Latvijas Dievturu sadraudze: Ir jauni mēģinājumi šķelt sabiedrību pēc reliģiskās pārliecības

Likumprojektā piedāvātās reliģisko svētku dienas izvēlētas, balstoties uz Latvijas "tradicionālo" konfesiju vadītāju izteiktajiem viedokļiem.(Par "tradicionālām" konfesijām Latvijā, atbilstoši pašreizējam TM likumu skaidrojumiem, tiek uzskatītas - Rīgas Metropolijas Romas katoļu Kūrija, Latvijas Pareizticīgā Baznīca, Latvijas Evaņģēliski luteriskā Baznīca, Latvijas Vecticībnieku Pomoras Baznīca, Latvijas Baptistu Draudžu Savienība, Rīgas ebreju reliģiskā draudze, Latvijas Apvienotās metodistu Baznīca, Septītās dienas Adventistu Latvijas draudžu Savienība.)Atbilstoši šo organizāciju viedoklim 6.janvārī tā būtu Zvaigznes diena, 7.janvārī - pareizticīgo un vecticībnieku Ziemassvētki, kas tiek svinēti pēc vecā stila jeb Jūlija Cēzara kalendāra, 15.augustā Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētki, ebreju svētki - Jom Kipur jeb Grēku izpirkšanas diena - un 31.oktobris - Reformācijas diena.Savukārt grozījumi Darba likumā paredz, ka papildus patlaban likumā Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām noteiktajām svētku dienām (brīvdienām) darbinieks varēs izvēlēties vēl vienu apmaksātu svētku brīvdienu no likumprojektā piedāvātajām reliģisko svētku dienām atbilstoši savai reliģiskajai pārliecībai.Latvijas Dievturu sadraudze izsaka protestu šādu likumprojektu tālākai virzīšanai apstiprināšanai Saeimā, jo:1) Latvijas Republikā joprojām valstiski netiek pienācīgi atzīti tie tradicionālie svētki, kas nosaka valsts nācijas patību (identitāti) - saules kalendārā gada gadskārtu svētki, kas ietver arī gadsimtos piekoptu reliģisko tradīciju . Kā svētku dienas, tie visi nav ietverti likumā par Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām un nav izdalīti atbilstošos kalendārajos laikos.Tāpat kā latviešu valoda, arī latviešu tradicionālā kultūra un tajā pastāvošā reliģiskā tradīcija ir valsts nacionālās patības (identitātes) pamats, uz kura integrēties Latvijas sabiedrībai un līdz ar to tai jākalpo par visu pilsoņu vērtīborientējošu kritēriju jebkādu jautājumu risināšanā.Latviešu tradicionālo gadskārtu svētku svinamās dienas - Ziemassvētki, Lieldienas, Jāņi un Apjumības ir arī reliģiskie svētki. Tāpēc, pirms risināt jautājumus par Latvijā (latviskajā kultūrvidē) vēsturiski dažādos laikos ienākušo reliģisko tradīciju svētku statusu, likumā Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām jāiekļauj iztrūkstošie latviešu tradicionālo gadskārtu svētki un tie jāsakārto atbilstoši tradīcijā pieņemtajiem kalendārajiem laikiem. (Svētku nosaukumi ir noteiktas kultūras tradīcijās izveidojušās savpatības liecības un nav izmantojami attiecībā uz citu kultūru svētkiem.)Jautājums par latviskajā kultūrā pastāvošo svētku (gadskārtu) tradīciju sakārtošanu būtu jārisina kompleksi, izprotot tradīciju tās veselumā, nevis izraujot atsevišķus svētkus no kopējā tradīcijas konteksta. Gadskārtu svētki ir senā tradīcijā balstīts vienots saules kalendārās sistēmas, dabas ritu un cilvēku saimnieciskās dzīves svētku cikls, kas veidojies gadsimtos un ir latviskās kultūras kultūrvēsturiska liecība. Tā saskaņošana ar mūsdienu kalendāru un atbilstošu svētku dienu izdalīšana noteiktos laikos ir būtiski nepieciešama Latvijas nacionālās kultūras pamatu nostiprināšanai un iespējamībai tās tālākai attīstībai. Organizēto latviešu nacionālās reliģijas pārstāvju (Latvijas Dievturu sadraudzes) svētku un atzīmējamo dienu tradīcija ir sakritīga ar latviskās tradicionālās kultūras tradīciju;2) vēl joprojām Latvijas Republikā pastāv pilsoņu segregācija pēc reliģiskās piederības principa, kas izpaužas tikai vienas reliģiskās tradīcijas (Ābramisko reliģiju grupas pārstāvju) dažādu vēsturisko izpausmju (jūdaistu un 7 kristīgo konfesiju) priviliģēta statusa nodrošināšanā. Izpausmes redzamas likumdošanā - Civillikumā, Izglītības likumā, Reliģisko organizāciju likumā, valdības veidotās institūcijās (Garīgo lietu padome) u.c. normatīvajos aktos, kas balstās līdztiesības neievērošanā, atsaucoties uz voluntāri traktētu "tradicionalitātes" jēdzienu attiecībā uz šīm organizācijām. Tas tiek saistīts tikai ar to nosacīti ilglaicīgo pastāvēšanu valstī un kultūrvēsturisko ietekmi, kas vēsturiski nav viennozīmīgi vērtējami lielumi. Bez tam no šīs "tradicionalitātes" tiek atvasināts nekur normatīvajos aktos nedefinēts šo atsevišķo organizāciju priviliģētības status. Par nepieņemamu uzskatām šo nevienlīdzīgo tiesisko normu traktējumu un pamatojumu, kas līdz ar to attaisno šo "tradicionālo" reliģiju atrašanos nevienādos vai atšķirīgos faktiskos un/vai tiesiskos apstākļos. Tas nevar dot tām priekšrocības un valsts atzīta viedokļa prioritāti sabiedrībā attiecībā pret citām reliģiskajām organizācijām vai latviskās tradicionālās kultūras pārstāvjiem, kuru garīgā kopības un kultūras pastāvēšanas izpratne nav saistīta ar viennozīmīgu nepieciešamību piederēt institucionalizētai organizācijai.