No otras puses, debates ir interesantas, ja raugāmies uz tām no pašmāju politikā strādājošo personāžu kā indivīdu vērtēšanas iespējas. Piemēram, ja uzskatām, ka jēdzīga opozīcija ir nepieciešama ikvienai demokrātijai, arī pašiem opozīcijas pārstāvjiem un par viņiem vēlējušajiem ir noderīgi pavērties, kā nu kurš tiek ar darbu galā.
Opozīciju, līdzīgi kā pozīciju, var nosacīti dalīt politiķos, kuru izteikumos saturs dominē pār formu, un otrādi. Kā pirmajai grupai piederīgus minēšu trīs – un arī pieņēmumus, kā viņi savu sniegumu varētu uzlabot.
Andrejs Klementjevs par sociālajiem jautājumiem runā saturīgi (piemēram, vakar par mirušo laulāto pensiju tēmu), bet – ņemot vērā, ka dara to epizodiski, viņa kā politiķa profils, ja tā var teikt, nenogulsnējas. Ivars Zariņš – zināmā mērā pretējs gadījums. Nav pamata apšaubīt viņa kompetenci, piemēram, enerģētikas jautājumos, bet laika gaitā viņš pats izkopis tēlu "tāpat neviens neko nesaprot", un viņa uzstāšanās sāk atgādināt gandrīz vai personisku strīdu faktiski ar diviem trim tipāžiem, kuri, pēc Zariņa domām, vispār kaut ko saprot, un tā vienkārši ir sagadījies, ka tas notiek plenārsēžu zālē.
Trešais gadījums – Inguna Sudraba. Šis nu ir skumjš stāsts – aktīva, niekus nerunā, bet, atvainojos par rupjību, klausīties šo daudzos jautājumos zinošo cilvēku ir tikpat aizraujoši kā žurnāla Bilance priekšlasījumu.
Otrā grupa – forma prevalē pār saturu. Te gadās dīvainas, pašiem politiķiem neizdevīgas situācijas.
Piemēram, Mārtiņa Bondara retorikas paraugdemonstrējumi ir jau tā pierasti, ka tikai tāpēc, ka sēdei sekoju, lasot tās stenogrammu, nofiksēju, ka Bondars jautājumā par mikrouzņēmumu nodokli visnotaļ pamatoti ironizē – it kā labējo partiju koalīcija īsteno kreisu politiku. Citiem vārdiem sakot, ja ir radies iespaids par formas dominanci kāda politiķa gadījumā, viegli neievērot satura uzplaiksnījumus.
Visbeidzot neapšaubāmais "čempions" šajā grupā – Artuss Kaimiņš. Man personīgi negriež ausīs viņa agresīvais stils, kas robežojas ar nepieklājību, tomēr Kaimiņam jāapzinās šī resursa robežas. Piemēram, vakardienas sēdes iesākumā norunāja teju vai dimdošāk nekā citas reizes, kā saka, gluži vai revolūciju sāks, bet sēdes gaitā efekts izčākst.