Ik vasaru Latvijā ierodas ārvalstu jaunieši, kas nākamajā mācību gadā skolēnu apmaiņas programmu ietvaros izvēlējušies būt šeit, dzīvojot vietējās ģimenēs, mācoties vietējās skolās un iepazīstot mūsu zemi, kultūru, valodu, sadzīvi, cilvēkus. Organizācijas AFS Latvija viesskolniecei Paulai Haincai (16) no Hamburgas pilsētas Vācijā šāds raibs gads jau gandrīz aiz muguras – viņa savu 10. klasi pavadīja Neretas vidusskolā. "Es gribēju palikt Eiropā, bet negribēju angļu valodas valsti, gribēju iemācīties kādu jaunu valodu," Paula tekošā latviešu mēlē stāsta par to, kā izvēlējusies apmaiņas gada galamērķi. Sākumā tēmējusi uz Skandināviju, bet turp jau bijis par vēlu pieteikties. Tad nospriedusi, ka derēs arī Latvija, kas atrodas tajā pašā reģionā. "Lasīju par Dziesmu un deju svētkiem. Man patīk mūzika, un domāju: būs labi – ja jau latviešiem ir šādi svētki, tad gan jau viņiem jābūt muzikāliem cilvēkiem," saka Paula, kura Neretā tiešām dabūja izpausties gan mūzikā, gan dejā. Viņa teicami startēja valsts matemātikas olimpiādē un, pateicoties tam, tika uzaicināta uz talantīgo jauniešu – mācību olimpiāžu uzvarētāju – vasaras skolu Alfa. Tā notiek patlaban līdz 22. jūlijam Zasā un ir devusi Paulai iepriecinošu iespēju uzkavēties Latvijā vēl par mēnesi ilgāk.
Līdzi gramatikas grāmata
Neretā Paulu, kā arī vēl vienu apmaiņas skolnieci Namtanu no Taizemes savās mājās uzņēma angļu valodas skolotāja Ruta Aukšpole. Paula atceras, ka sākuma uztraukumu mazliet kliedējusi sarakste ar Rutu e-pastā jau labu laiku pirms ierašanās Latvijā, bet arī klātienē pamazām izdevies pierast citai pie citas. Vāciešiem un latviešiem turklāt ir daudz kopīga. "Es viesmammai dāvināju vācu recepšu grāmatu. Viņa par kartupeļu pankūkām teica, ka tas ir latviešu ēdiens, es – ka vācu," Paula smaida.
Grūtākais bija latviešu valoda – to saprast, runāt tajā. Tiesa, Paula to sāka mācīties jau pašmācībā un Neretā ieradās ar lielu gramatikas grāmatu, ko ik uz soļa lika lietā. "Es tajā bieži skatījos vārdu formas, lai runātu pareizi, nevis – es gāja ēst vakar." Daži skolotāji skolā tik labi nerunāja angliski, citi kaut ko vairāk zināja vāciski, tomēr pārbaudes darbus Paulai viņi mēģināja tulkot, un tos meitene sākotnēji drīkstēja rakstīt angļu valodā. Valodas barjeras dēļ arī ar klasesbiedriem Paula sadraudzējās palēnām. "Daži zēni klasē angliski runā labāk, bet šajā vecumā nav tā, ka zēni ar meitenēm daudz draudzētos. Taču stundās, ja neko nesapratu, viņi man palīdzēja." Paula stāsta, ka uz mācību gada beigām jau ieguvusi draudzenes, bet ar visu klasi kopā piedalījusies ZZ čempionātā. Tikuši līdz finālam.
Mācībās Paulai patīk gandrīz visi priekšmeti. Padodas arī. Viena no favorītēm ir matemātika, un Paula jau Vācijā startējusi mācību olimpiādēs. Arī Latvijā skolotāja ievēroja viņas labās atzīmes un palīdzēja sagatavoties vispirms Starpnovadu matemātikas olimpiādei, kurā Paula uzvarēja, bet pēc tam arī Valsts matemātikas olimpiādei, kur meitene izcīnīja 2. vietu. Kad rezultātā apmaiņas skolniecei piedāvāja braukt uz Alfas nometni vasarā, skolotāja ļoti priecājusies, jo iepriekš neviens no viņas audzēkņiem vēl nebija ticis līdz godalgai valsts mērogā. Paula vēlējās piedalīties arī fizikas un ķīmijas olimpiādē, taču līdz galam neskaidru formalitāšu dēļ tas nebija iespējams. Eksaktās jomas meitenei patīk, taču ar ko tieši saistīt studijas nākotnē, to Paula vēl nav izdomājusi.
