Dažas miega stundas pavadīju turpat AP Aizsardzības štāba vadītāja kabinetā, izguļoties uz plikas grīdas. Štābu atstāju tikai pāris reizes pa visu nedēļu, lai aizietu uz viesnīcu nomazgāties. Līdz ar to man ir atmiņā saglabājušās neskaitāmas epizodes tieši no tā, kā tika pieņemti lēmumi, kā tie tika saskaņoti, kā tika koordinēta barikāžu posteņu darbība. Jāuzsver, ka barikādes bija pilnībā atvērts pasākums. Cilvēku vidū un pie ugunskuriem sildījās neskaitāmi okupācijas režīma drošības un izlūkošanas iestāžu iesūtīti cilvēki. Dezinformācija Augstākās Padomes Aizsardzības štābā tika iesūtīta neskaitāmas reizes katru dienu. Katra diena šeit bija veselas dzīves un izdzīvošanas pieredzes vērta. Varēja redzēt gan patiesu diženumu, gan arī vājumu cilvēkos. Barikāžu dienas prasīja daudz, ārkārtīgi daudz fiziska un garīga spēka.
Tāpēc jau kādā trešā ceturtajā dienā pašu AP deputātu plenārsēdes laikā tika pieprasīts barikādes nojaukt. Tika apsūdzēts Augstākās padomes štābs, kas nespēj ieviest kārtību Rīgā. Atceros, ka pie manis uz Aizsardzības štābu atskrēja pāris Saeimas darbinieki un lūdza doties uz plenārsēžu zāli palīgā Tālavam Jundzim pārliecināt tautas priekšstāvjus, ka barikādes jāsaglabā. Ieskrēju zālē un gaidīju savu iespēju runāt. Jutu, ka tiešām runātāji vēlas barikādes nojaukt. Pienāca mana kārta uzstāties, bet bija jāsākas pārtraukumam. Lūdzu, lai dod vārdu, jo man jāatgriežas AP Aizsardzības štābā strādāt ar barikāžu cilvēkiem. Nē, esot pārtraukums!... Tad devos tieši pie mikrofona un teicu, ka pārtraukums un kafijošana pagaidīs, ka tagad nāksies uzklausīt cilvēku, kas reāli štābā strādā kopā ar tautu. Vairs neatceros, ko mana sirds un nepilnus 30 gadus veca puiša pieredze ļāva pateikt, taču pēc manas runas, neskaitāmi AP deputāti pienāca pie manis un teica – Ģirt, tu mūs pārliecināji! Barikādes paliks! Visu savu dzīvi esmu bijis gandarīts par šo uzdrīkstēšanos.
20.janvāris, protams bija īpaša diena. Cilvēki bija psiholoģiski ārkārtīgi noguruši un varēja redzēt, ka šo spriedzi barikāžu organizācija un dalībnieki izturēs vēl tikai neilgu laiku. Varbūt vairs tikai dažas dienas. Barikāžu laikā bijām runājuši, ka tad, kad visi būsim spēku izsīkumā, tad arī okupācijas režīms visticamāk veiks uzbrukumu Latvijas valstij un tās sargiem.
20.janvāra vēlā pēcpusdienā saņēmu ziņu, ka vakarā pie mums uz AP Aizsardzības štābu nāks Juris Podnieks, Andris Slapiņš un Gvido Zvaigzni, kas daudz strādājuši, filmējot ļaudis tieši pie ugunskuriem. Tagad viņi bija iecerēuši filmēt un intervēt mūs, kas darbojās štāba organizācijā un pieņem reālus lēmumus. 20.janvāra novakarē pie Saeimas nama galvenās ieejas foajē vēl viņus satiku un aprunājāmies, vienojāmies, ka viss paliek spēkā, ka viņus gaidām štābā.
