim uz priekšu, cita veida, kā pasveicināt un pateikt, ka nu tad visiem būs vienādi principi, nav.
Trešā lieta – es godīgi saku, ka ļoti maz pārzinu komercmediju vidi un nevaru atbildēt uz kādiem specifiskiem jautājumiem, bet es drusku bažīgi skatos uz to, ka reģionālā prese, sevišķi Austrumu pierobežā, mirst. Ir jāpalīdz to pārveidot.
Bet ir vēl viena problēma – ar to mediju politiku mums ir tā, ka diemžēl tā pietiekami skaidri, lai gan ir Mediju politikas pamatnostādnes, nav formulēta tajā ziņā, ka mēs atkal skatāmies uz lielajiem saukļiem, uz digitalizāciju, bet nav skaidri definēts, kādas ir nozares galvenās problēmas. Un to es gribētu dzirdēt tieši no pašiem medijiem – gana precīzi un saprotami izskaidrotas.