Uzbrukums Jākobsonam bija īpaši cinisks ne tikai tāpēc, ka viņš ir žurnālists. Pirmkārt, tas notika viņa astoņus gadus vecā dēla klātbūtnē, otrkārt, tas tika paveikts tik publiski un brutāli, ka rodas iespaids, ka uzbrukuma organizētājus pārņēmusi totāla nesodāmības sajūta.
Jākobsona bieži diskutablās darbības metodes var nepatikt, taču tiesiskā valstī, kāda ir arī Latvija, ja kāds jūtas aizskarts, viņš vēršas tiesā, bet, ja kādam liekas, ka apmaiņā pret raksta nepublicēšanu tiek izspiesta nauda, viņš vēršas policijā. Septiņu gadu laikā, kopš darbojas Jākobsona portāls, nav bijis nevienas šāda veida prāvas ar viņu kā apsūdzēto un arī par to, ka uz tiesām plūstu prasību straumes, nekas nav dzirdēts. Tas savukārt liecina par to, ka šajā gadījumā vairāk bijis dūmu, nevis uguns, un par Jākobsona netīrajiem paņēmieniem pārsvarā runā tie, kuri kļuvuši par viņa atmaskojumu varoņiem. Turklāt, pat ja žurnālists kāda publiskajam tēlam būtu nodarījis neatgriezenisku kaitējumu, tas nedod nekādas tiesības uz mūžīgiem laikiem sakropļot viņa seju.
Dzirdēts viedoklis, ka masu mediji pārspīlē uzbrukuma nozīmi un ka Jākobsons noteikti pats nav bez vainas. Tomēr šī ir reize, kad pārspīlēts netiek nekas. Žurnālista darba pienākumos ietilpst meklēt sabiedrībai būtisku informāciju un, jā, arī publiskot ziņas, kuras kādam nav glaimojošas. Tikai tādā veidā iedzīvotāji var uzzināt sev svarīgas ziņas, piemēram, pateicoties Jākobsonam, varējām lasīt, iespējams, Rīgas mēra Nila Ušakova elektronisko saraksti un paskatīties uz viņa darbību pavisam citā gaismā. Ja žurnālisti zinās, ka rakstu dēļ viņiem publiski un galvenais nesodīti kropļos seju, šādu materiālu būs ievērojami mazāk. Un diez vai, atskaitot negodīgus ļaudis, kāds no tā būs ieguvējs.