Vēlas turpināt dejot
Paulai Latvijā iepatikusies šejienes daba. "Vācijā nav tik daudz dabas, kas saglabājusies bez cilvēka ietekmes," saka meitene, kura nāk no pilsētas ar 1,8 miljoniem iedzīvotāju. Par lielākajiem ieguvumiem no apmaiņas gada viņa uzskata latviešu valodu, draugus, ar ko kontakti saglabāsies tāpat kā ar citiem AFS Latvija šīgada viesskolēniem. "Tuvāk iepazinu arī Latvijas kultūru un vēsturi."
Brīvajā laikā Paula dejoja skolas tautas deju kolektīvā, dziedāja korī un ansamblī, gāja mākslas pulciņā, dažkārt pasākumos spēlēja līdzpaņemto vijoli. "Man ļoti patīk dejošana. Es meklēju, bet Hamburgā nevarēju atrast nevienu latviešu tautas deju kolektīvu. Taču atradu, ka ir starptautiski deju kolektīvi. Domāju, ka varētu pieteikties kādā no tiem, viens ir man tuvu pie mājām. Būs jāprasa, vai viņi mani pieņems," Paula spriež. Vēl viņa nolēmusi painteresēties, vai drīkst piedalīties Hamburgas latviešu biedrības aktivitātēs – lai saglabātu valodas prasmes. "Ja ne ar vienu nerunā, valoda ātri aizmirsīsies."
Lai gan dažbrīd apmaiņas gada laikā Paulai pietrūcis ģimenes un Vācijas draugu, turklāt vecākiem iesaka pie sava bērna ciemos nebraukt, lai neradītu viņam papildu emocionālo spriedzi, Paula apmaiņas gadu sauc par ļoti labu iespēju. "Tādu pieredzi nekad neiegūsi citur. Man ir dažas draudzenes, kas tagad negrib braukt apmaiņas gadā, bet grib to darīt vēlāk, studiju laikā. Bet man liekas, ka būt viesskolēnam ir labāk, jo tad vari dzīvot ģimenē, kur iespējams labāk saprast vietējo kultūru, redzēt, kā viņi svin svētkus u. tml.," Paula uzskata.
Bažas bija veltīgas
Nebija nekā tāda, kur reālais ļoti atšķirtos no iedomātā – par gadu, kas pavadīts kopā ar vācu un taizemiešu meiteni, saka viņu viesmamma Ruta Aukšpole. "Es viņas abas vienkārši pieņēmu kā savus bērnus, apzinoties, ka mēs neviens neesam eņģeļi. Tagad man ir daudz vieglāk izprast pašai savus skolēnus. Labāk redzu, ka tās ir personības, kas vēl tikai veidojas," saka angļu valodas skolotāja, kura jau pieteikusies uzņemt kādu AFS Latvija jaunieti arī gaidāmajā mācību gadā.
R. Aukšpole stāsta, ka viņai doma par apmaiņas skolēnu savās mājās "pielipusi" jau kopš 90. gadu sākuma, kad viņa skolās strādāja arī par starptautisko projektu koordinatori. Klāt nākuši personiski motīvi. "Es dzīvoju viena. Kad atnācu strādāt uz Neretas skolu, man iedeva trīsistabu dzīvokli. Dzīvoju kopā ar mammu, bet pirms pusotra gada viņa aizgāja aizsaulē, un man palika tukšuma, vientulības sajūta. Izlēmu – man tā doma par AFS jauniešiem bija jau sen, tagad tam ir visas iespējas un priekšnoteikumi: brīva istaba, mana iepriekšējā pieredze, angļu valodas prasme. Pieteicos un nenožēloju ne brīdi. Abas meitenes ir atšķirīgas, bet ļoti jaukas." Paula Rutai AFS Latvija mājaslapā iekritusi acīs pati pirmā, bet organizācijas konsultante pierunājusi paņemt arī skolnieci no Taizemes, jo vietas mājās pieticis. Ruta piekrita, un augustā jaunietes bija klāt.
Viesmamma atzīst, ka ļoti baidījusies no tā, kā gadu kopā dzīvos trīs dažādas kultūras, jo apzinājusies, ka kaut vai ēšanas ziņā nevarēs, piemēram, gatavot, kā pieradusi taizemiete. Taču bažas bijušas veltas. "Kad jautāju, vai meitenes nenomāc tas, ka esmu viņas atvedusi uz dziļiem laukiem, abas teica, ka ir labi – ir klusums, var izgulēties, ir dabas tuvums, arī mazā skolā, kur visi visus pazīst, viesskolēnam ir vieglāk." Ruta uzskata, ka daudz ko atvieglojusi apkārtējā labestīgā vide, kolēģu atsaucība, pat gatavība ar skolas auto abas ārzemnieces vest ekskursijās. Ruta pati daudz ko no meitenēm mācījusies, piemēram, budistu iekšējo mieru no Namtanas, un viņu ļoti priecē arī skolnieču panākumi, sevišķi Paulas progress latviešu valodā, kuru meitene apguvusi ļoti mērķtiecīgi. "Decembrī uz Neretu bija atbraukusi vācu grupa, mani aicināja viņiem patulkot, bet es netiku un palūdzu to izdarīt Paulai. Viņai viss lieliski izdevās, visi visu saprata. Domāju, tas viņai deva ļoti lielu stimulu," Ruta stāsta un atklāj, ka Paula nolikusi latviešu valodas eksāmenu C1 prasmju līmenī, līdz augstākajam C2 pietrūcis vien 3%.
