Laika ziņas
Šodien
Sniega pārslas

Gaisa stūmēju šai valdībai netrūkst. Saruna ar Mārci Bendiku

Ar publicistu, publisko komunikāciju konsultantu Mārci Bendiku sarunājas Romāns Meļņiks.

Redzot, cik kritiski tiek uztverti valdības lēmumi, kas saistīti ar krīzes pārvaldību, politiķi aizvien biežāk akcentē, ka lielāki resursi esot jāiegulda sabiedrības informēšanai, lemtā izskaidrošanai. Vai tā būtu pareiza pieeja?

Viņiem ir tieši divas vājās vietas. Vispirms darīšana, tad paskaidrošana. Pietiekami reti, bet mēdz būt, ka politiķu kļūdainu rīcību augstas klases sabiedrisko attiecību cilvēki māk kaut kā izstūrēt. Piemēram, bija tāds leģendārs cilvēks Lielbritānijā Alasteirs Kampbels, kurš bija, tā teikt, izcils izstūrētājs Tonija Blēra valdības laikā. Tā rezultātā Tonijs Blērs palicis vēsturē kā ļoti veiksmīgs premjers, neraugoties uz virkni visādu problēmu.

Bet mums ir apbrīnojami nesakarīga – nevis ļauna, nevis slikta, kā varbūt citi teiktu, bet es tieši apzināti lietoju vārdu "nesakarīga" –, neadekvāta, putraina, bezjēdzīgu rīcību apsēsta valdība un milzīgi uzpūsts, īstenībā labi barots, pretēji leģendām, sabiedrisko attiecību aparāts. Es paskatījos publiskajos datos, cik cilvēku oficiāli strādā pie valdības, ministriju sabiedriskajām attiecībām, – viņu skaits pārsniedza 70. Visi saņem virs vidējās algas valstī. Tātad varam runāt par simtiem tūkstošu eiro algu fondu mēnesī. Valdība, ministrijas, to departamenti sastrādā kaut kādas dumjības, tad nu attiecīgie darbinieki cenšas iestāstīt, ka šīs dumjības ir sastrādātas tādēļ, ka tā vajag, jo paskatieties paši, kas notiek kaimiņvalstīs. Plus tam visam pieslēgts privātais sektors, un nevis vairs kā komunikācijas uzturētājs, bet gan kā milzīgu valsts līdzekļu apguvējs – mēs runājam par simtiem tūkstošu vērtiem kontraktiem, tātad kopumā miljoniem naudas, kas tiek pārdalīta politiskajai videi pietuvinātām un daudzos gadījumos klaji afiliētām privātām firmām, kas dzīvo lekni. Un es nebrīnītos, ja tādā veidā tiek kārtotas lietas saistībā ar citiem partiju finanšu jautājumiem.

Un jēgas nekādas?

Es par to rakstīju savā blogā jau 2017. gadā, ka, pārejot komunikācijai no jaudīgu drukātu materiālu izplatīšanas un televīzijas reklāmām uz platformu darbu, būtiski mainās izdevumu sadalījums, – ja kādreiz izdomāšanai, radošajam darbam bija atvēlēta neliela daļa naudas iepretim milzīgajiem izdevumiem sludinājumu, reklāmu pirkšanai, tirāžām, televīzijas rullīšiem, tad tagad televīzijas rullīti var uztaisīt katrs, kam nav slinkums, un izlikt to YouTube. Tādēļ izdevumu galvenā daļa pārvietojas uz saturu. Bet tā ražošanu izkontrolēt praktiski nav iespējams. Un tad nu redzam, ka tie paši, kas ir taisījuši reklāmas kampaņas partijām, ļoti labi jūtas šajā vidē, jo dabū simtiem tūkstošu vērtus pasūtījumus.

Un tomēr – kāds labums no tā?

Viņiem ļoti labs labums no tā – simtiem tūkstošu vērti pasūtījumi. Viņiem atliek vien cerēt, ka viņus nepiemeklēs tāds pats liktenis kā celtniekus, kuri piedzīvojuši visādas skandalozas aizturēšanas lietās, kas gan joprojām nav nonākušas līdz tiesai. Atcerēsimies, ka celtniekiem tika pārmests, ka viņi sadalījuši objektus un ērti jutušies katrs pie savas tāmītes. Bet, starp citu, atšķirībā no visiem šiem PR darboņiem celtnieki vismaz kaut ko uzbūvēja. Lai ko varētu teikt par Šlesera laika celtniecības bumu un to, ka tur izdeva milzu summas, bet galu galā tad, kad visi dūmi izklīst, Saulkrastu apvedceļš ir tur, kur tas ir. Savukārt no tā, ko sataisa visi šie gaisa stūmēji, vienīgais rezultāts ir no budžeta, no Valsts kases pārceļojusī nauda privātajos kontos.

