Šie likuma grozījumi paredzēja, ka ar 2015. gadu idejas iniciatoriem referenduma ierosināšanai par saviem līdzekļiem būs jāsavāc aptuveni 150 000 parakstu, jeb 10% no balsstiesīgo pilsoņu skaita, tādejādi padarot tautas nobalsošanas ierosināšanu teju vai neiespējamu.
Gribētu minēt dažus argumentus, kāpēc mums visiem ir tik svarīgi, lai tiktu laboti Saeimā jau pieņemtā likuma nosacījumi. Citās valstīs šis referendumu rosināšanas slieksnis ir krietni zemāks. Piemēram, Slovēnijā, lai tiktu sarīkota tautas nobalsošana, idejas iniciatoriem par saviem līdzekļiem ir jāsavāc 2,4% balsstiesīgo parakstu, Spānijā 1,5 %, bet Šveicē 2%. Īpaši gribu uzsvērt Šveices piemēru. Nevienam nav šaubu, ka Šveice ir viena no tām valstīm pasaulē, kura var lepoties ar labu pārvaldību, un liela nozīme tajā ir arī tās iedzīvotāju iespējām brīvi paust savu viedokli referendumos. Tā ir valsts ar senām demokrātijas tradīcijām, un gadsimtu gaitā Šveice ir radusi optimālu risinājumu savas tautas un oficiālās varas sadarbībai valsts attīstības vārdā. Savukārt Latvijas Saeimas pieņemtajā likumā, neskatoties ne uz kādiem mūsu iebildumiem un argumentiem, bija paredzēts šo slieksni pacelt līdz 10%! Pieņemot šādus, iedzīvotājiem praktiski neizpildāmus noteikumus, mūsu valsts būtu noslīdējusi vienā no pēdējām vietām Eiropā cilvēku spējā ietekmēt politiskos procesus.
No valdošās elites puses ir izskanējuši argumenti, ka nevajag jau uztraukties, jo likums stāsies spēkā tikai 2015. gadā, tad visiem taču būšot elektroniskais paraksts, kas taču atvieglošot parakstu vākšanu. Arī bāriņtiesas un citas pašvaldību iestādes par baltu velti nodrošināšot pilsoņiem iespēju parakstīties par tautas nobalsošanas ierosināšanu. Padomāsim, vai tas ir reāli? Un ko par to domā pašvaldības? Tas taču nav pat apspriests! Un šodien pieņemt lēmumus, kas balstās uz iespējām un maldīgām vīzijām par to, kas būs 2015. gadā, labākajā gadījumā naivi, bet sliktākajā – apzināta cilvēku maldināšana. Dzīve ir pavisam citāda. Tas, ka 2015. gadā visiem valsts iedzīvotājiem būs elektroniskais paraksts, ka visi vecākā gadagājuma cilvēki gan pilsētās, gan laukos būs interneta lietotāji, ir mīts! Pie tam lielākajā daļā Eiropas valstu šobrīd nav paredzēts ieviest elektronisku balsošanu, jo ar tās palīdzību ir grūti nodrošināt ticamību un datu neviltošanu. Arī plaši apspriestais Igaunijas interneta balsošanas piemērs nav nemaz tik veiksmīgs, jo jau pirmajās vēlēšanās ir atklāti būtiski elektroniskās balsošanas pārkāpumi. Tāpēc nedrīkst uz neesošas lietas pamata, kāds šobrīd ir elektroniskais paraksts, noteikt nozīmīgus ierobežojumus tautai lemt savu likteni un brīvi paust savu gribu.
Tautai ir tiesības līdzdarboties savas valsts likteņa lemšanā, un tāpēc esmu gandarīta par prezidenta lēmumu atgriezt Saeimai pārstrādāšanai šo likumu. Prezidents ir objektīvi izvērtējis visus argumentus un ar stingru pārliecību ir iestājies par tautas tiesībām realizēt Satversmē noteikto – vara pieder tautai! Prezidents ir iestājies par pilsoņu tiesībām brīvi realizēt savu gribu, ja tas būs nepieciešams, arī ar referendumu starpniecību. Un ļoti gribas cerēt, ka Saeimas vairākums ieklausīsies valsts pirmās personas argumentos un likumā veiks nepieciešamos labojumus, lai arī turpmāk neliegtu tautai brīvi paust savu viedokli par mums visiem svarīgiem jautājumiem.