Kopš decembra Latvijas riteņbraukšanas izlases trenera pienākumus pilda Romāns Vainšteins, kurš 2000. gadā triumfēja pasaules čempionātā elites grupas braucienā. Būdams maksimālists, Romāns jaunajā amatā ir nopietni atrotījis piedurknes. Pēc viņa domām, jau tuvākajā nākotnē Latvijā var izaugt nākamais čempions, tomēr galvenā Vainšteina sāpe ir kopējā situācija šosejas riteņbraukšanā. Nav treka, kur sportisti varētu trenēties ziemas periodā, jauno braucēju skaits sarūk, un nopietna vērība būtu jāpievērš riteņbraucēju drošībai uz ceļiem.
Pusgads jau ir pietiekami ilgs laika posms, lai iepazītu pašreizējo situāciju riteņbraukšanā. Tā ir cerīga vai ne tik laba, kā biji gaidījis?
Pa šo laiku, tiekoties ar treneriem, vecākiem un federācijas darbiniekiem, centos pēc iespējas dziļāk iepazīt kopējo ainu. Izpētīju arī sporta likumus pasaulē un ieguvu priekšstatu, kā sportu atbalsta valdība, pašvaldības un labvēlīgie ziedotāji. Esmu arī iepazinies ar pašreizējiem riteņbraucējiem Latvijā – kāda viņiem ir domāšana, kāda attieksme un cik viņi ir fiziski spēcīgi. Lēnā garā cenšos kaut ko mainīt un pamācu, ja redzu, ka tiešām ir vajadzīgs mans padoms, lai uzlabotu Latvijas Riteņbraukšanas federācijas darbību un sportistu rezultātus. Protams, tas nav izdarāms vienā dienā, jo riteņbraukšana ir diezgan smags un mūsdienās arī diezgan dārgs sporta veids. Visai darbībai pamatā ir nepieciešams finansējums. Federācijā tā ir mūsu lielākā problēma. Bez finansējuma mēs nevaram iegādāties ne transportu, ne arī līdzvērtīgu inventāru, kāds ir Eiropā un citviet pasaulē, ne arī nodrošināt sportistiem pareizu gatavošanos treniņnometnēs ziemas periodā. Attiecīgi nevaram arī saplānot optimālu sacensību kalendāru. Papildus tam visam vēl ir nepieciešams personāls – treneris, mehāniķis, fizioterapeits, dakteris un masieris. Šodien neviens par velti vairs nestrādā, kā tas varbūt bija padomju laikos.
Deviņdesmito gadu Latvijas riteņbraukšanas zelta paaudze ar Daini Ozolu, Kasparu Ozeru, Arvi Piziku, Romānu Vainšteinu un vēl citiem izauga, cauru gadu dzīvojot un trenējoties Beļģijā. Vai ir vispār iespējams kļūt par augstas klases riteņbraucēju, trenējoties tikai Latvijā?
Pēc maniem uzskatiem, Latvijā pēdējos gados lietas ir mainījušās nepareizā virzienā, jo nav vairs tā azartistu skaita. Kādreiz uz starta stājās tuvu pie simt jauniešiem vai junioriem, un tad arī bija iespējas izvēlēties desmit vai divpadsmit braucējus, kurus vest uz nometnēm. No tiem savukārt noteica sešus labākos, kuri kļuva par izlases dalībniekiem un kuri pēc tam startēja sacensībās. Tagad tādas atlases iespējas nav, jo jauniešiem ir radušās citas intereses.
Sacensību kalendārs Latvijā ir tik nabadzīgs, ka mums bērniem vairs nav ko piedāvāt. Ejot līdzi pasaules tendencēm, esam pielāgojušies komercpasākumiem. Ir ļoti labi attīstījies BMX un MTB, un tāpēc interese par šosejas riteņbraukšanu ir zudusi. Joprojām liela problēma ir ceļu noslēgšana sacensību laikā. Policisti stāsta vienu, vecāki atkal uztraucas par bērnu drošību, un ar federācijas finansējumu ir neiespējami noorganizēt sacensības, lai jauniešiem rastos interese. Vieglāk to ir izdarīt BMX trasē vai mežā nospraužot kalnu riteņbraukšanas distanci. Tāpēc kopīgi ar federācijas pārstāvjiem es vēlos izveidot sacensību kalendāru, jau sākot no zēnu vecuma, lai mēs uz Eiropu brauktu kaut cik sagatavoti un lai mums jau būtu kaut kāds līmenis.
Gluži bez šosejas sacensībām puikas jau nav atstāti. Vismaz pērn notika Cerību kausa sacensības…
Tas ir Riteņbraukšanas federācijas pasākums, ko mēs turpmākajos gados gribam pacelt augstākā līmenī. Bez sacensībām Latvijā mēs jaunus talantus neatklāsim.
Tas ir jauniešu līmenis. Ko darīt junioru vecuma sportistiem?