Līdzīgi laikam ir arī IT jomā, kur nemitīgi kaut kas jauns tiek programmēts, jo, redz, vecais nederot.

No IT teorētiski vajadzētu būt, ka ir rezultāts. Mums Latvijā ir arī ļoti spēcīgas IT kompānijas, kas, pirmkārt, veiksmīgi konkurē privātajā tirgū, otrkārt, dod rezultātu, produktu, kurš ir ērti un labi lietojams. Nosaukšu piemēru – CSDD sistēma. Es saprotu, ka visa tā CSDD datu pārvaldības saimniecība ir diezgan dārga, bet no otras puses – tā strādā vienkārši apbrīnojami labi. Arī visa tā ņemšanās, kas bijusi ap Latvija.lv, noved pie tā, ka šis rīks uzlabojas. Aizvien vairāk dokumentu mēs varam noformēt, parakstīt, iesniegt elektroniski. Starp citu, arī viss, kas attiecas uz pasu maiņu, ID, arī elektronisko parakstu, tagad darbojas labi. Tātad ir lietas, kuras strādā labi, bet ir arī lietas, kuras strādā slikti. Un ir lietas, kuras ir acīmredzami taisītas nevis tāpēc, lai strādātu, bet tāpēc, ka ir iespēja apgūt budžeta līdzekļus, – tam spožākais paraugs ir e-veselība.

Tagad, līdz ar Covid-19 krīzi, arī tiek radīti jauni, ļoti dārgi elektroniski rīki gan lai pieteiktos, gan lai pārvaldītu vakcinēšanos.

Kāpēc gan vajadzīga šī pieteikšanās vakcīnai sistēma, ja dati par katru ir PMLP datu bāzē, e-veselībā, pašvaldības datu bāzēs un vairumam no mums ir ģimenes ārsti. Ja būtu tā, ka es piesakos un tūlīt pat izlec ailīte ar ziņu, kuros termiņos un kur varu aiziet vakcinēties, tad vēl saprotams. Bet te nekā tāda nav! Es to vērtēju kā pilnīgi nemaskētu bezjēdzību, kas izgaismo bezjēdzību sistēmā kopumā. Atšķirībā no, piemēram, vakcinēšanas ziņā šobrīd pasaulē vadošās valsts Izraēlas, kur vienkārši katram cilvēkam piezvana, pasaka, ka rīt vai parīt varat aiziet saņemt poti tur vai tur. Tu ierodies, un tev ielaiž plecā to poti. Viss. Tā tam būtu jābūt pie tiem desmitiem, desmitiem, desmitiem miljonu, kas ir notērēti visādai e-pārvaldībai. Bet tā vietā tagad uztaisa vēl vienu, piedodiet, mēsliņu. Tādam pieteikšanās rīkam, protams, ir zināma funkcionalitāte no sabiedrisko attiecību viedokļa – ministrs parāda, ka viņš ir ļoti aktīvs, rūpējas par tautu atšķirībā no iepriekšējās ministres. Otrkārt, ar to tiek apgūts kārtējais pusotrs miljons. Un ir vēl viena iespēja, ko, savācot šos datus, viņi varētu darīt, tiesa, ne priekš pašas potēšanas, – ja vairāk nekā 60 tūkstoši ir pieteikušies vakcinēšanai, izvērtējot tos ar kvalitatīviem, profesionāliem datu analītikas instrumentiem, varētu redzēt, kurās auditorijās ir publicitātes problēmas. Proti, vai nav tā, ka vispirms piesakās tie, kas ir drīzāk pēdējie rindā, bet tie, kuriem vajadzētu būt pirmajiem rindā, nepiesakās. Tātad šo pieteikšanos var izmantot vakcinācijas propagandai. Bet pašai vakcinācijai, protams, tas nepalīdz.

