Izteikties centušies turpat vai visi, kas tieši iesaistīti šodienas Latvijas izglītības sistēmā ar visiem tās plusiem un mīnusiem. Tai pašā laikā ne mazāk skaidrs un pamatots viedoklis par to, kādas izmaiņas un kādēļ nepieciešamas, ir tiem, kuri izmanto izglītības sistēmas „augļus”, - darba devējiem.
Palūkosimies uz pašreizējo sistēmu no kāda jauna puiša redzes leņķa. Viņu sauc Pēteris. Viņš iet piektajā klasē. Viņam patīk zīmēt, dziedāt, lasīt grāmatas, bet tikpat labi viņam padodas matemātika un interesē konstruēt lidmodeļus. Sapņi par nākotni, protams, vēl nav racionāli izsvērti, taču viņš cer, ka arī turpmāk varēs veidot modelīšus – iespējams, arī krietni nopietnākus. Tipiska situācija, kurā mēs varētu iedomāties arī savus bērnus.
Pēteris aug, vidusskolā viņš saprot, ka viņu aizrauj dažādu neierastu risinājumu meklēšana, un viņš labprāt darbotos zinātnē – pētot un eksperimentējot, bet kādudien, iespējams, radot unikālu tehnoloģiju, kas mainītu pasauli. Taču apkārtējie viņu pārliecina, ka tā nav profesija, ar kuru pelnīt un spēt nodrošināt cienīgu dzīvi. Lūk, īstā un piemērotā profesija viņam ir jurisprudence vai starptautiskās attiecības. Tā kā draugi vairāk sliecas uz starptautiskajām attiecībām, arī Pēteris, lai nezaudētu drošības sajūtu, sociālo kontaktu dēļ izvēlas sekot draugiem, uz brīdi pat noticot, ka diplomātiskā karjera viņu varētu interesēt. Paiet gadi, un Pēteris saprot, ka šai jomā tomēr nespēj darboties ar sirdi un dvēseli, taču pirmie soļi karjerā ir sperti, atkāpšanās ceļa īsti vairs nav, bet gandarījuma arī nekāda. Varētu it kā mācīties kaut ko citu, bet ir desmitiem iemeslu, kas šo domu īsti neļauj realizēt, - pirmkārt, jau tas, ka pēc tik tālas aizvirzīšanās prom no eksaktajām zinātnēm ir visai sarežģīti sākt atkal visu no sākuma.
Tādu cilvēku kā Pēteris ir tūkstošiem. Viņi ir pieņēmuši nepareizu lēmumu agrā jaunībā, un, lai arī sākotnēji tā var šķist nevainīga kļūda, tā tomēr ir apmaksāta par mūsu nodokļu naudu. Somijas eksperti aprēķinājuši, ka viena šāda kļūda viņu valsts ekonomikai izmaksā vienu miljonu eiro – bezjēdzīgi ieguldīti līdzekļi cilvēka izglītībā, viņa darba vietas uzturēšana, negūtie ieņēmumi, ko varētu radīt viņa sniegums nozarē, kurā cilvēks patiesi ar lielu atdevi būtu gatavs strādāt utt.
Tas, ka Pēteris vai jebkurš cits bērns nekļuva par zinātnieku un izgudrotāju, kas faktiski bija viņa sapnis, piepildījums un arī talants, ir ne tikai mūsu, bet visas pasaules šodienas izglītības sistēmas problēma. Turklāt tā nav tikai cilvēka personiskās labsajūtas un gandarījuma problēma, tas rada sarežģījumus gan valstij kopumā, gan darba devējiem, pie kuriem nonāk darbinieki, kuriem patiesībā savs darbs nepatīk un kuri nav gatavi ieguldīt savu enerģiju jomā, kurā nonākuši gluži vai nejauši. Jautājums – cik lielā mērā mēs šo problēmu apzināmies, cik daudz par to runājam un ko darām, lai šo trūkumu novērstu?
Mēs joprojām dzīvojam komunikācijas speciālistu, juristu un ekonomistu pārprodukcijas un joprojām skaudrā un pieaugošā pieprasījuma pēc eksaktajām un tehniskajām zināšanām apstākļos. Nav balansa. Un te, manuprāt, ir būtiska problēma mūsu izglītības sistēmā - tā seko nevis pieprasījumam tautsaimniecībā, bet gan studentu pieprasījumam, ko bieži vien ietekmē skaļas izglītības iestāžu reklāmas un stereotipi par prestižām profesijām. To daudzo simtu un, iespējams, tūkstošu rindās, kuri izdara līdzīgas izvēles kā Pēteris. Citiem vārdiem – tā ir sistēmas pašplūsma. Lai tas tiktu mainīts, Latvijas Darba devēju konfederācija pie viena galda ir aicinājusi sēsties Ekonomikas, Izglītības un zinātnes un Labklājības ministrijas, kurām neizbēgami ir jāsadarbojas, lai radītu ilgtspējīgu un uz konkrētiem mērķiem balstītu izglītības sistēmu.