Tad jau, protams, lai vēl vairāk pietuvotos Eiropas līmenim, būtu ieteicams vismaz pāris reižu gadā aizbraukt uz starptautiskajām sacensībām ārzemēs. Pēc mačos nopelnītajiem punktiem un vietas valstu rangā nosaka, cik sportistu var startēt pasaules čempionātā. Tā ka bez šīm sacensībām mums neiztikt, ja gribam, lai juniori ir konkurētspējīgi. Man bija sāpīgi dzirdēt, ka mūsu prezidents Raimonds Vējonis ir atteicies atbalstīt Baltijas ceļa velobraucienu. Igo Japiņam esot teikts, ka valsts līmenī varot atbalstīt tikai pasaules un Eiropas čempionātus. Es būtu priecīgs, ja mūsu prezidents iesaistītos šajā pasākumā, jo Igaunijas un Lietuvas prezidenti sniedz atbalstu Baltijas ceļa velobraucienam. Mums jāmeklē sponsori, kurus šodien nav nemaz tik viegli atrast.
Ko lai riteņbraucēji dara ziemā, kad nav iespējams ar riteni izbraukt treniņā?
Mums ir tikai divas iespējas. Vienā variantā mēs varam vest jauniešus uz nometnēm siltajās zemēs, bet tas ir gandrīz neiespējami, jo viņiem ir jāapmeklē skola. Un tā, manuprāt, ir ļoti svarīga. Otrs variants ir beidzot Latvijā uzcelt treku, kura mums trūkst jau divdesmit piecus gadus. Tas ir vissāpīgākais jautājums Latvijas riteņbraukšanā. Bez treka ir neiespējami trenēties ziemā, un treks ir vajadzīgs, lai pareizi iemācītos braukt ar riteni. Braucot trekā, domāšana attīstās daudz labāk un ātrāk, nekā braucot pa šoseju.
Kam būtu jāprasa, kāpēc treka Latvijā joprojām nav?
Droši vien mums – Latvijas Riteņbraukšanas federācijai.
Tas atkal ir naudas jautājums…
Jā, jo Riteņbraukšanas federācija nav tik bagāta, lai uzceltu treku. Cik man zināms, šis jautājums nav arī risināts attiecīgajā kompetences līmenī. Man nav saprotams, kā tas var būt, ka Latvijā ir uzbūvēti visi iespējamie sporta kompleksi, tikai ne treks. Visam naudu var sameklēt, tikai ne trekam.
Kur būtu piemērotākā vieta trekam Latvijā?
Svarīgi, lai apkārt būtu visa nepieciešamā infrastruktūra. Vieta automašīnu novietošanai, kā arī viesnīcai un restorānam. Tā var būt gan Sigulda, gan arī Ventspils, Liepāja vai Kuldīga. Jo tuvāk Rīgai, jo, protams, labāk. Tikpat labi tā var būt arī Jelgava. Tā ir pilsēta, kurā labi ir attīstījusies BMX riteņbraukšana.
Ja arī treku uzceltu, tā izmantošana būtu rentabla?
Tāpēc jau arī teicu, ka apkārt būtu nepieciešama infrastruktūra. Tajā sporta kompleksā, ko sauksim par treku, ir jābūt pilnīgi visam, kas saistīts ar sportu. Treka vidū būtu jāierīko basketbola vai florbola laukums vai arī boksa rings. Jāpieļauj iespēja rīkot koncertus. Sacensību kalendārs būtu jāsastāda ar nolūku, lai pie mums brauktu trenēties lietuvieši un igauņi, kā arī citu tuvāko valstu sportisti – skandināvi, krievi, baltkrievi un ukraiņi. Ir jābūt arī svaru zālei, spa centram un veikaliem. Visam, lai cilvēki tur varētu uzturēties vismaz četras dienas un nekas nebūtu jāmeklē ārpus kompleksa telpām.
Kāda ir pasaules prakse – treks ir rentabls?
Protams, mūsdienās nav sarežģīti sameklēt zinošus cilvēkus, kas izstrādātu ļoti labu biznesa plānu. Treka komplekss noteikti atmaksātos. Tā būtu iespēja arī nākotnē sarīkot pasaules vai Eiropas čempionātu treka riteņbraukšanā, un tie jau būtu lieli ienākumi. Ja izdosies valdību vai kādu no pašvaldībām pārliecināt par treka būvniecību, es darīšu visu, lai tā ekspluatācija atmaksātos un lai tajā notiktu starptautiskas sacensības.
Vai ir kādi konkrēti treka celtniecības aizmetņi?
Esmu runājis ar vairāku pilsētu mēriem, un viņi ir devuši konkrētu atbildi, ka ir gatavi piešķirt zemi un arī citādi palīdzēt. Kad būs atbilde no valdības, ka tā ir gatava atbalstīt treka celtniecību, tad arī liksim galdā konkrētu biznesa projektu.
