Vilka kungs šonedēļ ļoti kritiski izteicās par jūsu priekšlikumiem nākamā gada budžetā par papildu finansējumu demogrāfisko jautājumu risināšanā. Cik principiāli jums ir šie jūsu priekšlikumi?
Es teiktu, ka tie ir izšķiroši. Nu, protams, Vilka kungam nekas cits neatliek, kā mūs kritizēt, kaut kā sabiedriskā retorika ir jābūvē, arī uz mums kāds spiediens ir jāizdara. Spiest mūs atpakaļ. Taču, varbūt tas izklausīsies tā augstos toņos un patētiski, ja mēs esam saviem vēlētājiem teikuši, ka demogrāfija ir mums prioritāte, tad tas mums ir kaut kas vairāk nekā ķeksītis. Un šī prioritāte izriet no ļoti akūtas nepieciešamības. Mēs pietiekami skaidri informējām partnerus, ka pašreizējais piedāvājums demogrāfijas jautājumos mūs neapmierina. Pirmajā posmā mēs atbalstīsim šo budžetu, bet otrajā lasījumā būs mūsu atšķirīgs redzējums.
Bet cik tālu esat gatavi iet? Varbūt tikai nodemonstrēsiet vēlētājiem - mēs gribējām, bet nu beigās nesanāca.
Mēs neizskatām pat tādu iespēju, ka šie principi - atbalsts pirmsskolu mācību iestādēm, vecāku pabalsti līdz pusotra gada vecumam, minimālās māmiņu algas celšana, kā arī neapliekamais minimums par apgādāmajiem -, šie būtiskākie bloki, varētu tikt nerisināti budžetā. Tas ir mums izšķirošs jautājums.
Jūs esat nācis arī ar jaunām iniciatīvām sakarā ar valsts atbalstu preses izplatīšanai. Kāda ir to būtība?
Tas arī sasaucas ar vienu no mūsu partijas ideoloģiskajām nostādnēm - ja valsts ir skaitliski, teritoriāli neliela, mums ir ierobežoti resursi, tad ļoti būtiski ir domāt, kā mēs šos resursus izmantojam, lai tos izmantotu pēc iespējas efektīvāk, lietderīgāk. Un, ienākot politikā, esam pamanījuši, ka daudzās sfērās resursi, finanses tiek piešķirti un tērēti inerces pēc, neuzdodot jautājumu, ko valsts no tā iegūst.
Un, ja es pašķirstu - tas radikālākais piemērs - laikrakstu Čas vai Vestji Segodnja, tad redzu tur Osipova un Lindermana popularizēšanu, kūdīšanu uz divvalodības referendumu, par pilsonības nulles variantu. Tad loģiski rodas jautājumi, kāpēc Latvijas pilsoņiem ir jāmaksā, jāpiemaksā par to, ka faktiski tiek demontēta valsts identitāte.
Tad jūsu ideja ir, ka valstij vajadzētu atbalstīt tikai valsts valodā iznākošas preses izplatīšanu?
Jā, mūsu skatījumā tā tam būtu jābūt. Un mēs arī esam lūguši saviem juristiem izpētīt pašreizējo stāvokli un gatavot mūsu priekšlikumus, lai situāciju mainītu.
Vai nesekos pārmetumi par krievvalodīgās preses diskrimināciju?
Nu ziniet, ja man šodien jautātu, kas Latvijā ir vairāk diskriminēts, tad man liekas, ka cilvēki, kas runā latviešu valodā, bieži vien ir vairāk diskriminēti. Tajā pašā darba tirgū, it īpaši attiecībā uz mediju vidi, ja neskatāmies tikai uz presi, bet uz informatīvo telpu kopumā, tad šķiet, ka diskriminējošos apstākļos bieži vien strādā tieši latviešu mediji, kam jācīnās ar daudz apjomīgākiem ārvalstu resursiem.
Runa jau nav par kādas iedzīvotāju grupas diskrimināciju, runa ir par to - vai mēs atbalstām informācijas izplatīšanu valsts valodā vai svešās valodās.
Bet tomēr, vai tikai valoda ir kritērijs vai arī vērtības, ko šis preses izdevums aizstāv?
Protams, arī vērtības. Bet valsts valoda jau pati par sevi ir vērtība. Un, ja mums ir viena valsts valoda, tad mums īpaši būtu jāatbalsta informācija tieši valsts valodā, cilvēki būtu jāpieradina, ka tā ir komunikācijas un informācijas valoda Latvijas valstī. Un, otrkārt, jā, es zināmā mērā saprotu to, ar ko spekulē Boriss Cilevičs, apgalvojot, ka nav izmērāmi tādi jēdzieni kā «lojalitāte» un «patriotisms», ka tas viss esot ļoti abstrakti. Bet, ja mēs pat necenšamies to darīt, necenšamies novilkt to līniju, kurā pretvalstiska darbība ir apturama vai vismaz neatbalstāma ar valsts resursiem, nu tāda pieeja mūsu apvienībai nav pieņemama.
Kā jūs kā nacionālisti vērtējat Roberta Ķīļa ieceri krasi palielināt Latvijas augstskolās mācības svešvalodā?
Ja runājam par valodu, par valodas apdraudējumu, es tomēr uzskatu, ka augstskola - tas jau ir posms, kad cilvēkam vairāk vai mazāk ir nostabilizējušies uzskati, nostabilizējušās viņa valodas zināšanas. Tāpēc būtiskākais, kas notiek pirmajos dzīves posmos, - bērnudārzi, sākumskolas. Un šeit mums ir skaidrs uzstādījums - ir jādefinē mērķis, kas ir pāreja uz vienotu izglītības sistēmu valsts valodā. Vai tas notiek desmit piecpadsmit gados, bet mērķim tādam ir jābūt.
Jūs kādreiz tā ļoti emocionāli protestējāt pret Abrenes atdošanu, vai šī lapa šobrīd jums ir aizšķirta?
Es uzskatu, ka cīņa par Abreni notiek katru dienu, ka tas ir simbols, un es personīgi nekad Abreni neesmu atdevis. Es domāju, ka daudzi Latvijas pilsoņi Abreni nav atdevuši. Jo fiziski jau Abrene nebija mūsu rokās. Jautājums ir par sirdsapziņu, par mūsu attieksmi. Tas, kas notika 2007. gadā, kad šie «atdošanas» procesi risinājās, es to uzskatu par savā ziņā atteikšanos no savām vērtībām. Mēs toreiz izdarījām visu, ko varējām, mūsu sirdsapziņa ir tīra. Un mēs redzam, ka ir daudzas citas simboliskas Abrenes, kas jānotur šodien.
Visu interviju ar R.Dzintaru lasiet pirmdienas laikrakstā Diena.