Strādāt – dēla dēļ
"Tiesības es noliku 2006. gadā, un 2007. gadā man piedzima dēls," stāsta Uģis. Tad arī nospriedis – jāsāk kas nopietnāks strādāt. Pirms tam neko pārāk nav gribējies, bija jābauda jaunība. Lai gan daudzi vienaudži "trekno gadu" gaisotnē bija mākleri, celtnieki, uzņēmēji, Uģis aizgāja pamēģināt autobusa šofera arodu Cēsu novada pasažieru pārvadājumu uzņēmumā CATA. Iepatikās, nostrādāja trīs gadus, bet kopš 2010. gada viņš stūrē Lux Express autobusus – sākumā uz Klaipēdu, Viļņu, tad uz Maskavu, Pēterburgu.
Pēterim stāsts garāks. 1962. gadā ticis pie autovadītāja tiesībām, viņš arī dienestu armijā pavadījis pie smago auto stūres, piedaloties ražas novākšanā Ukrainā un Kazahstānā. Pēc armijas pie braukšanas jau bija pierasts un pieredze bija nopietna – nobraukti lieli attālumi, ceļā piedzīvoti visādi gadījumi un negadījumi. "Vilka uz autobusu vadīšanu. Aizgāju, jauns puisītis, pie Rīgas Autobusu parka garāžas priekšnieka, bet viņš saka – nē, mums šoferus vēl nevajag, atnāciet vēlāk. Es dabūju šofera darbu Rīgas kinostudijā, tas mans autobuss vēl tagad stāv Jaunā Rīgas teātra pagalmā. Kad ar to piebraucu pie Rīgas Autobusu parka, mani uzreiz tur aicināja strādāt," Pēteris stāsta, ka sācis vadāt pasažierus vispirms pa Rīgu, bet pēcāk piepilsētas un starppilsētu reisos. Jau pēc dažiem gadiem stūrējis uz Minsku, Pēterburgu un citur.
Pretēji kolēģiem, kas palaikam rotējuši uz citām darbavietām, Pēteris apkārt nemētājies. Taču līdz ar neatkarības atgūšanu, kad igauņi nodibināja firmu Baltijas autobusu līnijas, sagribējis strādāt šeit. Nolika eksāmenu Tallinā, pierādot, ka der braukšanai uz ārzemēm, un 1995. gada augustā devās pirmajā reisā uz Brēmeni. Viņš aizvien strādā šajā uzņēmumā, kam laika gaitā gan mainījies nosaukums (bija Eirolines, tagad Lux Express). Pirmajos darba gados reizi nedēļā braucis uz Vāciju, bet nu apkalpo reisus uz Krieviju, lielākoties Pēterburgu.
Ja kavēsi, kavēs visi
Raksturojot tālsatiksmes autobusu vadītāju ikdienu, Uģis un Pēteris atzīst, ka ir "iesprostoti" likumā, kas gan pašiem šoferiem nākot tikai par labu. Pie stūres nedrīkst sēdēt ilgāk par 4,5 stundām, tad jāietur 45 minūšu pauze, pēc kuras var stūrēt vēl 4,5 stundas. Nedrīkst strādāt vairāk kā noteiktās stundas dienā un arī mēnesī. Viss tiek tehnoloģiski uzskaitīts, un naudas sodi par darbalaika normu pārkāpšanu ir ļoti bargi, šoferi stāsta. "Mūs reisos kontrolē gan latvieši, gan igauņi, gan krievi. Igauņu policija jau vairs tikai sveicina, jo zina, ka esam pārbaudīti un pārbaudīti. Bet ar Krievijas policiju ir skaidrs: ja esi apturēts, taisi vaļā maku un skaiti naudu, citādi vaļā netiksi," Pēteris norāda uz Krievijai tipiskajām situācijām. Ar robežu šķērsošanu pasažieru autobusiem gan neesot problēmu, lai arī Igaunijas un Krievijas, tātad ES ārējā robeža esot ļoti stingra. Reisos autobusu vadītāji dodas divatā, ceļā mainoties, četras dienas strādā, pēc tam četras atpūšas, bet galapunktos atvelk elpu dienesta dzīvoklī vai viesnīcā. "Mašīnā nav jāguļ kā fūru šoferiem uz robežas," atklāj Pēteris.
