Obligātajam iepirkumam enerģētikā ir daudz lielāka un būtiskāka loma, kā tā šobrīd tiek atainota un arī izmantota publiskajā telpā, kurā ir aizmirsts par to, kāpēc pastāv OIK. Bez OIK Latvijas energobilance būtu dramatiska – piem., 2012.gadā 68% (!) valstī patērētās elektroenerģijas tiktu importēta, faktiski tā būtu pilnīga atkarība apstākļos, kad elektroenerģijas cenu ietekmēt mums nebūtu nekādas iespējas. Tātad OIK maksājums un jaudīgas savas ražotnes nodrošina mūsu energo neatkarību. Līdz ar to rodas 3 jautājumi - vai pārmetumi TECiem ir tik pamatoti, kā tas varētu šķist pirmajā brīdī? Un vai tiešām TECi saņem lielāko atbalstu? Un kāds labums katram mums no TEC un OIK?
Īpaši neaizstāvot vienu vai otru ražošanas veidu, kas saņem obligātā iepirkuma subsīdijas, jānorāda uz būtisku atšķirību starp "zaļajām" ražotnēm un pēdējā laikā tik bieži piesauktajiem TECiem. Šī atšķirība ir raksturojama īsi – drošība un saražotās elektroenerģijas apmērs. Un vēl jautājums, kur un kā labā paliek šis atbalsts, bet sīkāk par to zemāk. Jā, TECi saņem lielu atbalsta daļu – taču tā, tieši tāpat kā "zaļajiem" ražotājiem, ir proporcionāla saražotajam elektroenerģijas apjomam. Tā ir proporcionāla mūsu valsts energoapgādes drošībai un stabilitātei. Tā nodrošina, ka pat aukstākajā ziemas dienā mēs – iedzīvotāji, ražotāji, zemnieki, politiķi - neesam atkarīgi tikai un vienīgi no importa. Kad mūsu elektrības kopējās vajadzības jeb energosistēmas patēriņš Latvijā ziemā sasniedz 1300 – 1400 megavatu (MW) slodzi, vienīgie pieejamie jaudas ģeneratori ir Rīgas TEC, kuru uzstādītā jauda sasniedz 1000 MW, jo Daugavas HES mazās pieteces dēļ ir iespējams izmantot vien 100 – 200 MW.
Mazskaitlīgajās, bet jaudīgajās Rīgas termoelekstrostacijās vidēji tiek saražota aptuveni ceturtā daļa no visas Latvijā kopā patērētās elektroenerģijas (ap 2 teravatstundām), taču mazajās "zaļajās" ražotnēs netiek saražots vairāk par pusteravatstundu, bet to saņemtais atbalsts pret saražotās elektroenerģijas apjomu ir proporcionāli lielāks. Attīstoties atjaunīgo resursu izmantošanai, kas ir atbalstāmas alternatīvās ražotnes, "zaļo" ražotāju atbalsta apjoms 2012.gadā ir strauji pieaudzis, savukārt Latvenergo termoelektrostaciju ietekme obligātajā iepirkumā ir samazinājusies par 7%, šobrīd esot 42% no obligātā iepirkuma kompensējamās izmaksām. Tātad - nebūt ne Latvenergo TECi saņem lielāko atbalstu, kā to patīk uzsvērt atjaunīgo resursu izmantotāju pārstāvjiem.
Jāsecina, ka atbalsta situācija būtībā tiešām ir ačgārna – proporcionāli lielāko atbalstu saņem nelielas, maz efektīvas un no valstiskās apgādes viedokļa grūti vadāmas stacijas, kuru īpašnieki, kuri saņem vēl vairāku veidu atbalstus bez jau esošā OIK maksājuma, nereti nav meklējami Latvijā, bet, piem., Luksemburgā vai Kiprā. Patiesībā atrast viņus tur nemaz nevar. Un iegūtos līdzekļus arī nē – tie ir aizplūduši no Latvijas ekonomikas un būtībā nebalsta to. Savukārt proporcionāli mazākais atbalsts par ievērojami lielāku saražotās elektroenerģijas apjomu, kas nodrošina to, ka aukstajos mēnešos Latvijas iedzīvotājiem ir stabila elektroapgāde un valsts nav atkarīga no importa ar nestabilām cenām, ko saņem lielās koģenerācijas stacijas, paliek valstī, atbalsta tās ekonomiku un, nonākot budžetā, ieplūst skolotāju, mediķu, policistu algās un pensionāru makos. Vai esam gatavi palielināt importu, un tā vietā, lai saņemtu pašu ražotnēs nopelnītus līdzekļus, kas atgriežas sabiedrības makos, izņemt no tiem vēl vairāk naudas?
OIK diskusija rada daudzus jautājumus, taču, runājot līdzības – vai, bēgot no iztēlota vilka, mēs neuzskriesim lācim, kurš gan vēl guļ, bet, kad modīsies, tad modīsies arī viņa apetīte?