Vērtējot izglītības ietekmi uz panākumu gūšanu darba tirgū, 58% sabiedrības pērn uzskatīja, ka izglītībai nav izšķirošas lomas, bet 13% - ka tai vispār nav nekādas nozīmes (DNB Latvijas barometrs). Tie ir pagājušā gada dati, bet man nav pamata uzskatīt, ka šogad tie krasi atšķirtos. Latvijas iedzīvotāji netic šai izglītības sistēmai. Daudzi jaunieši izvēlas studēt ārzemēs. Kāpēc? Tāpēc, ka tā šķiet prestižāk. Neviena mūsu valsts augstskola nav pārstāvēta prestižāko pasaules augstskolu četrsimtniekā – lai kā arī šie dati tiktu iegūti un vērtēti, izvēloties, kur studēt, ļoti daudzi, ja vien ir tāda iespēja, tomēr ņem šādus reitingus vērā.
Palūkosimies uz citu izglītības virzienu – profesionālajām skolām. Ja aptaujātu skolu jaunatni, joprojām nomācošais vairākums teiktu, ka šīs skolas domātas tiem, kuriem ir grūti mācīties un kuriem vajadzīga īpaša disciplīna. Taču mēs visi labi zinām, ka tā nav. Tas ir mīts, kas gadu gadiem „sildījies” izglītības sistēmas azotē. Profesionālās skolas ir vide, kur jaunietis gūst pirmo saskarsmi ar savu nākotnes amatu. Tas ir pirmais solis uz meistarību. Un vēlāk, kad viņš saprot, ka nevēlas strādāt cita vadītā autoservisā, bet gan savējā, viņš var pakāpties nākamajā līmenī un apgūt vadības zinības. Bet pašlaik viss ir otrādi. Jaunieši izmācās vadības zinības, sasmeļas daudz informācijas un ir gatavi vadīt jebko – vienīgi dzīve parāda, ka amats jeb nozares zināšanas tomēr ir būtiskas, vadības prasme ir pievienotā vērtība, nevis pamats. Par vadītājiem kļūst darbā, ne izglītības iestādē.
Latvijas Darba devēju konfederācija kopā ar arodbiedrībām ir aktīvi iesaistījusies profesionālās izglītības satura un arī prestiža uzlabošanā, veidojot tiltu starp reālo darba vidi un iespējām tajā un izglītības sistēmu, kuras spēkos, esmu pārliecināta, ir nodrošināt nepieciešamos speciālistus. Darba devēji saprot, cik svarīgi ir, lai darba tirgū ienāktu jau gatavi darbinieki, nevis tādi, kuru apmācībai pie mūsdienīgām iekārtām jāvelta vēl papildu laiks. Mūsu kopējais mērķis ir panākt, lai profesionālā izglītība Latvijā iegūtu tādu prestižu, kāds tai ir citviet pasaulē. Ir jāturpina ieguldīt infrastruktūras attīstībā, no valsts puses jāpanāk atbalsts mācību prakšu nodrošināšanai, radot iespēju veidot vairāk prakses vietu, jāstrādā pie satura pilnveides sadarbībā ar darba devējiem.
Savukārt augstākā izglītība un zinātne ir jāuzlūko kontekstā ar tautsaimniecības vajadzībām. Tostarp liela loma ir efektīvai dažādu studiju programmu integrācijai un pētniecības programmu attīstībai, starptautisku vēsmu ieplūšanai izglītības sistēmā. Tāpat nozīmīgs mērķis ir studiju programmu kvalitātes pilnveidošana, kas sevī ietver gan akreditācijas metodiku un augstskolu iekšējās kvalitātes sistēmu ieviešanu, gan lielāku darba devēju iesaisti. Protams, nozīmīgs ir atbalsts doktorantiem, kā arī stimuli privātām investīcijām augstākajā izglītībā un zinātnē.
Un visbeidzot – kopīgiem spēkiem ir jāsāk rīkoties, lai karjeras izglītība jau agrīnā vecumā bērniem palīdzētu attīstīt talantus, izvēlēties izglītības virzienu un, galvenais, spēt motivēt šo izvēli pašam sev. Ja mēs radīsim auglīgu augsni šādai pašmotivācijai, tas automātiski veicinās arī mūžizglītības izvēles, kas ļauj uzspodrināt izglītības līmeni un paplašināt redzesloku, arī pēc izglītības iestāžu absolvēšanas turpinot celt savu vērtību darba tirgū.