Ģimenes kļūst atvērtākas
Caur AFS Latvija augustā mūsu valstī ieradīsies nākamie 35 apmaiņas skolēni – no Eiropas (ik gadu tradicionāli vairāk esot no Itālijas, Vācijas, Francijas, šogad būs arī no Čehijas, Ungārijas), no Japānas, Brazīlijas, Meksikas, Taizemes, pirmo reizi arī no Honkongas un Hondurasas. Organizācijas atbalsta koordinatore Vineta Līduma stāsta, ka arī apmaiņā uz ārzemēm devušos Latvijas jauniešu proporcija ir līdzīga un teju pa visu pasauli. "Ik gadu šeit uzņemto apmaiņas skolēnu skaits ir aptuveni viens un tas pats, balstoties uz to, cik viesģimeņu atrodam. Lai gan ir gadi, kad viesģimeņu aktivitāte un pieteikšanās ir mazāka, šogad interese ir liela," V.Līduma saka un norāda, ka atlicis atrast mājvietu vairs tikai diviem jauniešiem. Šogad viesģimeņu meklēšana sākta jau maijā, turklāt ir sajūta, ka Latvijas iedzīvotāji pret šādu pieredzi kļuvuši atvērtāki – iespējams, pēc pērn Rīgā notikušās Tezē Eiropas kristīgo jauniešu tikšanās, kuras daudzie dalībnieki arī tika izmitināti ģimenēs.
Argumenti, kāpēc Latvijas iedzīvotāji saka "jā" apmaiņas skolēnam savās mājās, parasti saistās ar vēlmi ienest ģimenē citas kultūras klātbūtni un iepazīstināt ar to savus bērnus, arī uzlabot svešvalodu prasmes. Savukārt biežākie argumenti, kāpēc cilvēki atsakās pieņemt viesskolēnu, ir lielā noslogotība darbā, kuras dēļ neatliks laika ārzemju viesim, kā arī fiziskas vietas trūkums mājās. "Dažreiz gan mēs, latvieši, mēdzam ar to pārspīlēt – priekš pašiem jau labi, bet ciemiņu vajadzībām visu gribas pārāk perfekti," novērojusi V. Līduma. Finanses kā problēma gan neparādās, jo, pieņemot viesskolēnu, ģimene jau rēķinās, ka mājās būs par vienu muti vairāk, un parasti pēc apmaiņas gada arī teic, ka papildu tēriņi nav pārsnieguši gaidītos.
Izaicinošākais ir kultūru atšķirības. Itāļi nāk ar skaļu temperamentu, aziātu jaunieši nereti ir iztapīgi un smaida, bet neļauj noprast, kā īstenībā jūtas, latīņamerikāņos brīžiem var manīt, ka dzimtenē nav darīti nekādi mājas pienākumi, ar ko nu nākas saskarties Latvijas ģimenē. "AFS programma vērsta vairāk uz to, ka bērns integrējas vietējā ģimenē, uz gadu kļūst par tās locekli, nevis ģimene pielāgojas viesskolēnam. Bet pamazām abas puses pierīvējas," saka V. Līduma. Kādreiz gan gadās viesģimeni skolēnam nomainīt. Iemesli var būt dažādi – vai nu pat pūloties neveidojas emocionālā saderība, vai ģimenei mainās apstākļi, dzīvesvieta u. tml.
Jautāta, kā viesģimenei noskaņoties ārzemju jaunieša uzņemšanai, V. Līduma iesaka "noregulēt" sevi uz emocionāli pieņemoša viļņa. "Jāpārvērtē savi stereotipi par kultūru atšķirībām un nevajag gaidīt, ka skolēns tiem atbildīs. Jābūt gatavam pieņemt to, kāds viņš pie tevis atbrauc, jo cilvēki ir ļoti dažādi, nevar visu tautu vērtēt pēc kāda vispārīga priekšstata. Un jābauda process!" AFS Latvija pārstāve zina teikt, ka apmaiņas gada noslēgumā ieguvēji ir visi, un šķiroties asaras acīs ir gan viesskolēnam, gan viņu uzņēmušajiem. "Šis bērns pa gadu ir ļoti ieaudzis Latvijā – iemācījies valodu, daudz ko pieredzējis, ieguvis draugus, otru ģimeni. Saikne pēc tam turpinās."