Pat smejoties, ka darbā viņiem vislabāk patīk alga un regulārais signāls telefonā par tās ieskaitīšanu kontā, Uģis un Pēteris novērtē arī to, ka šoferu "darba instrumenti" – autobusi – kļuvuši tehniski uzticamāki, ir apdrošināti, turklāt pa ceļam pieejama servisa palīdzība, ja mašīnai kaut kas notiek. Pasažieru vešanu tālāk tad pārņem palīgā atsauktie kolēģi. Ikvienam šoferim gan ir nācies pašam uz ceļa mainīt cauru riepu. "Riepām tagad ir cita kvalitāte. Nav kā savulaik Rīgas Autobusu parkā, kad tās plīsa teju katrā reisā – no Kolkas uz Rīgu bez mainīšanas nevarēja atbraukt," Pēteris saka. Uģis piebilst, ka šodienas autobusu vājā vieta ir lielie logi – akmeņiem daudz vietas, kur ieskriet.
Ceļš ir ceļš, un uz tā gadās arī bīstamas situācijas, avārijas, sastapšanās ar meža zvēriem. "Atbildība ir liela. Tas jau nav kā vest malku. Tev aiz muguras tomēr ir dzīvi cilvēki, viņi uz tevi paļaujas. Tāpat arī – nedrīksti no rīta aizgulēties. Ja tu kavēsi, kavēs visi reisa pasažieri," Uģis saka, bet atzīstas, ka vienreiz arī pašam miegs gandrīz uzvarējis punktualitāti.
Ko tu tur tik ilgi stāvi?
Pasažieri ir dažādi un mēdz nākt reisa laikā ar šoferīšiem parunāties. "Cenšamies neļaut. Es tad parasti saku – izturēsimies korekti, mūsu saruna tiek ierakstīta…" smaida Pēteris. Viņš stāsta, ka jau brīdī, kad notiek iekāpšana autobusā, ar braucējiem sanākot šādas tādas pārrunas, uz ko viens reaģē ar smaidu, cits ar indīgu piezīmi. Iekāpjot bez izdrukātas biļetes, cilvēki nereti nezina, kur jāsēž, un paiet brīdis, kamēr šoferis viņus sarakstos atrod. Rūpīgi jāseko līdzi bagāžas iekraušanai autobusā – ja koferis pazudīs, tā saturs īpašnieka atstāstā piepeši var izaugt no ievārījuma burciņas līdz dimantiem un kristāliem un var sekot tiesu darbi. Ja autobusā tiek uzņemts pasažieris, kam tūlīt beigsies vīza, var gadīties, ka uz robežas viņu robežsargi "noņem no trases". Uģis stāsta, ka pasažieri mēdz arī palaist gar ausīm šoferu paziņojumus par pieturvietu ilgumu, kavēt atgriešanos autobusā, esot pat gadījies pēc diviem trim kilometriem griezties atpakaļ, lai savāktu kādu aizmirsto. "Pēc tam jau pārējie pasažieri viņu, protams, apstrādā. Paši tiek galā, mums nekas nav jādara," Uģis smaida. Katra aizķeršanās ir ļoti no svara, jo reisi bieži ir saistīti ar citiem reisiem tālāk, tāpēc par katru nobīdi šoferi ziņo Lux Express informācijas centram, kas attiecīgi koriģē pārējos grafikus. "Viņi jau arī redz, kā mēs virzāmies, un dažkārt painteresējas: ko tu tur tik ilgi stāvi?" teic Pēteris.
