Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +3 °C
Apmācies
Pirmdiena, 23. decembris
Viktorija, Balva

Zanders: Tabulās paslēpusies skarbā realitāte

Valdības darba kārtībā nonācis Kultūras ministrijas izstrādātais Nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un integrācijas politikas pamatnostādņu īstenošanas plāns 2017.–2018. gadam. Diezgan viegli iedomāties iemeslus skeptiskai attieksmei pret šāda veida dokumentiem un mēģinājumiem "no augšas" strādāt ar tik delikātām, grūti aprakstāmām tēmām vispār.

Tomēr kopumā jāsecina gan, ka pilnīgā pašplūsmā tās nebūtu prātīgi atstāt (un pēc tam, piemēram, vaimanāt par to, ka daļu Latvijas iedzīvotāju pašmāju TV kanāli elementāri nesasniedz), gan arī tas, ka plāns ir jēdzīgs no tajā ietverto darbības virzienu un izvirzīto mērķu viedokļa. Atliek vien izteikt cerību, ka jomā, kas strādā ar šīm tēmām, ir pietiekama dinamika, ja vēlaties – konkurence, un neveidojas roku iesitušu projektu rakstītāju savējo būšana.Līdz ar to ministrijas sagatavotajā mani vairāk interesēja t.s. politikas rezultāti un rezultatīvie rādītāji. Domāju, ka tie nav gluži no gaisa pagrābti, jo mēs, protams, varam apšaubīt socioloģiskas aptaujas kā metodi, tomēr labāka instrumenta, šķiet, nav. Te gan formulējumi, manuprāt, kvalitatīvi ir ļoti dažādi. Piemēram, liekas saprotami, ja piederības sajūtu Latvijai valsts mēģina nomērīt, noskaidrojot, kāds īpatsvars ļaužu noteiktā laika periodā ir kaut ko ziedojoši labdarības organizācijām vai paši veikuši brīvprātīgo darbu (vēlamie rezultāti 2018. gadā attiecīgi 20 un 15 procentu). Turpretim mērķis, lai 2018. gadā 80% latviešu un 55% krievu vispār būtu "piederības sajūta Latvijai" (14. lpp.), liekas pārāk izplūdis. Savukārt tādi nacionālo minoritāšu integrēšanās līmeņa parametri kā mazākumtautību kolektīvu dalība Dziesmu svētkos vai krievvalodīgo apmeklētāju īpatsvars latviešu teātra apmeklētāju skaitā atkal liekas nomērāmi un lietderīgi. Īsi sakot, dažādas sekmes ar šo rādītāju formulēšanu.Visšķērmāk sametas ap dūšu, tiekot līdz sadaļai Saliedēta sociālā atmiņa (49. lpp.). Tātad – kas tiek uzskatīts par vēlamo? Lai 2018. gadā to t. s. krievvalodīgo īpatsvars, kuri nekādi neattaisno deportācijas 1941. un 1949. gadā, būtu 25%. Savukārt to, kuri Latvijas Republikas dibināšanu 1918. gada 18. novembrī vērtē pozitīvi (tas nozīmē, ka šeit pat netiek jautāts par okupācijas atzīšanu vai neatzīšanu, kas cilvēciski saprotami var būt nepatīkamāk), īpatsvars sasniedz 40 procentus. Tas galīgi nav pārmetums Kultūras ministrijai, jo neba tā pie vainas, tomēr padomāsim, ko šis, ja tā var teikt, ideāls nozīmē? Tas nozīmē, kā saka, labi jau būs, ja 2018. gadā 75% no cittautiešiem vispār uzskatīs, ka represijas bija pamatotas. Un – ka 60 procentiem no t. s. krievvalodīgajiem Latvijas valsts kā tāda nebūs nekāda vērtība. Vai ikdienas darbos un nedarbos skrienošie politiķi un citi politikas veidotāji vispār apzinās, ko tik skarbi rādītāji liecina? Parasti dažādām prognozēm, ja tās izsaka vara, pārmet pārliecīgu optimismu. Šī nu ir retā reize, ka gandrīz vai jācer, ka noskaņojumu mērītāji un prognozētāji ir kaut ko nepareizi "samērījuši" un attiecīgi ir pārāk pesimistiski. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Dienas komentārs

Vairāk Dienas komentārs


Latvijā

Vairāk Latvijā


Pasaulē

Vairāk Pasaulē