Ābramiskās reliģijas nav latviešu kultūras daļa (tātad nav arī tradicionālas), jo nevienai no tām nav vietēja izcelsme un vēsturiski attiecīgās baznīcas bijušas vienaldzīgas vai pat naidīgas pret latviešu kultūru. Ņemot vērā likumos noteikto valsts šķirtību no baznīcas, kā arī kristietības dažādos pretrunīgos novirzienus, papildus svešu reliģiju svētku noteikšana un brīvdienu piešķiršana var vēl vairāk šķelt neviendabīgo Latvijas sabiedrību;3) likumprojektu sakarā sabiedrība tiek maldināta par "vienlīdzīgas" attieksmes ievērošanu, piedāvājot "izvēles" brīvību "neticīgajiem", jo, piedāvājot " izvēlei" tikai vienai noteiktai etniskās izcelsmes (Ābramisko reliģiju grupa) reliģiskai tradīcijai piederošas svētku dienas, tiek diskriminēta citu reliģisko pārliecību cilvēku līdztiesība, kas ir klaja Latvijas Satversmes un cilvēktiesību normu pārkāpšana.Tādā veidā valstiski tiek atbalstīta dažu "izredzēto tradicionālo" reliģiju slēpta neiecietības forma, kas ne vienu reizi vien ir izpaudusies šo reliģiju sabiedriskajās aktivitātēs (Romas katoļu baznīcas kardināla J. Pujāta izteikumi Aglonā un demagoģisko aktivitāšu atbalstīšana kristīgo lūgšanu nakts akcijās vēršoties pret Jāņu gadskārtu tradīciju, un grāmatu dedzināšana);4) lai noskaidrotu darbinieka izvēlēto papildus reliģisko brīvdienu, tiks pārkāpts Reliģisko organizāciju likuma 4. Pants. Iedzīvotāju līdztiesība neatkarīgi no viņu attieksmes pret reliģiju(1) Tieša vai netieša iedzīvotāju tiesību ierobežošana vai priekšrocību radīšana iedzīvotājiem, kā arī jūtu aizskaršana vai naida celšana sakarā ar viņu attieksmi pret reliģiju ir aizliegta. Par šā noteikuma pārkāpšanu vainīgās personas saucamas pie atbildības likumos noteiktajā kārtībā.(4) Valsts un pašvaldību institūcijām, sabiedriskajām organizācijām, kā arī uzņēmumiem un uzņēmējsabiedrībām aizliegts no saviem darbiniekiem un citām personām prasīt ziņas par viņu attieksmi pret reliģiju vai par konfesionālo piederību;5) jebkādi jautājumi, kas saistīti ar reliģiskajām tradīcijām un tajās svinamajiem svētkiem, nevar tikt risināti atbilstoši pastāvošajai praksei, lai nepalielinātu faktisko iespēju nevienlīdzību dažādas reliģiskās pārliecības pilsoņu un reliģisko organizāciju starpā un arī attiecībā pret sabiedrības daļu, kas sevi pieskaita latviešu tradicionālās kultūras tradīcijai, kurā izvēle piekopt tradicionālajā mantojumā pastāvošās reliģiskās pieredzes tradīcijas ir katras personības individuālā brīvība.Pamatojoties uz augstāk norādīto un pastāvot uz līdztiesiskas attieksmes tiesībām, Latvijas Dievturu sadraudze izsaka šādu ierosinājumu:tā kā sabiedrībai ir nepieciešami garīgi orientēti svētki, kas būtu pieņemami sabiedrības vairākumam un kalpotu par sabiedrības saliedētības pamatu, ierosinām iekļaut oficiāli atzīmējamo svētku dienu sarakstā latviešu kultūras tradicionālos Ziemassvētku, Lieldienu, Jāņu un Apjumību (ražas) svētkus. Tā kā šie svētki tiek atzīmēti astronomiskajos saulgriežos un saulstāvjos, tie atspoguļo dabiskas un visai cilvēcei būtiskas sakarības, kas nebūtu pretrunā arī ar citu Latvijā ienākušo tautību tradīcijām. Būtiski, ka minētos svētkus Latvijas tauta (arī cittautieši) jau plaši atzīmē, tāpēc nebūtu nepieciešams noteikt papildus brīvdienas. Proti, esošās Jāņu un Ziemassvētku brīvdienas būtu jāpārceļ uz vēsturisko atzīmēšanas laiku (saulgrieži), savukārt kristiešu Lieldienām paredzētās divas brīvdienas (Lielā piektdiena un 1. lieldienas) būtu nozīmējamas patiesajos astronomiskajos pavasara un rudens saulstāvjos - Lieldienā un Apjumībās (ražas svētkos).Šāds risinājums ne tikai būtu universāls, jo atbilstu dabā pastāvošajām likumsakarībām, bet arī veicinātu latviešu kultūras attīstību, praksē nodrošinātu valsts un baznīcas šķirtību, kā arī garantētu citu Latvijā iebraukušo tautu veiksmīgu iekļaušanos latviskajā kultūrtelpā.