Latvijā, Naujenē, Vineta atgriezās šopavasar, teju ar pēdējo reisu no Mančestras Anglijas ziemeļrietumos, pirms Covid-19 dēļ tika slēgtas robežas. Nākamajā dienā no Mančestras Rīgā ielidoja pēdējā lidmašīna.
Kad ierodamies ciemos, mazliet samulstam: kā – jurta stāv salikta dzīvokļa viesistabā? Bet Vineta mūs aicina nobaudīt īstu Mančestras kafiju ar pašceptu rabarberu pīrāgu no auzu un kviešu miltiem un mierina, ka tās salikšana prasīs vien minūtes četrdesmit. Kaimiņu bērni palīdzēs.
Iespēja, kas piešķir brīvību
Mājīgajā dzīvoklī vienā no istabām pie sienas vesela plejāde ar medaļām par sasniegumiem basketbolā – tie piederot Vinetas māsai Annai Gailītei, kura pašlaik dzīvo un strādā ASV. Otra Vinetas māsa – Agate – mīt Anglijā, turpat Mančestrā, kur ilgus gadus pavadījusi Vineta.
Viņa ir naujeniete, Vineta smej: "Esmu no šejienes, no šī paša dzīvokļa." Vispirms mācījusies Naujenes skolā, tad ekoskolā Daugavpilī un tad Daugavpils 1. ģimnāzijā, bet studējusi Daugavpils Universitātē. 2004. gadā devusies prom uz Mančestru. "Daugavpilī pusotru gadu studēju kultūras vēsturi, bet Mančestras Universitātē – ilustrāciju, pēc tam maģistros dizainu. Tagad gribu ķerties pie doktorantūras, rakstu projektu par permakultūru," stāsta jaunā sieviete un paskaidro – permakultūras ideja ir dzīvot un darboties tā, lai atstātu vidi labākā stāvoklī, nekā tā bijusi. Būtībā tā ir ilgtspējīga, vieda saimniekošana, kā ētisks un praktisks ietvars ekoloģiskam un ilgtspējīgam dzīvesveidam, lai radītu efektīvas, daudzveidīgas un stabilas reģenerējošas sistēmas. Tā ir arī globāla sociāla kustība, kas veicina pašpietiekamību un sociālo atbildību. "Tā ir ekoloģiska saimniekošana, līdzīga tai, kāda tā bija mūsu senčiem viensētās. Šī zinātne ir diezgan dziļa, patiesībā tā ir arī dizaina specialitāte. Projektu rakstu par to, kā ar šādām saimniekošanas metodēm pilsētu var padarīt dabai draudzīgāku," paskaidro Vineta. Viņa piebilst: "Kad sāku nodarboties ar jurtu izgatavošanu, tad arī iepatikās šāds dabai draudzīgais dzīvesveids."
Bet augstskolu Mančestrā izvēlējusies tā iemesla dēļ, ka iepatikusies šī pilsēta. Pirmoreiz Vineta Mančestru iepazinusi, kad aizbraukusi uz gadu pastrādāt Anglijā. "Aizbraucām kopā ar draugiem no Daugavpils. Sākumā vācām selerijas, tad rūpnīcā fasējām saldētos ēdienus. Jā, nopelnīt varēja. Pilsēta man iepatikās, un es izdomāju, ka gribu studēt mākslu. Es jau Daugavpilī mācoties mazliet zīmēju. Bet Anglijas ēdienu industrija ļāva izprast, ka nekā veselīga tajos ēdienos nav, tāpēc jāmaina dzīvesveids," smej Vineta.
