Ekonomikas ministrs - skan svarīgi. Tomēr nav noslēpums, ka Ekonomikas ministrija (EM), jo īpaši salīdzinot ar Finanšu ministrijas (FM) ietekmi, ir tāds mazais brālis, kura svars ir neatbilstošs "darba aprakstam".
Tas ir ļoti labs jautājums. Jo, manuprāt, tā vispār šobrīd ir ļoti liela problēma Latvijas politikā, ka nozaru politiku formāli veido attiecīgās ministrijas, tomēr pēc būtības to nosaka Finanšu ministrija, kas lemj par visu - sākot no tā, kādu skolotāju skaitu varam atļauties, un beidzot ar to, kādas būs atbalsta formas uzņēmējiem. Plānošanas, varas sviras ir maciņā. Šādā kontekstā var teikt, ka Ekonomikas ministrija - līdzīgi kā pārējās - ir tādā kā lūdzēja lomā. Vai tas atkarīgs no ministra personas? Droši vien. Tomēr kā svarīgs faktors jāmin tas, cik stipra ir ministrija kopumā - cik argumentētu viedokli tās speciālisti var izstrādāt "savam" ministram. Tad, protams, arī jautājums, cik stingri savu pozīciju māk aizstāvēt pats ministrs. Man arī šķiet, ka nākotnē derētu padomāt par Ekonomikas ministrijas lomas ekonomikas plānošanā stiprināšanu vispār. Šobrīd mums ir Pārresoru koordinācijas centrs (PKC), kas izstrādājis Nacionālo attīstības plānu (NAP), kura ietekme arī ir visai... Un mēs valdības veidošanas procesā redzējām, ka PKC darbojas kā kaut kas līdzīgs sekretariātam - pieraksta politiķu vēlmes un mēģina tās kaut cik saskaņot ar NAP. Ik gadu ir jaunas politikas iniciatīvas, kuras atkal vērtē PKC - vai tās saskan ar NAP vai ne. Patiesībā vajadzētu būt ilgtermiņa plānam, kas ir saistošs arī Finanšu ministrijai.
Jautājums gan, cik te no svara ir ministra personība un cik - budžeta stāvoklis, kas, iespējams, nolemj mūs tuvākajā nākotnē situācijai, kad FM jebkurā gadījumā ir galavārds.
Kādu laiku tā būs... Valdībā esmu jaunpienācēja, bet esmu jau pamanījusi, ka deķītis tiek raustīts atkarībā no ministra caursišanas spējām.
Ir dzirdēta tēze, ka EM jābūt uzņēmēju ministrijai. Ja tā, cik formālas vai reālas ir līdzšinējās EM sadarbības formas ar uzņēmējiem - Tautsaimniecības padome utt.?
Man pagaidām grūti vērtēt, jo redzamā puse nav sevišķi spilgta, tomēr...
Bet kopumā jūs piekrītat formulai "EM - uzņēmēju ministrija"?
Jautājums nav tik vienkāršs. Varētu pat teikt, ka tā līdz šim ir bijis, tomēr man liktos pareizi, ka EM ir arī darbinieku, darba ņēmēju ministrija. Simboliski izsakoties - mums ir vajadzīgas ne tikai darba vietas kā tādas, bet labi atalgotas darba vietas.
Es jūs pārtraucu par sadarbības formām.
Cik esmu sapratusi, iepriekšējo ministru ieviestie neformālākie veidi, piemēram, regulāras t. s. darba brokastis, darbojas labāk par dažu labu oficiāli nostiprinātu formu. Cita lieta, ka formalizētas padomes ir nepieciešamas, ja runa ir, piemēram, par lieliem investīciju projektiem, jo te EM viena pati nepavilks, - piemēram, ir zemes pieejamības jautājums, kas ir pašvaldību kompetencē.
Labi, labi, tikai "labākajās" tradīcijās arī te mums ir saskaldītība. Ir uz lieliem investīciju projektiem fokusēta struktūra premjera paspārnē, un tāda ir arī Valsts prezidenta paspārnē...
Tas tiesa. Mani arī vienmēr mulsinājis, ka Latvijā dažkārt labā roka nezina, ko kreisā dara. Ir saskaldītība, un man nav gatavas receptes, kā to mazināt. Šādai situācijai gan ir objektīvs iemesls - līdz Andrim Bērziņam neviens no valsts prezidentiem jau nenāca ar uzstādījumu, ka viņš kā prezidents tik daudz uzmanības pievērsīs tieši saimnieciskiem jautājumiem. Tas ir tāds Bērziņa jaunievedums, un viņš ir arī daudz darījis šajā virzienā.
Visu interviju ar ekonomikas ministri Danu Reiznieci-Ozolu Neesmu Miltona Frīdmana piekritēja lasiet pirmdienas, 10. novembra, laikrakstā Diena!