Varbūt apzināti kā treka celtniecības vietu vispirms nosauci Siguldu. Šīs pilsētas mērs Uģis Mitrēvics ir aktīvs MTB sacensību dalībnieks un riteņbraukšanas atbalstītājs.
Jā, es nenoliedzu, ka tas ir viens no mūsu nospraustajiem virzieniem, jo samērā netālu atrodas Murjāņu Sporta ģimnāzija, kurā bāzējas jauniešu un junioru izlases. Murjāniešiem būtu daudz parocīgāk izmantot treku Siguldā nekā citviet Latvijā. Ziemas periodā mūsu labākajiem jaunajiem riteņbraucējiem treks būtu nepilnas stundas brauciena attālumā.
Kā riteņbraucējiem Murjāņos ir mainījušies treniņu apstākļi, salīdzinot ar laika posmu, kad pats tur mācījies?
Ir mainījušies – un uz slikto pusi. Murjāņos ir palikušas tikai divas nodaļas – jauniešu un junioru šosejas riteņbraukšana. Nav vairs treka staieru un sprinteru nodaļas. Nav vairs kā agrāk, kad katrai vecuma grupai bija savs treneris, savs mehāniķis un savs treniņu plāns, pēc kura viņi trenējās. Ir palikuši tikai divi treneri. Atklāti runājot, viņiem vairs nekā nav. Es pat neatceros, kad viņiem pēdējo reizi būtu nopirkts jauns ritenis. Stāvoklis patiešām ir smags. Ar Igo (Latvijas Riteņbraukšanas federācijas prezidents Igo Japiņš – aut.) tikāmies ar Murjāņu Sporta ģimnāzijas direktori Ingrīdu Amantovu, tāpat sūtījām vēstuli un tikāmies ar izglītības un zinātnes ministru Kārli Šadurski, un tuvākajā laikā mums ir plānota vizīte Saeimas Sporta apakškomisijā. Slikti ir tas, ka es darbu sāku decembrī, kad budžets nākamajam gadam jau bija sadalīts. Tagad mums ir jābūt pacietīgiem, bet Murjāņi pilnīgi noteikti ir mūsu prioritāte, jo nav vairs otras vietas Latvijā, kur jauniešus tik pilnvērtīgi var sagatavot lielajai dzīvei. Tas ir mūsu vienīgais ceļš, lai Latvijas jauniešu un junioru vecuma riteņbraucēji būtu konkurētspējīgi pasaulē.
Nākamais posms ir Latvijas izlase līdz 23 gadu vecumam (U23), un pēc tam jau elite. Cik man zināms, šīs abas izlases ir tavā pārziņā?
Ar mani kopā strādā Toms Flaksis. Viņa pārziņā ir treniņu plānošana, es savukārt vairāk esmu kopā ar sportistiem sacensībās. Mēs dodam iespēju U23 vecuma sportistiem saprast, kas ir profesionālā riteņbraukšanas pasaule. Par viņiem vēl vienu divus vai pat četrus gadus rūpējamies, lai viņi būtu gatavi iekļauties profesionālajā vidē. Vienvārdsakot, viņiem ir jāiemācās būt patstāvīgiem.
Ir pazīmes, ka Latvijai varētu būt nākamais Vainšteins vai Piziks?
Man ir bijis pārāk maz laika, lai izdarītu tādu secinājumu. Tam ir nepieciešams viens vai divi gadi. Esmu pamanījis, ka viņi visi fiziski ir ļoti spēcīgi, bet morāli nav pārliecināti par savām spējām. Viņi nav nobrieduši tam, ka var būt nākamie čempioni.
Vai vispār ir iespēja iemācīt prasmi būt uzvarētājam?
Pārliecībai par savām spējām ir jābūt jau treniņos un izejot uz starta. Kad distancē ir grūti, braucot kalnā vai sānu vējā, ar šo pārliecību sportists nekad nepadosies. Žargonā runājot – nomirsi desmit reizes, bet finišu sasniegsi. Mūsdienu jauniešu lielākā problēma ir tā, ka pie pirmajām grūtībām viņi padodas. Viņi pat nespēj sasniegt finišu! Ja šai lauciņā ar jaunajiem sportistiem netiks strādāts, viņi nekad nekļūs par uzvarētājiem. Tāpat jaunajiem braucējiem ir jāstāsta, kurā pozīcijā jāatrodas grupā, lai nepaliktu atpalicējos, un kur ir jābūt, lai uzvarētu sprinta finišā. Otrās, trešās vai ceturtās vietas ieguvēju ir ļoti daudz, savukārt uzvarētājus tikai uz vienas rokas pirkstiem var saskaitīt. Es gribu savu domāšanas veidu nodot nākamajai paaudzei, lai tā domātu kā čempioni.
Visu interviju lasiet pirmdienas, 12.jūnija laikrakstā Diena!
Zobrats