Studijas Mančestras Universitātes bakalaura programmā bijušas interesantas, tomēr Vinetai pietrūcis vietējo draugu, turklāt viņa bijusi arī vecāka nekā pārējie kursabiedri. "Nācās draudzēties ar gados jaunākiem studiju biedriem no visas pasaules, bet viņi vairāk studēja tāpēc, lai tikai iegūtu diplomu. Divus gadus pēc bakalaura grāda iegūšanas studijas izlaidu – nezināju, ko īsti darīt tālāk. Strādāju Mančestrā apģērbu veikalā un, tā kā protu arī šūt, otru pusi no darba laika piestrādāju par šuvēju. Savukārt studijas maģistrantūrā man ļoti patika, tā bija iespēja izpētīt Mančestras dizaina vēsturi. Man radās ļoti daudz angļu draugu, tiesa, viņi nāca no citām Anglijas pilsētām. Es skaitījos kā mančestriete, nodzīvojusi tur jau desmit gadu," pasmaida Vineta. Viņas dzīvesvieta bija un joprojām ir liels īres nams, kur izīrē istabas. "Tas ir līdzīgi kā kopmītnē, taču istabas ir ļoti lielas, ērtas, un tā ļoti ilgi dzīvo daudzi cilvēki. Man patīk. Es ļoti bieži un uz ilgstošu laiku ceļoju uz Latviju, un man tā ir ērti. Savu istabu varu atstāt, izīrēt pa to laiku, kamēr esmu Latvijā, – tā ir lētāk. Citreiz Latvijā palieku uz visu vasaru vai pat uz sešiem mēnešiem. Šī iespēja piešķir man brīvību," atzīst Vineta. "Esmu radošs cilvēks, un arī manā dzīvesvietā Mančestras mājā vienmēr ir apmetušies radoši cilvēki – mākslinieki, mūziķi, rakstnieki. Man ir veicies. Mājas apakšstāvā parasti darbojās kafejnīca – nezinu, kas būs pēc kovida krīzes, mēs tajā kafejnīcā bieži vien arī strādājām. Ļoti radoša vide ar labu auru. Ar kaimiņiem nekad nav bijis problēmu."
Kur profesiju vairāk ciena
Kopumā Anglijā Vineta nodzīvojusi 15 gadu. Pēdējos divus, trīs gadus viņa uz pusgadu atgriežas mājās, Latgalē. Padzīvo gan Naujenē, gan dziļāk laukos pie Preiļiem, kur Gailīšu ģimenei pieder vecvecāku īpašums. Tur Vineta pie meža iekopusi savu permakultūras dārzu. "Vecajā guļbaļķu mājiņā vairāk nekā desmit gadu vairs neviens nedzīvo. Dzīvot tajā var, esmu mājiņu iztīrījusi, arī elektrība ir, bet es labāk dzīvoju jurtā. Māju var izmantot par noliktavu vai muzeju. Dārzā esmu sastādījusi ābeles, bet ir arī vecie augļu koki. Es tur gribu izveidot to, ko permakultūrā sauc par meža dārzu – ar ābelēm, ķiršiem, dažādām ogām, augiem, kuri aug paši bez kopšanas," atklāj Vineta.
Pagaidām tā arī bija iecerējusi – pusgadu dzīvot Anglijā, pusgadu Latvijā, jo Vineta ir arī pasniedzēja, māca permakultūras zinātni. Šogad gan koronavīrusa krīze viņas plānus mainījusi: "Biju iecerējusi uz Latviju atvest savus studentus, biju jau noorganizējusi vairākas grupiņas – mēs būtu strādājuši manā permakultūras saimniecībā. Gribējām izmēģināt jurtu celtniecību, dažādus darbus ar mālu, darboties dārzkopībā. Bet šogad diemžēl tas vairs nebūs iespējams," pastāsta Vineta.
Taujāta, vai vecāki neilgojas pēc māsām, kuras izvēlējušās emigrāciju, Vineta teic – viņi esot priecīgi, ka meitenēm veicas. "Anna un Agate ir dvīņumāsas, par mani piecus gadus jaunākas. Anna ir medmāsa intensīvās aprūpes nodaļā vienā no Ņujorkas slimnīcām. Agate visu laiku dzīvoja ar mani vienā dzīvoklī, pērn izdomāja, ka grib pārvākties, dzīvot patstāvīgi. Viņa studēja Salfordas Universitātē interneta datorprogrammas, tagad strādā BBC televīzijā, komandā, kas atbild par interneta pārraidēm," stāsta Vineta. "Pirms tam abas māsas no 11 gadu vecuma dzīvoja un mācījās Rīgā, Anna it kā gribēja savu karjeru virzīt sporta jomā, tieši basketbolā. Viņa ieguva iespējas mācīties Amerikā, basketbola novirziena koledžā, tomēr izlēma, ka ar basketbolu savu dzīvi nesaistīs. Kaut arī tika brīdināta, ka tas būs sarežģīti, viņa nolēma universitātē izmācīties par medmāsu. Tā ASV viņa dzīvo kopš 2008. gada. Vienu gadu atbrauca uz Angliju, pastrādāja tur par medmāsas asistenti, bet viņai nepatika, aizbrauca atpakaļ. Amerikā medmāsas ir labāk atalgotas un šo profesiju daudz vairāk ciena." Covid-19 krīzes laikā sākotnēji uztraukums par māsu, protams, bija visai Gailīšu ģimenei. "Visiem bija bail, pat mediķiem. Bija traki. Bet tagad esam mazliet nomierinājušies, nav tik liels uztraukums. Tagad mediķi labāk zina, ko darīt cīņā ar koronavīrusu."
