„Mēs sākām ar 25% no mums pienākošā, cīnījāmies līdz 2013. gadam, tagad atkal cīnamies, lai nebūtu pēdējie. Lauksaimniecības jomā mēs cīnāmies par līdzvērtīgu partnerību,” ar rūgtumu atzina Godmanis.
Viņam pretī sēdās par lauksaimniecību tieši atbildīgā Eiropas Parlamenta deputāte Sandra Kalniete. Lai arī Latvijas zemnieki no daudzgadu budžeta samita Briselē atgriezās vīlušies, Kalniete teic: „Mēs tiešām esam panākuši vairāk nekā, es atzīšos, ar savu starptautisko pieredzi klusībā, nevienam nesakot, es cerēju.”
Latvijas prasību – 80% no Eiropas vidējā tiešmaksājumu līmeņa – sasniegt nav izdevies, taču Kalniete uzskata, ka „sarunās katrs iet ar savām maksimālajām prasībām, un visi arī labi apzinās, ka reti izdodas šīs prasības izpildīt”.
Kalniete diskusijā skaidroja, kāpēc tiešmaksājumu izlīdzinājumu nav izdevies panākt: „Ļoti viegli ir prasīt taisnīgumu, bet, ja taisnīgums ir jāīsteno uz citu rēķina, to neviena valdība nevar atgriezties mājās un teikt – saņēmāt 600, tagad saņemsiet 300.”
Kas attiecas uz otru sāpīgo ES regulēto nozari – zivsaimniecību – Godmanis aizstāvēja Briseles politiku: „Jūras zivis ir jākvotē. Padomju laikā tāda jēdziena nebija. Tralēja un zvejoja, līdz nekā vairs nebija, bet šīs kvotas ir cilvēcīgas. Varbūt nav augošas, bet katram savas ir izcīnītas.”
Arī Kalniete bija vienisprātis, ka zvejas kvotas ir nepieciešamas: „ Ja tā nedarītu, tad vēl pēc pāris gadiem nebūtu ne lašu, ne mencu, ko zvejot.”
Uz jautājumu, vai Latvijas zvejniekciemos kūpinātas butes vēl varēs nopirkt, Kalniete atbildēja: „Nekur tā vairs nevar.”
TV3 Ziņu dienesta projekts „ES un mēs” četru mēnešu garumā pievērsās četriem problēmu lokiem – Eiropas virzībai uz federatīvu iekārtu, Latvijas ceļam uz eirozonu, Eiropas nāciju kokteilim un Briseles normu diktātam.
Sīmanis
Tā ir Latvijā
vot