Kopumā ņemot, tas, kas notiek Latvijā, ir parodija. Tiek uztaisīts vakcinācijas birojs tajā brīdī, kad vakcīnas nav. Esot baigi labi saplānojuši. Bet tad, kad atnāk krava, izrādās, ka saplānots ir tieši tāpat kā padomju kolhozā plānoja ražas novākšanu, – apskatās, kurš kombainieris ir piedzēries, kurš nav, un tad to nepiedzērušo uzliek uz labākā kombaina un aizsūta kult. Visa plānošana! Svētdien saņēmām vakcīnas, šodien, kad runājam, ir pirmdiena, bet vakcinēšanu sākšot vien rīt. Varbūt. Kur ir tas plāns? Zinām, ka Vācijā 1. janvāra pulksten sešos rītā sāka potēt bez jebkādiem vakcinācijas birojiem.

Pēc politiķu teiktā kādreiz saka, ka labāk būtu paklusējis, nevis runājis. Pirmdien ārlietu ministrs izteicies, ka amatpersonas vajag vakcinēt, lai rādītu paraugu. Ja vakcīnu iztrūkst, šis nešķiet īstais brīdis, kad paraugu rādīt.

Tas ir pretrunīgi. Ja ir jācīnās pret viltus ziņām, tad, protams, būtu labi, ja eksprezidenti, kuri mums ir cienījamā vecumā, sasēstos rindā un smaidīgi pateiktu: es gribu dzīvot, es gribu vēl baudīt tos labumus, ko man valsts ir piešķīrusi šofera, dzīvokļa, mašīnas, sekretāra un apsardzes veidā, tādēļ es potējos. Tas būtu skaisti un pārliecinoši.

Bet, kas attiecas uz ministru runāšanu, – ir ministri, par kuriem vairumam cilvēku krietni jāpiedomā, lai atcerētos, ka tādi ir. Piemēram, Gerhards. Ka viņš pārstāv nacionāļus, droši vien atminēsies retais. Savukārt tie, kas bieži uzstājas, protams, savu reitingu torpedē vienā gabalā. Paradoksāli, bet šajā situācijā uzvarētāja ir Jaunā Vienotība ar savu premjeru. Uz neapstrīdami stulbo, nesakarīgo, bezjēdzīgo lēmumu fona, kas nāk no ministriem, premjers pēkšņi izskatās kā domas gigants un atbildīgs politiķis. Ja parasti sliktas valdības rezultāti tiek beigās uzkarināti kā premjera "nopelns", šeit tie ministri ir tik kolorīti ar savu grābstīgo darbību, ka uz viņu fona premjers izskatās ļoti labi. Neatceros neko tādu, kopš es sekoju politikai.

Top komentāri

Alans Karlsons
A
No kādreiz pašelitārā kampēju un gāzi grīdā stūmēju loka PR-erščika epitets gaisa stumēji skan kā skaudīgs aizvainojums.
Mārcis Bendiks-
M
MĀKOŅSTUMŠANAS etalons!
Karlsons un vilki
K
Bendika kungs nenosauca, kas ir šie "lieliskie miljonu apguvēji" jeb tukša gaisa pārdevēji. Pirmais ir Filips Rajevskis ar savu "Mediju tiltu", viņš sevi dēvē par neatkarīgu politologu un tiek aicināts uz dažādiem medijiem. Savulaik ziedojis naudu tūkstošiem sociāldemokrātiem, jo bija saņēmis pasūtījumu no RD, kuru tolaik vadīja G.Bojārs. Ziedošanā bija iesaistījis arī sievu un māti. Kā otrs minams Gints Knoks, kurš šobrīd ir Staķa padomnieks. Viņa PR kantoris "Deep white" pieder viņa sievai un tur nauda griežas simtos tūkstošu. Trešais personāžš mīl tupēt ēnā , jo sieva ir Saeimas deputāte. Tas ir A.Ščipčinskis, saukts arī par ščipu vai ščipaču, kas labi raksturo viņa darbības metodes. Bendika kungs pauž aizdomas, ka PR miljonu plūsma ir saistīta ar naudas mazgāšanu un otkatiem. Nav pamata neticēt, ja vēl atceras Šlesera un Stendzenieka duetiņu, kuri tīrīja valsts budžetu gadiem.
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Vēsture Dienā: Vadoņa dēls

Ulmanim bija sarežģīts raksturs – šķetinot versijas par to, vai starpkaru Latvijas redzamākajam politiķim Kārlim Ulmanim ir bijis dēls, 2001. gada 24. februāra SestDienas rakstu Kas bija Andrejs Vein...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Politika

Vairāk Politika


Rīgā

Vairāk Rīgā


Novados

Vairāk Novados


Kriminālziņas

Vairāk Kriminālziņas