Šodien ST sāka iztiesāt lietu par normu, ar kuru Krievijas pilsoņiem jaunas uzturēšanās atļaujas iegūšanai jāapliecina latviešu valodas zināšanas.
Krivcova, kura ir viena no iesniedzēju pārstāvēm, uzsvēra, ka šobrīd lieta atrodas tiesā, jo pastāv šaubas, ka Latvija ir brīva savas migrācijas politikas veidošanā. Viņa uzskata, ka valstij ir jāievēro cilvēktiesības, un tai nav tiesību izraidīt cilvēkus par to, ka viņi nenokārto valsts valodas eksāmenu, it īpaši, ja cilvēks Latvijā ir nodzīvojis visu savu dzīvi.
Valstij ir jānodrošina iekšējā drošība, un par šo faktu nav šaubu, norāda advokāte, bet, viņasprāt, pensionāru izraidīšana no valsts nenodrošina šo mērķi, kā arī nepalīdz šo cilvēku integrēšanā. Krivcova norādīja, ka valstij ir jāvērtē katrs gadījums individuāli.
Viņa uzsvēra, ka daudziem cilvēkiem nav skaidras ainas par savu likteni arī pēc valodas eksāmena nokārtošanas, jo daudziem jau ir beigušās uzturēšanās atļaujas un viņiem būtu jāizbrauc no valsts.
Krivcova norāda, ka pārsvarā uzturēšanās atļauju prasītāji ir sievietes pensijas vecumā, kuras Krievijas pilsonību ieguvušas ap 2008.gadu, kad Latvijā bija ekonomiskā krīze. Laiki bija citi, arī attiecības starp Latviju un Krieviju bija citādas, un Ukrainā dzīve vēl noritēja mierīgi, līdz ar to cilvēki nevarēja paredzēt, ka uzturēšanās atļauja viņiem tiks atņemta.
Advokāte uzskata, ka, ja mērķis ir integrēt šos cilvēkus, tad varētu nodrošināt integrācijas programmu, kursus vai kaut ko līdzīgu, bet cilvēki nav jāizraida no valsts, jo tas neuzlabos valsts valodas zināšanas.
Advokāte Inese Nikuļceva, kura arī pārstāv vairākus iesniedzējus, piekrita kolēģei, paziņojot, ka konkrētas cilvēku grupas uzturēšanās atļauju anulēšana nav pieļaujama bez individuālā vērtējuma. Pēc viņas vērojumiem, Latvijā uzturoties vairāku valstu pilsoņi, kuri ikdienā kā sarunvalodu izmantojot krievu valodu, bet pret šiem pilsoņiem norma par valsts valodas eksāmena kārtošanu netiekot attiecināta, līdz ar ko, viņasprāt, tiekot pārkāptas cilvēku cilvēktiesības.
Viņa sprieda, ka ar "kolektīvu izraidīšanu" valsts pārkāpjot starptautiskās tiesības, jo valsts neesot pietiekami skaidri pamatojusi apstrīdētās normas samērīgumu. Valsts savus iecerētos mērķus varot sasniegt arī citos veidos - veicinot integrācijas politiku un popularizējot valsts valodas izmantošanu, bet cilvēku izraidīšana no valsts neveicināšot integrācijas procesu.
Jau vēstīts, ka ST pieteikuma iesniedzēji ir Krievijas pilsoņi, kuriem izsniegtas pastāvīgās uzturēšanās atļaujas. Viņi lūdz tiesai vērtēt Imigrācijas likuma pārejas noteikumu 58.punkta atbilstību Satversmes 1.pantam, 91.panta pirmajam teikumam un 96.pantam.
Imigrācijas likumā pārejas noteikumu 58.punkts iekļauts ar 2022.gada 9.septembra grozījumiem, kas stājās spēkā 24.septembrī, un nosaka, ka Krievijas pilsonim, kas ir saņēmis pastāvīgās uzturēšanās atļauju, tā bija derīga līdz 2023.gada 1.septembrim. Ja persona vēlas atkārtoti saņemt pastāvīgās uzturēšanās atļauju, tai līdz septembrim bija jāiesniedz apliecinājums par valsts valodas apguvi. Vēlāk termiņš valodas prasmes pārbaudes nokārtošanai tika pagarināts par diviem gadiem.
Ar minētajiem grozījumiem no Imigrācijas likuma citstarp tika izslēgts 24.panta pirmās daļas 8.punkts, kas paredzēja tiesības pieprasīt pastāvīgās uzturēšanās atļauju Latvijā dzīvojošam ārzemniekam, kurš pirms citas valsts pilsonības iegūšanas ir bijis Latvijas pilsonis vai Latvijas nepilsonis.
Saskaņā ar apstrīdēto normu no 1.septembra viņiem izsniegtās pastāvīgās uzturēšanās zaudēja spēku. Savukārt, lai atkārtoti saņemtu pastāvīgās uzturēšanās atļauju, pieteikuma iesniedzējiem jāiesniedz apliecinājums par valsts valodas apguvi.
Pieteikumā pausta nostāja, ka ar apstrīdēto normu pieteikuma iesniedzēji tiekot nostādīti nevienlīdzīgā situācijā salīdzinājumā ar citiem bijušajiem Latvijas pilsoņiem un nepilsoņiem, kuri ieguvuši pastāvīgās uzturēšanās atļaujas saskaņā ar Imigrācijas likuma 24.panta pirmās daļas 8.punktu. Turklāt, atņemot valsts piešķirto pastāvīgo statusu, tiekot aizskartas viņu tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību un pārkāpts tiesiskās paļāvības aizsardzības princips.
Tādējādi apstrīdētā norma neatbilstot Satversmes 1.pantam, 91.panta pirmajam teikumam, kā arī 96.pantam. Satversmes 1.pants nosaka, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika. 91.panta pirmais teikums nosaka, ka visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā, bet 96.pants nosaka, ka ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību.
Lietā ir apvienoti vairāki pieteikumi.
Jau vēstīts, ka 2022.gada 24.septembrī stājās spēkā grozījumi Imigrācijas likumā, kas maina uzturēšanās atļauju saņemšanas kārtību Krievijas pilsoņiem. Grozījumi paredz, ka Krievijas pilsoņiem, kas pirms citas valsts pilsonības saņemšanas bijuši Latvijas pilsoņi vai Latvijas nepilsoņi un uzturas Latvijā ar pastāvīgās uzturēšanās atļauju, Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē (PMLP) līdz pērnā gada 1.septembrim bija jāiesniedz dokumenti, kas apliecina valsts valodas zināšanas A2 līmenī.
Personai, kura vēlas turpināt uzturēties Latvijā, nezaudējot pastāvīgā iedzīvotāja statusu jāsaņem jauna pastāvīgās uzturēšanās atļauja jeb Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statuss.
Saskaņā ar regulējumu, pārbaudi var nekārtot personas kas ieguvušas pamata, vidējo vai augstāko izglītību akreditētās programmās latviešu valodā. Tāpat pārbaude nav jākārto personām, kas apguvušas akreditētu mazākumtautību izglītības programmu un kārtojušas centralizēto eksāmenu latviešu valodā 9.klasei vai centralizēto eksāmenu latviešu valodā 12.klasei.
Iekšlietu ministrija iepriekš lēsa, ka jaunās Imigrācijas likuma prasības attiecas aptuveni uz 25 000 Krievijas pilsoņu, no kuriem aptuveni 5000 ir vecāki par 75 gadiem.