Daudz tiek runāts par to, ka Latvijas ekonomikas attīstības sekmēšanai trūkst analītiskās, pētnieciskās kapacitātes pienesuma. Kā jūs raugāties – vai, piemēram, Latvijas Universitātes mācībspēki varētu vairāk iesaistīties valdības darbā ar analītiku un zinātnieku pienesumu? Respektīvi, lai šo intelektuālo kapitālu arī pati valdība, politiķi censtos izmantot? Ja jā, kā to panākt?
Varētu runāt par diviem līmeņiem. Es uzskatu, ka katrai ministrijai ir jābūt saviem ekspertiem, kas spēj noformulēt problēmu tā, lai zinātnieki varētu piedāvāt padziļinātus, analītiskus, daudzpusīgus risinājumus.
Respektīvi – jums vajag saprast, ko no jums grib.
Tieši tā! Un tādā veidā noformēt to kā pasūtījumu. Ja skatāmies uz pasaules pieredzi, tad, piemēram, Francijā katrā ministrijā ir šāds analītiskais departaments, kas izmanto valsts akadēmisko institūciju kapacitāti sarežģītu jautājumu risināšanā, un šīm ministriju institūcijām ir arī tieši tam paredzēts budžets. Problēma ir tajā, ka uzdevumu zinātniskajām institūcijām ir jāspēj noformulēt tā, lai sagaidāmais rezultāts būtu atbilstošs. Piemēram, sarežģītais jautājums par klimata plānu un tā ietekmi uz Latvijas ekonomikas konkurētspēju – ļoti sarežģīts jautājums, kas prasa arī sarežģītu risinājumu un daudzpusīgu analītiku. No vienas puses, mums jāanalizē, vai, piemēram, izpildām prasības CO2 izmešu samazināšanā, vienlaikus būtiski neietekmējot lauksaimniecības konkurētspēju. Tas faktiski uzdod meklēt optimizācijas risinājumu – kur ir optimums, atrast optimālo līdzsvaru.
Visu sarunu lasiet avīzes Diena piektdienas, 8. decembra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt klikšķinot šeit!
Raksta cena: €1.00