Atgriezos štābā un tur ar AP deputātu Juri Dobeli nolēmām, ka jāapmeklē Iekšlietu ministrija Raiņa bulvarī 6. Kad tur ieradāmies, jau bija satumsis. Tā kā iekšlietu ministrs Aloizs Vaznis mums štābā bija nepārprotami pateicis, ka AP aizsardzībai viņam milicijas darbinieku nav, ka pašiem jātiek galā saviem spēkiem, tad redzot pie Iekšlietu ministrijas ieejas sardzē stāvam milicijas darbiniekus ar automātiem uz krūtīm, ap sirdi palika silti. Sapratu, ka ir vismaz daži vīri milicijas rindās, kuri aizstāv Latvijas Republikas Iekšlietu ministriju kā Latvijas valsts vienu no neatkarības simboliem. Toreiz es, protams, nezināju, ka vairums no viņiem ir Bauskas vīri. Iekšlietu ministra nebija, bet bija mūsu labs paziņa iekšlietu ministra vietnieks ģenerālis Zenons Indrikovs. Apunājāmies, pavērtējām situāciju un atstājām viņa kabinetu.
Pēc tam apmeklējām Rīgas Milicijas galveno pārvaldi. Arī tur bija bruņoti milicijas darbinieki. Saruna gan nenotika latviski. Aprunāties ar mums pārvaldes foajē iznāca kāds no tā laika Rīgas Galvenās milicijas pārvaldes vadības. Bija laiks atgriezties AP Aizsardzības štābā.
Pa ceļam nolēmu ieiet viesnīcā Rīga, lai savā numuriņā nomazgātos. Sākās šaušana uz ielas. Notika bruņots iebrukums Iekšlietu ministrijā. Izgāju uz miniatūrā balkona, kas no mana viesnīcas numuriņa loga izgāja pret Operas skvēru. Redzēju galvenos saušanas epicetrus un virzienus. Varēja redzēt, ka no ministrijas ēkas puses tiek izrādīta pretestība. Tie bija vīri, kurus pirms stundas biju saticis pie Iekšlietu ministrijas durvīm. Zināju, ka būs kritušie. Tad jau no Bastejkalna sāka šaut arī Aspazijas ielu un lodes sāka svilpot gar degunu.
Pabeidzu ģērbšanos un ātri skrēju uz AP Aizsardzības štābu. Priekšā bija štāba meitenes - AP darbinieces - Dace Martinsone, Dana Sunepa, Antra Miķelsone, arī konsultants Jānis Zalpēteris, aktrise Dina Kuple. Savā štāba telpā bija barikāžu plānotāji Jāņa Baškera vadītie Strēlnieku apvienības vīri un Georga Bezhļebnikova brīvprātīgie kārtības sargi. Šaušana pieklusa. Gatavojāmies uzbrukumam mūsu štābam. No pagaldes izvilku dažus akmeņus, kurus mest pirmajam, kas nāks. Taču nenāca.
Atrados štāba vadītāja krēslā un pa valdības telefonu sazvanījos ar ģenerāli Zenonu Indrikovu, kurš bija iebarikādējies savā kabinetā. Pārrunājām situāciju. Tad ieradās viesnīcas Rīdzene direktors Māris Gulbis un teica, ka viņš varot organizēt Saeimas un Polijas Seima delegāciju vadošo personu, ieskaitot valsts augstākās amatpersonas Anatolija Gorbunova izvešanu no viesnīcas Rīdzene pa slepenām drurvīm. Delegācijas bija viesnīcā vakariņojušas un OMON iebrucēji bija krietni šāvuši arī Rīdzenes iekšienē. Pa valdības telefonu sazvanīju Gorbunova sekretāri. Pēc minūtēm piecām viņa mani savienoja ar Augstākās padomes preikšsēdētāju. Viņš man pateicās un teica, ka jau ir izvests un ieradies VDK, kur ved sarunas par pilnīgu uguns pārtraukšanu un OMON kaujinieku atgriešanu viņu bāzē.
Sāka ienākt kritušo vārdi. Sarakstā bija lielākoties vīri, kurus tās dienas laikā biju vēl saticis. Sapratu, ka plānotā štāba filmēšana nenotiks, jo starp kritušajiem bija operatori, kurus gaidīju. Manā atmiņā viņi ir palikuši uz visu dzīvi.
TrollisJT
Hūgo Vācietis >no barikād vācietis
Hūgo Vācietis >no barikād vācietis