c.Mierina tas, ka nesen Saeimas budžeta komisijas paustā atziņa par mikronodokli, kura ieviešana nav devusi gaidītos rezultātus, nu rezultējusies vien atsevišķu trūkumu uzlabošanā, nevis likmes paaugstināšanā, kas nozīmētu atkal jaunus spēles noteikumus vairāk nekā 22 tūkstošiem mazo Latvijas uzņēmumu ar nelielu apgrozījumu, darbinieku skaitu un atalgojumu.
Vēl tikai 2010.gada rudenī likumdevējs deklarēja, ka mikronodokļa ieviešanas mērķis ir veicināt jaunu mazo uzņēmumu veidošanos - īpaši ģimenes jomā, atvieglot biznesa uzsākšanu, mudināt uz komercdarbības legalizēšanu un mazināt birokrātisko slogu. Taču, tikko spēles noteikumi ir pieņemti, uzņēmēji sākuši izmantot jaunās sistēmas priekšrocības un gūt no tās labumu, izrādās, ka šķietami labajā iecerē atklājas daudz iepriekš neparedzētu robu, un vilinošās durtiņas tiek aizcirstas.
Skaidrs, ka valdībai jādomā par nodokļu ieplūšanu valsts budžetā, bet nedrīkst aizmirst arī par tiem mazajiem uzņēmumiem, kam mikronodokļa piemērošana ļāva uzsākt biznesu, reģistrēt individuālo uzņēmējdarbību un ir kritisks eksistences priekšnoteikums. Lai labotu situāciju ar šī nodokļa izmantošanu negodprātīgiem mērķiem, jāievieš pasākumi dažādu shēmu izskaušanai, bet ne tādi, no kā galvenokārt cietīs tieši tie, kuru dēļ mikronodoklis tika ieviests.
Turklāt jebkuras izmaiņas, jaunu likumu piemērošana uzņēmējam nozīmē izmaksas, īpaši, ja bizness plānots ilgtermiņā – ir jāpārstrukturē grāmatvedības uzskaites sistēma, jāveic korekcijas biznesa plānošanā u.c. Tā vietā, lai koncentrētos uz biznesa attīstību, daudz laika un enerģijas jāvelta likumu izmaiņu izpētei un to pielāgošanai uzņēmuma darbībā.
Cita joma, kas sagādā ne mazums galvassāpju Latvijas uzņēmējiem, ir daudzo Valsts ieņēmumu dienesta noteikto prasību ievērošana. Nodokļi ir jāmaksā, par to nav šaubu, taču reizēm uzraudzība šķiet pārlieku stingra, bet piemērotie sodi - nesamērīgi nodarītajam pārkāpumam. Piemēram, neizprotama ir prasība uzņēmējam pie līguma slēgšanas pārbaudīt sadarbības partnera rīcībspēju ne tikai no tās informācijas, kas publiski pieejama oficiālajās datu bāzēs, bet arī pēc vēl kādiem citiem skaidri nedefinētiem parametriem, piemēram, vai sadarbības partnera pilnvarotais valdes loceklis ir pilna laika darbinieks šajā uzņēmumā.
Diemžēl Latvijas augstais nodokļu slogs un smagnējais birokrātiskais aparāts ne vienu vien uzņēmēju mudina domāt par biznesa pārcelšanu uz citām valstīm. Pazīstu spēcīgu mūsu valsts uzņēmumu, kas nolēmis pārcelt savu biznesu uz Zviedriju – valsti, kas ir līdere augsto nodokļu un ražošanas izmaksu ziņā. Uzņēmējs sarēķinājis, ka Latvijā nodokļu izmaksas viņam ir par 10% augstākas nekā Zviedrijā, īpaši augsts mums ir darbaspēka nodokļu slogs. Savukārt Zviedrijā esošā biznesa infrastruktūra ir daudz sakārtotāka nekā Latvijā – paredzama un stabila nodokļu sistēma, mazāka birokrātija valsts pārvaldē, taisnīgums un tiesiskums no uzņēmēju kontrolējošo valsts institūciju puses, normāli funkcionējoša tiesu sistēma uzņēmēju strīdus jautājumu risināšanai.
Tas viss minētā uzņēmuma biznesam Zviedrijā ļaus sekmīgi strādāt un pelnīt ar daudz mazākām galvassāpēm kā dzimtenē. Latvijai tas nozīmē zaudētas darbavietas, nodokļus, cilvēkresursus. Ja vēlamies, lai Latvijas uzņēmēji biznesu būvē pašu mājās un kļūtu konkurētspējīgāki gan vietējā, gan starptautiskā tirgū, biznesa videi mūsu valstī jākļūst prognozējamākai un stabilākai.