Var sašust un nosodīt šādu rīcību, vadoties tikai no šīs situācijas izklāsta un nezinot visus apstākļus, kāpēc cilvēks kādā dzīves posmā ir izdarījis šādu izvēli. Taču šis stāsts atklāj dziļākas problēmas saknes, jo nav jau šī sieviete kāds īpašs izņēmums. Tādu cilvēku Latvijā ir simtiem, pat tūkstošiem. Paradoksālā kārtā profesionālie pabalstu saņēmēji ir ārkārtīgi labi informēti par savām tiesībām saņemt – samērā ar viņu pieticīgajām vajadzībām pietiekami daudz un pastāvīgi.
Pašvaldību, sevišķi reģionālo, pārstāvji jau sen runā par šo neatrisināmo problēmu, kas savā ziņā izsūc jau tā trūcīgo sociālajiem mērķiem paredzētā finansējuma maciņu sausu, un nereti pabalstu saņēmēju vidū lielu daļu veido tie, kuriem ir gan rokas, gan kājas, gan arī galva uz pleciem, turklāt zīmīgi – daudz starp viņiem ir vīriešu spēka gados.
Nekādā ziņā neapgalvoju, ka visi pabalstu saņēmēji ir slaisti, tomēr noteikti liela daļa no viņiem subjektīvu apsvērumu dēļ izvēlējušies vienkāršo ceļu dzīvē – nevis domāt un meklēt risinājumus, bet ļauties straumei un neiespringt ar darbu. Vienlaikus nevar tā simtprocentīgi vainot tikai pašus cilvēkus par šādu izvēli,
jo valsts sistēma ir radījusi shēmu, kas vienā brīdī cilvēku pamudina neiespringt un ļauties straumei.
Ir svarīgi atbalstīt līdzpilsoņus dzīves posmā, kad kādu iemeslu dēļ viņiem paveicies mazāk vai dzīve vispār apmetusi skarbu kūleni. Tomēr sistēmai ir jāstrādā pēc principa – palīdzēt, taču veicināt, lai cilvēks arī pats meklē risinājumu. Mehānismam ir jābūt tādam, kas cilvēkam neļauj salūzt krīzes brīdī, vienlaikus motivē rīkoties. Vēsturiski daudzu gadu garumā radies apburtais loks, kurā cilvēkam nevis iedod vienu zivi, līdzi dodot arī makšķeri, ar kuru tālāk jau pašam gādāt par savu vēdertiesu, bet gan visu laiku dod tikai zivis. Tā arī rodas pieradums prasīt vēl un vēl, bet, kad pēkšņi tiek piedāvāta makšķere, to pat uztver kā apvainojumu.
Daudz runāts par pabalstu sistēmas sakārtošanu, tomēr maz no runātā īstenots. Te arī rodas problēma, ka nereti tie, kuriem tiešām vajadzīga palīdzība, to kautrējas prasīt vai saņem atteikumu. Savukārt tie, kuriem tas ir dzīvesveids, turpina ierasto: "Man pienākas. Dodiet!"
tēvs
Elmārs
Pipars