Ignorē Satversmes tiesu
Sūdzību Izraēlas, kādreizējas Latvijas pilsones Soņjas Traub vārdā Satversmes tiesā iesniedza zvērināts advokāts, biedrības Zemes reformas komiteja pārstāvis Normunds Šlitke. Viņš skaidroja, ka Zemes reformas komiteja, pārstāvot savu biedru intereses, gatavojas iesniegt vairākas prasības Satversmes tiesā un šī ir pirmā no tām. Pat ja šīs prasības, balstoties uz līdzīgiem Satversmes pantu pārkāpumiem, iesniegtu visu to personu vārdā, kuru intereses ar jauno likumu tiek pārkāptas, Satversmes tiesai tāpat būtu jāvērtē faktiskais lietu stāvoklis katrā lietā atsevišķi. Turklāt Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir visai kategoriski norādījusi, ka konstitucionālo sūdzību gadījumos ir jābūt atsevišķām sūdzībām par katras konkrētās personas interešu pārkāpumu.
Sonjas Traub sūdzība ir par Satversmes 1., 89., 90., 91., 92., un 105. panta, kā arī ar Satversmes tiesas 2009., 2011. un 2018. gada spriedumiem piespiedu dalītā īpašuma lietās. Sonja Traub jau iepriekš vairākkārt ir vērsās Satversmes tiesā saistībā ar likumiem, kas būtiski ierobežojuši viņas īpašuma tiesības, un katru reizi, kad attiecīgā lieta tika ierosināta, Satversmes tiesa atzina likumdevēja kļūdu. Taču katru reizi, veicot likuma grozījumus, Saeima ir ignorējusi Satversmes tiesas ieteikumus un turpinājusi kāpt uz vieniem un tiem pašiem grābekļiem.
Netiek līdzsvarotas intereses
Arī jaunajā regulējumā svaru kausi acīmredzami nosliekušies par labu ēku un dzīvokļu īpašnieku interesēm, lai gan neveiklā juridiskā izpildījuma dēļ arī viņus nevarētu uzskatīt par ieguvējiem. Saeima tā saukto “likumiskās lietošanas maksas apmēru” (pats šis jēdziens uzskatāms par dīvainu jaunievedumu) ir noteikusi 4% no zemes gabala kadastrālās vērtības gadā, turklāt absolūti neatkarīgi no tā, kādām vajadzībām šis zemes gabals tiek izmantots – vai tas atrodas zem daudzdzīvokļu ēkas, privātmājas vai kāda komercobjekta. Rezultātā vairumā gadījumu zemes īpašnieku ieņēmumi samazinās pat vairākas reizes salīdzinoši ar tiem ieņēmumiem, kādi bija panākti savstarpējās vienošanās rezultātā ar ēku īpašniekiem. Savukārt ēku un dzīvokļu īpašnieki no jaunā regulējuma daudz neiegūst, jo likuma jaunajā versijā nav skaidras viņu tiesības rīkoties ar īpašumu un no tām izrietošie pienākumi.
Satversmes tiesa savā 2009. gada 15. aprīļa spriedumā dalītā īpašuma lietā nepārprotami norādīja, ka pat nomas maksu 5% apmērā no zemes gabala kadastrālās vērtības gadā, ievērojot zemes īpašnieka izdevumus par zemes uzturēšanu un apsaimniekošanu, kā arī pienākumu maksāt nekustamā īpašuma nodokli, nevar uzskatīt par tādu, kas pildītu taisnīgas atlīdzības funkciju.
Pārkāptas tiesības uz īpašumu
Kā savā prasībā norāda Soņja Traub, “minētie ierobežojumi [tajā skaitā 4% zemes lietošanas maksas “griesti] ir attiecināmi vienlīdz uz visiem zemes īpašniekiem dalītā īpašuma gadījumā neatkarīgi no zemes lietošanas veida un mērķa, skarot zemes īpašniekus būtiski atšķirīgi. Jo vairāk, valsts un pašvaldību īpašuma uz zemi gadījumā zemes īpašnieka ienākumi ar apstrīdētajām normām būtiski (aptuveni piecas reizes) tiek palielināti, citos gadījumos – būtiski samazināti, vislielāko ienākumu samazinājumu (aptuveni astoņkārtīgu) nosakot zemes īpašniekiem, uz kuru zemes ir komercobjekts”. Prasītāja uzskata, ka līdz ar to ir pārkāptas viņas tiesības uz īpašumu, kas nostiprinātas Satversmes 105. pantā, jo zemes īpašnieku tiesībām noteiktie ierobežojumi, nav samērīgi ar labumu, ko sabiedrība kopumā gūst no ierobežojumiem.
Kā Dienai skaidroja ekonomists Jānis Abāšins, no ekonomikas viedokļa – no likumā noteiktā atlīdzības apjoma 4% no īpašuma kadastrālās vērtības aptuveni 2,5% veido zemes īpašnieka valstij un pašvaldībai maksājamie nodokļi par savu īpašumu un ienākumu no tā. Līdz ar to gadā zemes īpašniekam paliek 1,5%. Katram zemes īpašniekam ir un būs kaut kādi izdevumi, kas saistīti ar šo īpašumu. Un, pat ja pieņemam, ka šie izdevumi nepārsniedz 0,5% no īpašuma kadastrālās vērtības, tad gala rezultātā atdeve no īpašuma ir tikai viens procents, kas uzskatāms par sava veida “bada maizi”.
Piedzīvo netaisnību vēlreiz
Savukārt N. Šlitke uzsver, ka ir pilnīgi skaidrs, ka no no tīri politisku mērķu labad tapušajiem likuma grozījumiem – lai it kā iestātos par daudzdzīvokļu namu dzīvokļu īpašnieku interesēm - lielākie ieguvēji patiesībā ir dažādi komercobjekti, piemēram, benzīntanki, tirdzniecības centri vai ekskluzīvu dzīvokļu īpašnieki Rīgas centrā, kuru izdevumi par zemes lietošanu samazināsies vairākkārtīgi. Uz “ļauno” zemes īpašnieku rēķina, kuri daudzos gadījumos ir arī vecas kundzes, Latvijas Republikas pirmā neatkarības perioda īpašnieku mantinieces.
Sonja Traub kā savu vecāku Latvijas pilsoņu likumīgā mantiniece saskaņā ar likumu “Par namīpašumu denacionalizāciju Latvijas Republikā”, 90. gados neveiksmīgi mēģināja atjaunot savas īpašuma tiesības uz uz viņas mātei agrāk piederējušo dzīvojamo māju Rīgā, Maskavas ielā 112. Tās viņai tika liegtas ar visai absurdu Rīgas domes 1999. gada 9. marta lēmumu, jo viņa neesot varējusi pierādīt savas mātes nāves faktu (!). Taču saskaņā ar Rīgas pilsētas zemes komisijas lēmumu Soņjai Traub tika atjaunotas zemes īpašuma tiesības zem attiecīgās daudzdzīvokļu ēkas. Rezultātā izveidojās situācija, ka Soņja Traub piespiedu kārtā kļuva par zemes īpašnieci zem viņai nepiederošas ēkas, kurā gadu laikā sākotnējos pašvaldības ēkas īrniekus un dzīvokļu privatizētājus nomainīja otrreizējā tirgū dzīvokļus iegādājušies īpašnieki.