Neatkarīgi no tā, kā tiek vērtēts šis solis, ir vērts uzsvērt: kāda aktīva, pret Venecuēlu vērsta rīcība no ASV puses būtībā neizbēgama bija kļuvusi vēl labu laiku pirms gadumijas. Ievērojama spēku koncentrēšana Karību jūras reģionā, iekšpolitiskie apsvērumi, kā arī ar paziņojumu starpniecību uzkurinātā ažiotāža neatstāja ASV prezidentam un viņa administrācijai citas iespējas. Attiecīgi arī jautājums bija nevis par to, vai šāds solis tiks sperts, bet gan tikai par to, kad un kāds tas būs.
Cits jautājums, ka viss iepriekšminētais ir tikai īslaicīga spriedzes noņemšana, bet konfrontācijas tālākā gaita joprojām paliek neskaidra. Arī tāpēc, ka priekšstats par Venecuēlu kā klasisku Latīņamerikas valsti, kur pie varas atrodas nesaprotams diktators, ir pilnībā nepareizs. Venecuēla ir valsts, kuru kontrolē viena partija (tā sauktie čavisti), un tai papildus ir ievērojams atbalsts iedzīvotāju vidū. Čavisti pagājušajā desmitgadē spēja pārdzīvot sava līdera un dibinātāja Ugo Čavesa nāvi, ir spējuši pārciest opozīcijas nemierus, iespaidīgas ekonomiskās problēmas u. c. Šā iemesla dēļ doma, ka Maduro izslēgšana no spēles varētu novest pie režīma krišanas (ja šāda doma vispār pastāvēja), ir nepareiza jau sākotnēji. To čavisti šobrīd jau uzskatāmi pierādījuši, saglabājot kontroli pār situāciju valstī.
Minētais fakts padara par lielā mērā utopiskiem divus iespējamos scenārijus – kāda prorietumnieciska līdera nostāšanos Venecuēlas priekšgalā, kā arī tiešu militāru intervenci jeb tā sauktos «zābakus uz zemes». Antipātijas pret šādu valsts līderi (viņa parādīšanās iespējamību) jau šobrīd ir tādas, ka nedod nekādas iespējas viņam noturēties amatā. Savukārt «zābaki uz zemes» sola vērienīgu partizānu karu – līdz pat vēl vienas Vjetnamas mērogiem.
Vienīgā ASV iespēja izkļūt no situācijas veidā, kas ļautu sevi pasludināt par uzvarētājiem, ir vienošanās ar čavistu vadību. To acīmredzami labi saprot arī ASV prezidents Donalds Tramps, kurš šā iemesla dēļ pat necenšas atbalstīt kādu no opozīcijas kandidātiem. Atkarīga šī vienošanās savukārt būtu no tā, kam čavistu līderi tic vairāk – bolivāriskās revolūcijas ideāliem vai tomēr pragmatiskām lietām.