Autobusa šoferim disciplīna atvieglo darbu, jo stingrās prasības un kontrole ieliek rāmjos. Pēteris atceras, ka viņa jaunībā daudzi puiši nodzērušies, bet viņa attiecības ar alkoholu allaž bremzējis darbs. Arī Uģis saka – ja brīvdienās reiss, nekāds "platais vakars" nesanāks. Turklāt bijuši arī pēkšņi zvani naktīs, kad jādodas palīgā kolēģim uz ceļa, ja autobusam notikusi skāde, bet pasažieri galā jāaizgādā. "Cilvēki nāk un jautā šoferim, kad brauksim. Spriedze aug. Daļa nesaprot, ka pat jauna tehnika var saplīst, un tu nezini, kad tas var notikt," Uģis saka. Konfliktu gan nav bijis. Abi šoferīši tomēr lepojas ar Lux Express autobusu augsto komforta līmeni un skumst, ka tādu nedabūjot izbaudīt Latvijas vietējie pasažieri. "Bet gadās, ka cilvēki grib kaut ko paņemt no autobusa par piemiņu – rokturi, monitoru, tējas kasti…" atklāj Uģis.
Stādiņš pie stūres
Lux Express šoferiem palaikam notiek dažādas mācības – angļu valoda, ugunsdrošība, situāciju analīze no šofera, pasažieru un vadības skatpunkta. –, bet ekonomiskas braukšanas mākā, taupot degvielu, viņu starpā valda neformāla sacensība.
Kas autobusa vadītājam ir svarīgākā prasme? "Jāmāk komunicēt – tas ir galvenais. Jābūt pacietīgam, nevari visu spļaut ārā, lai gan reizēm gribas,» saka Uģis. «Ir jāredz, kāds ir tas cilvēks, kas kāpj iekšā autobusā," piebilst Pēteris. Abi iemanījušies naski noteikt, ar kuru pasažieri var pajokot, ar kuru labāk ne un kurš būs šoferim atbalsts neparedzētās situācijās. Pastāvīgo klientu loks arī veido tādu kā savējo bariņu – viņi jau zina, kad kurš šoferis stūrē, apvaicājas, kur tad pārinieks. Pasažieri arī atsaucīgi izpalīdz, ja zina valodu, kurā runā kāds citvalstu braucējs, bet kuras nav starp svešvalodām, ko pārvalda šoferis.
Uģis un Pēteris norāda, ka viņu profesijā svarīgi ir uzturēt fizisko formu. "Esmu nosēdējies pie stūres kā tāds stādiņš, tāpēc brīvdienās braucu uz laukiem. Kaimiņiene saka: paskat – Pēteris tikko atbraucis, jau šorti kājās, zemes frēze rokās un dod vaļā. Vingro pa dārzu," stāsta Pēteris. Uģis kopā ar dēlu regulāri iet peldēt uz baseinu un "vingro", būvējot ģimenei māju.
Lai arī pašlaik dažādu auto vadītāji darba tirgū ir pieprasīti, Pēteris pieļauj, ka skarbā nākotne varētu būt šīs profesijas izmiršana. "Igauņi jau nākamgad plāno vietējo satiksmi no Tallinas uz Tartu palaist bez vadītāja! Jaunās tehnoloģijas," viņš pamato, taču piekrīt, ka pilnīgi visas situācijas uz ceļa, protams, nevar automatizēt. Jaunieši uz šofera darbu pārāk neraujas, un Uģis spriež, ka lielāko daļu tagad interesē datori, nevis autobraukšana, daudzi pat B kategorijas tiesības kārto ar grūtībām. Pēteris bilst, ka jaunieši arī ļoti rēķina, vai izvēlēties autobusa šofera darbu, ja attiecīgās tiesību kategorijas iegūšana izmaksā ap 2000 eiro, turklāt darbs saistās ar lielu atbildību.
Pretendentu, kas piesakās šoferu vakancēm Lux Express, ir daudz, bet daļa neiztur pārbaudi un nav gatavi pieņemt noteikumus – ka pasažieri reisa laikā būs jāinformē, ka ar viņiem būs jāsveicinās, jārunā pieklājīgi, ka pie stūres nevarēs ēst vai smēķēt.