Jaunā sieviete uzskata – visgrūtākais parasti esot pirmais gads svešumā, kad valodu labi nezini un draugu vēl nav. Tagad viņai pašai Mančestrā palicis ļoti daudz labu draugu. "Agate ir domājusi par to, vai atgriezties Latvijā, taču biedē prognozes, kāda būs ekonomiskā situācija. Anna gan atpakaļ noteikti nebrauks – māsai patīk Amerikā, viņa tur atradusi sevi. Māsa ir ļoti gara un šeit, Latvijā, ar savu garo augumu izceļas. Amerikā – ne tik ļoti," smej Vineta.
Dzīve rādīs
Nu ķeramies pie jurtas sliešanas. Vineta pastāsta: "Reiz Mančestrā, vietā, kur dzīvoju, pirms pieciem, sešiem gadiem tika organizēts Ziemassvētku gadatirgus māksliniekiem. Piedalījās arī kāds anglis, vārdā Glens, kurš taisīja jurtas Anglijas klimatam – ūdens necaurlaidīgas, nosiltinātas, ar krāsniņu iekšā. Glena šuvēja pēkšņi vairs nevarēja strādāt, un viņš uzzināja, ka es protu šūt. Palūdza, vai negribu sašūt audumus jurtām. Man ierādīja industriālo šujmašīnu, un es ķēros pie darba. Man sanāca. Tā visus šos piecus, sešus gadus šuju jurtām apmetņus. Taču tas nevar būt pilna laika darbs, jo pieprasījums nav liels un jurtas taisa pēc pasūtījuma. Pērn gan bija daudz pasūtījumu – uztaisījām kādas desmit jurtas." Vinetas pārziņā ir visi šūšanas darbi – pats jurtas apmetnis, dekoratīvās apdares, jumtiņi, kas jānošuj tā, lai šuves nelaistu cauri ūdeni. No Glena iemācījusies arī koka apstrādes darbus.
Pati mazākā jurta esot četru metru diametrā, lielākās taisījuši pat tādas, kurās ietilpst dīvāns vai divguļamā gulta. Nosiltinot tādā var mitināties visu cauru gadu. "Pasūtītāji visbiežāk ir kempingi, vēl jurtas pasūta festivāliem, kas Anglijā ir ļoti populāri. Taču ir cilvēki, kuri tās pasūta dzīvošanai – visticamāk, tie ir zaļā dzīvesveida piekritēji. Es savā jurtā te, Latvijas ziemā, gan dzīvot nevarētu, tā man nav nosiltināta. Bet vasarā laukos ir labi," apliecina Vineta.
Kad pagalmā viņa sāk sliet savu jurtu, apkārt acumirklī sarodas bērnu bariņš. Ivars un Daša ir tie čaklākie palīgi, bet Olga esot Vinetas "galvenā draudzene". Mazajiem tas ir vesels notikums, turklāt Vineta itin bieži jurtu uzslien, lai kaimiņu bērni var spēlēties. Noņem tikai uz nakti, kaut Naujene esot kluss un drošs ciematiņš. Bērni deg nepacietībā – šovakar viņiem būs sava mājiņa. Vineta atzīst – šis viņai esot mazliet arī tāds kā sociālais darbs, jo ne visiem bērniem ir priekšzīmīgi vecāki.
Taujāju, vai viņa savos plānos paredz pilnīgu atgriešanos Latvijā uz visu gadu un turpmāk? "Nezinu. Esmu pieradusi, ka man vienmēr ir daudz cilvēku apkārt, kā tas ir Mančestrā. Šeit man ir tikai viena draudzene... Varbūt vēlāk, pēc kādiem gadiem. Bet redzēs, kā klāsies, kad nākamgad mani permakultūras darbnīcas studenti beidzot varēs atbraukt uz Latviju, vai viņiem patiks. Ideālā variantā es varētu vadīt savu darbnīcu no Latvijas. Pagaidām vēl nedomāju par aizbraukšanu. Redzēsim, viss taču mainās," tā Vineta Gailīte.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta Atgriežoties mājās saturu atbild SIA Izdevniecība Dienas Mediji.