"Apdraudējums sabiedriskās televīzijas spējām pildīt savu misiju noteikti ir neskaidrais finansējuma modelis, kur LTV ir nepārtraukti jālūdzas un jāmēģina atsevišķiem projektiem pierādīt, kāds finansējums būtu vajadzīgs," Kots teica. Sarunā Kots, kurš vada LTV kopš 2004.gada, vairākas reizes izteica skarbu kritiku pret likumdevējiem, kuri atbild par LTV budžeta veidošanu un sabiedriskā pasūtījuma definēšanu.
"Politiķu attieksme pret sabiedriskajiem medijiem visus šos 20 gadus ir bijusi vienkārši nežēlīga un iznīcinoša. Ja politiķi vēlas veselīgu, kvalitatīvu sabiedrību, politiķiem vajadzētu ļoti precīzi izanalizēt, kādā veidā un kur ir kaut kas jāiestāda, lai sāktu augt ''koks''. Elektroniskais medijs ir tas, kas uzrunā visu sabiedrību. Jo vairāk iegulda šajā medijā, jo vairāk atdeves būs no sabiedrības. Ja šis medijs tiek turēts badā, ja nevar noalgot labākos žurnālistus, ja medijs kā darba devējs nevar sniegt kvalitatīvus darba apstākļus, tad arī pats darbinieks nevarēs apmierināt auditoriju," Kots teica.
LTV direktors uzskata, ka, lai veidotu kvalitatīvu sabiedrisko televīziju, LTV budžets, kas ietver finansējumu no valsts budžeta un reklāmas ieņēmumiem, būtu jāpalielina no pašreizējiem aptuveni desmit miljoniem latu līdz 17- 20 miljoniem latu gadā. To, pēc Kota domām, varētu darīt pēc dažādiem modeļiem, arī pakāpeniski ieviešot abonentmaksu, kas varētu sākumā būt tikpat liela, kā iecerētā maksa par komerctelevīziju retranslāciju maksas tīklos, mainot obligātās raidīšanas jeb "must carry" principu. Tā varētu būt starp desmit un 15 santīmu mēnesī par katru LTV kanālu.
"Esam aprēķinājuši, ar kādu kopējo budžetu varētu sniegt vismaz minimāli kvalitatīvu apjomu sabiedrībai Latvijā un arī to sniegt pasaulei. Aprēķins ir 17 līdz 20 miljoni latu. Patlaban ir desmit miljoni. Tālāk ir finansēšanas modeļi - vai tas ir ar nodokļiem? Tādā gadījumā ir jāiestrādā ļoti precīzs finansēšanas modelis, lai nevar vienu gadu dot, nākamajā gadā nedot. Var arī būt abonentu maksa, taču piekrītu, ka nav īstais brīdis sabiedrībai likt maksāt par sabiedrisko mediju. Tai pašā laikā politiķi ļoti cenšas atbalstīt komercmedijus, atcelt šo ''must carry'' (bezmaksas obligātā retranslācija)," Kots sacīja.
Kā izteicās Kots, politiķi, kas veido Latvijas nacionālo un sabiedrisko mediju politiku, reaģējot tikai uz kādu krīzi vai saceltu troksni un skandālu, tostarp komerctelevīziju gaušanos par savām problēmām un filmu festivāla Arsenāls paziņojumu, ka to grasās slēgt.
"Līdzko Arsenāls paziņoja, ka to slēgs ciet, ar viņiem sāka runāt. Komercmediji tagad arī saka - nav naudas, kaut ko slēgs, kaut ko mainīs. Ar viņiem visi runā! Bet, ja LTV brīdina par kādām problēmām, tās tiek noliktas malā. Tikai, kad plūdi jau skalojas pa durvīm iekšā, cilvēki sāk domāt - kur ir smilšu maisi?" deklarēja LTV vadītājs.
"Piemērs no senākiem laikiem: Ainārs Šlesers tobrīd bija ministrs un piedalījās tiešraidē. LTV telpās izcēlās ugunsgrēks, un studijā viss aptumsa, beidzās tiešraide. Šlesers savu uzstāšanos nepabeidza. Neilgi pēc tam LTV piešķīra 140 000 latu ugunsdrošības uzlabošanai. Laikam Latvijā tas ir pieņemts un pierasts, ka reaģē tikai uz sekām. Arī reakcija uz nacionālās informatīvās telpas problēmu ir tāda, it kā visi vienas dienas laikā pamostas un pamana, ka, lūk, te ir daudz krievvalodīgo mediju. It kā tas būtu vienā naktī noticis!" Kots teica.
Latvijas Televīzija (LTV) sāka raidīt 1954.gada 6.novembrī, kad Rīgā bija aptuveni 20 personas, kurām piederēja to laiku padomju televizori. 1968.gadā LTV sāk retranslēt Padomju Savienības centrālās televīzijas krāsainās pārraides, bet 1974.gadā sāk raidīt krāsās no Rīgas studijas.
1986.gada 6.novembrī tiek atklāts jaunais televīzijas studiju komplekss augstceltnē Zaķusalā un 368 metrus augstais tornis – patlaban augstākais Eiropas Savienībā (ES).
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1991.gadā LTV 1993.gadā tiek uzņemta Eiropas Raidorganizāciju apvienībā. 1998.gadā LTV pāriet uz Rietumeiropas PAL krāsu televīzijas kodēšanas standartu no līdzšinējā Francijā un Padomju Savienībā lietotā SECAM kodējuma.
1990.gados parādās pirmās komerctelevīzijas, tostarp Latvijas Neatkarīgā televīzija (LNT) un TV3, kas virszemes pārraidēs vismaz daļā Latvijas teritorijas sāk konkurēt ar LTV.