Proti, tas veidots ar galveno mērķi - nodrošināt Ministru kabineta stabilitāti, tā, lai gadījumā, ja kāds no partneriem tomēr vienā jaukā dienā nolemj pamest jautro kompāniju, valdība saglabā vairākuma atbalstu Saeimā. Attiecīgi līdzvērtīgs sfēru sadalījums gan apmērā, gan saturā (lai nav tā, ka vieniem tiek "grūtās" ministrijas, citiem "ietekmīgās"). Tas ir racionāli, tomēr partiju loģika un valsts intereses nav gluži viens un tas pats.
Rezultātā rodas jautājumi. Piemēram, kāpēc, kā saka, vieni ministri ir vienlīdzīgāki par citiem? Tiek pausts, ka Rinkēvičam jāpaliek ārlietu ministra postenī, jo ārlietās nepieciešama kursa nemainība, mūsu ārzemju partneru sirdsmiers utt. Tikpat labi var teikt, ka daudz svarīgāka šāda izvairīšanās no nevajadzīgiem jauniem eksperimentiem ir veselības aprūpē.
Kāpēc mums tas, ko domā ārzemēs, ir svarīgāk par to, kā jūtas kāda nozare pašā Latvijā? Un ko tik dramatisku varētu "savārīt" citai koalīcijas partijai piederīgs ārlietu ministrs? Kāpēc amatā jāpaliek tieši Kozlovskim (Bērziņa versija)? Diez vai Latvijas policija ir pelnījusi tik zemu novērtējumu - ja būs cits iekšlietu ministrs, Zolitūdas traģēdija netiks pienācīgi izmeklēta. Nav pretenziju pret Kozlovski, tomēr nepārspīlēsim viņa lomu.
Rodas arī iespaids, ka modelis nerēķinās ar to, cik labi vai slikti strādā pašreizējās valdības konkrētie ministri. Kāpēc darbu zemkopības ministra postenī nevar turpināt Straujuma, kuru nozare vērtē labi un kura objektīvi mazāk šauj petardes, vairāk dara? Tikai tāpēc, ka, pārdalot ministru portfeļu kāršu kavu, tā sakritis, ka šī ministrija "pienākas" ZZS? Labi, lauksaimniecības gadījumā zaļajiem zemniekiem vismaz ir ko deleģēt ministra postenim. Bet kāpēc Reformu partija (RP), kas līdz šim nav demonstrējusi interesi vai zinošus cilvēkus par veselības nozari, tiktu "aplaimota" ar Veselības ministriju? Pareizāk sakot, otrādi - par kādiem grēkiem nozare tiktu sodīta ar ministru, kura nonākšana postenī izrietētu nevis no viņa kvalifikācijas, bet partiju tirgošanās?
Padomāsim: kādai vajadzētu būt jebkuras jaunas valdības veidošanas patiesajai jēgai? Identificēt vājos punktus (ministrus) un atrast tiem kvalitatīvi labākus aizstājējus? Ja labāks kandidāts ir ZZS - lūdzu! Ja Nacionālajai apvienībai - kāpēc ne? Un tā tālāk.
Pagaidām gan valdības veidotāji, šķiet, vairāk domā par to, lai galdam kājas būtu puslīdz vienā garumā, piemirstot, ka šādai simetrijai nav lielas jēgas, ja kājas ir izpuvušas.
Dīvaina loģika: ja visas šīs dīdīšanās rezultāts būs vājāka valdība par pašreizējo, tad galu galā cietīs visi jaunās koalīcijas locekļi - pieredze liecina, ka sabiedrība skeptiski uztver kādas partijas klaigāšanu, ka "tā (kāda problēma, nozare) nebija mūsu kompetence, neesam vainīgi!".